4.08.2022.

No vienas puses priecīga, no otras puses – skumja, smaga grāmata? Vai ir vērts tādas lasīt? Piederu pie tiem, kas patiesi nespēj un nevēlas lasīt “smagās”, skumjās par vardarbību, kariem, vēstures noziegumiem – ne kādreiz, ne jo sevišķi tagad, bet grāmatas par patiesi skumjiem notikumiem, no kuriem nevaram izvairīties neviens, jo no slimībām, katastrofām, nāves arī neesam pasargāts neviens – jā, tās esmu ar mieru lasīt, ieteikt citiem, paraudāt un pakavēties atmiņās, parunāt ar tiem, kas izlasījuši. Tas – mans dziļi personīgais viedoklis par dažāda “smaguma” grāmatām, jo cienu jebkuru literāru darbu – dokumentālu vai fantāzijas, bet – katram jau savs, es kā Kaķītis – kāpēc vairot sāpes, lai vairojas labāk prieks; tāpēc tās sāpes, ko cilvēks nodara cilvēkam aiz neizskaidrojama ļaunuma un nežēlības, tomēr neuzņemos lasīt (arī savas nešķīsti spilgtās iztēles dēļ – lasītais manu acu priekšā lappusēs kļūst par “filmiņu”...).

Holandiešu rakstnieks Žaks Frīnss, ko arī es iepazinu ar skolotāja Jāpa “palīdzību” un mana draudzene grāmatu “Skolotājs Jāps un klase” nodēvēja par pedagoga Bībeli, kas būtu jāizlasa katram, kurš vēlas un uzsāk strādāt skolā, ir bijis arī pedagogs un skolas direktors, līdz ar to savos stāstos viņš balstās uz reāli pieredzētiem notikumiem. Un šī prasme tos tik aizraujoši pastāstīt ir tā, kas mani pievilināja grāmatai “Sestklasnieki neraud” (apgāds “Liels un mazs”, no nēderlandiešu valodas tulkojusi Inese Paklone, ilustrējis Edmunds Jansons), lai gan zināju, ka tā būs no “smagajām”... Taču gan tāpēc, ka pati esmu piedzīvojusi visdažādāko zaudējumu smagumu, gan tāpēc, ka ikdienas darbā par to neizbēgami nākas runāt, uzskatu, ka šīs it kā smagās un nepatīkamās sarunas ir jāšķetina gan ar bērniem, gan arī ar lieliem, kuriem tāds smags mirklis dzīvē pienācis. Un pretēji dažkārt dzirdētajam, ka skolotājs nedrīkst būt vājš un rādīt skolēniem savas emocijas, uzskatu, ka – tieši pretēji – tās vajag rādīt un par tām runāt, jo emocijas piedzīvojam mēs visi, un kā gan tās iepazīt, ja ne piedzīvojot un runājot par tām?

Grāmatā “Sestklasnieki neraud” ir gana daudz jautru brīžu un pazīstamu situāciju, kad, piemēram, klases zēni un meitenes nevar “sadalīt” skolas futbola laukumu, turklāt zēniem šķiet, ka meitenēm šajā spēlē nekas nav “pazudis”, vai dažādie, atšķirīgie klasesbiedri, kuri gan strīdas, gan draudzējas, ir gan čaklāki, gan slinkāki, bet visi kā viens spēj just līdzi klasesbiedrenei, kad viņa saslimst ar leikēmiju. Īpaši mani aizkustināja skolotājas un klasesbiedru rakstītās vēstulītes Akijai uz slimnīcu, jo arī es pati, mācoties 2.klasē, saslimu ar tuberkulozi un ilgu laiku pavadīju slimnīcā, tad nu mani klasesbiedri arī rakstīja un zīmēja vēlējumus un sveicienus man, kuri vēl joprojām saglabāti – jau 40 gadu garumā...

Cik daudz spēka jābūt pašai skolotājai Īnai, kura ir 6.klases audzinātāja, lai gan izskaidrotu audzēkņiem situāciju ar klasesbiedreni, gan atrisinātu visdažādākos ķīviņus, gan nesalūztu zem smagās ziņas, jo pati pirms vairākiem gadiem zaudējusi vīru, kurš arī miris no vēža... Un tam visam pāri skolēnu visnotaļ lieliskā ideja – saprecināt skolotāju Īnu ar skolotāju Henku, jo viņi taču abi ir vientuļi, bet viņiem tik labi saskan!... Par laimi, skolas nometnē, kad Akija “ņem šo lietu savās rokās” un saka: “Nu, skolotāj, nerunāsim riņķī un apkārt!” (ak, cik ļoti tas reizēm vajadzīgs – runāt skaidru valodu, lai izvairītos no pārpratumiem...), izrādās, ka skolotājiem gan ir labas attiecības, bet viņi jau noskaidrojuši, ka kopdzīvei tomēr neder, jo ir pārāk atšķirīgi savās interesēs. Un atkal jau – var teikt, kāda skolēniem daļa gar skolotāju privāto dzīvi, taču – skolotājs ir tāds pats cilvēks kā visi citi, un arī viņam var būt gan skumji, gan bail, gan smagi, gan pietrūkt drosmes kādu uzrunāt – kā jau ikvienam no mums...

Brīnišķīgā bērnu izdoma – iepriecināt Akiju slimnīcā, aizvedot pie viņas mājas mīluli kaķi! Skaidrs, ka izdevās, bet ar visām no tā izrietošajām sekām, kad kaķis tomēr slimnīcas telpās paspruka un radīja īstu jandāliņu! 😲 Labi, ka visi bija saprotoši, un daudziem bērniem šis vakars ar kaķi bija pozitīvu emociju pildīts!

Ievērības vērta, manuprāt, ir arī ziņa, ka klasē vienkopus mācās gan holandiešu bērni, gan viena no klasesbiedrenēm pārnākusi no citas skolas, no cita apvidus, kur runā atšķirīgā izloksnē, par ko citi reizēm ir neizpratnē, reizēm uzjautrinās, bet reizēm izrādās, ka tas ir pat vērtīgi. Vēl klasē ir arī marokāņu zēns un kāda meitene, kuras ikdienas aksesuārs ir galvassega, tātad arī pie mums pazīstamā situācija, kad jāspēj pieņemt dažādības arī tautības, ticības un valodas ziņā. Iespējams, ka dažādās vietās ar to veicas dažādi, viss jau atkarīgs no sabiedrības, no cilvēku vēlmes iedziļināties un sadarboties. Mirklī, kad Akija atgriezās skolā un viņai vairs nebija matu, klasesbiedri bija piemeklējuši sev visdažādākās galvassegas, un tas bija tik sirsnīgi un amizanti reizē! Savukārt brīdī, kad viņi devās uz koledžu, lai iepazītu kādu no iespējamām turpmākās izglītības iestādēm, tas bija gan pārsteigums, gan kārtējais kopības brīdis, jo bērni saprata, ka Akija jāsargā no tiem, kuri neko par viņas slimību nezina.

Protams, mirklī, kad izrādījās, ka slimība progresējusi, turklāt vēlāk vēl pievienojās plaušu karsonis, ir neiespējami lasīt bez kamola kaklā, jo, lai gan zini, ar ko stāsts beigsies, tas tik un tā ir neizturami skumji.

Taču šīs grāmatas īpašais citāts, ko, šķiet, derētu “nolikt pa rokai” šiem īpašajiem gadījumiem, ir šāds:

Akija slimnīcā runā ar medmāsu Fērli:

- Reizēm es domāju, ka vienu dienu nomiršu, un tāpēc gribu saprast, kas tad notiek.

- Zini, Akij, - Fērle rāmi atbildēja, - ja tu šo jautājumu uzdotu desmit cilvēkiem, tu dabūtu desmit dažādas atbildes.

- Kāda ir tava atbilde?

- Protams, es esmu redzējusi, ka kāds mirst. Reizēm arī bērni. Man šķiet, ka mūsu ķermenis ir tikai sava vieda iepakojums. Daudz svarīgāk, kas tajā ir iekšā. Es ar to nedomāju kuņģi vai plaušas, bet to, ko nevar ieraudzīt – ko tu jūti un domā. Un arī visu, ko tu nozīmē citiem cilvēkiem. Ka ar tevi ir labi draugi vai tavi vecāki, vai tas, ko tu esi iemīlējusi. Kad tu nomirsti, nomirst tavs ķermenis. Taču viss pārējais paliek un ir.

- Bet, ja es nomirstu, tad manis vairs nav, - iebilda Akija.

- Tā gan.

- Kur tad es esmu?

- Es iedomājos, ka ir kāda vieta, kurp tu tad dodies. Ne tavs iepakojums, bet tas viss pārējais. Un ērmotākais ir tas, ka cilvēki, kuri tevi mīl, neaizmirst visu to labo. Tur ir atmiņas, un tur tās paliek. Tātad tu gan esi, gan neesi.

- Un tad ar visu labo tu dodies uz debesīm? – Akija vaicāja.

- Kaut kā tā, lai gan ir arī ļaudis, kas tam netic.

Un otrs īpašais citāts – jau no Akijas bēru dienas.

Nilguna sacīja:

- Man liekas dīvaina tā doma, ka viņa tagad guļ zem zemes. Varbūt tas skan stulbi, bet vai viņai nav auksti?

- Tas nav stulbi, - atbildēja skolotāja, - tas tieši ir ļoti mīļi, ka tu par to apvaicājies. Taču, kad esi miris, tu vairs neko nejūti. Nekādas sāpes, nekādu izmisumu un nekādu aukstumu. Tavs ķermenis tad ir kā māja, kurā neviens vairs nedzīvo.

- Vai Akija tagad ir pārcēlusies uz debesīm? – apprasījās Elīze.

Skolotāja paraustīja plecus.

- Man grūti par to kaut ko teikt. Ir ļoti daudz cilvēku, kuri tam tic, bet ir arī cilvēki, kuri apgalvo, ka tad nekā nav. Ja tev šķiet labi domāt, ka Akija ir debesīs, tad vienkārši tā dari. Un, lai ko tu domātu, mēs Akiju nekad neaizmirsīsim.

Cik patiesi vārdi! Katrs mēs varam izvēlēties, kam ticēt, kam nē, bet atmiņas, kopā piedzīvotais un sajūtas, ka šis cilvēks joprojām ir – gluži kā Annas Brigaderes mazā Annele, tēvu zaudējot, tomēr par spīti visam smagumam, sevī nes sajūtu, ka – mūžam ir! Un nav vienas “receptes”, ko teikt vai neteikt, kā būt līdzās, manuprāt, viss ir tavā sirdī, kad tu jūti, ka šoreiz vajag vienkārši apskaut, noglāstīt, paturēt roku, kaut ko pavaicāt vai kopā izraudāties, jo smagie brīži ir un būs, no tiem izbēgt nav iespējams, arī sagatavoties īsti laikam nevaram, varam tikai mēģināt tiem tikt pāri un atcerēties, ka “tur aiz mākoņiem ir saule”.

Un vēl viens īpašais šajā grāmatā ir ilustrācijas, vizuālais noformējums. Kā saka pats mākslinieks Edmunds Jansons (viņš arī daudzu simpātisku animācijas filmiņu radītājs, piemēram, “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi”, “Bize un Neguļa” un citas): “Centos atcerēties un atdarināt tos zīmējumus, kādus zīmēju mācību kladēs, kad biju šīs grāmatas varoņu vecumā. Dīvainā kārtā šī iztēlotā atgriešanās skolas solā ļāva man vēl tiešāk pārdzīvot grāmatā notiekošo.” Arī mani īpaši uzrunāja uz grāmatas pēdējā vāka redzamā “rūtiņu bizīte vai ķēdīte”, kādas zīmēšanu apguvu tieši, slimnīcā guļot, un pēc tam tā bija gan mācību kladēs, gan dziesmu un atmiņu kladēs, kas mums bija īpaši populāras. Un, protams, rūtiņās zīmētie “ķiņķēziņi” katram no mums varētu raisīt savas asociācijas, jo citam patīk zīmēt pa rūtiņām, citam – gluži otrādi – vijīgām līnijām un dažādiem pildspalvas vilcieniem...

Šo iesaku kā vienu no “sirdsgrāmatām”, lai varbūt kādu savu sāpi nomierinātu, kādu grūtu jautājumu atrisinātu, kādās atmiņās pakavētos vai – vienkārši labi pavadītu laiku!

Latest comments

Share this page