25.02. – 10.03.2024.

            Divas nedēļas paskrējušas kopš tā vakara, kad trīs feinas draudzenes baudīja “Dzimšanas dienas kūku” Jaunajā Rīgas teātrī, - nepieklājīgi ilga pauze pēc noskatīšanās (kad darbs dzen darbu, bet iedvesmu līdz ar to aizdzen prom...), taču, ja padomā, ka arī pati tikšana līdz šai izrādei bija visādām “pauzēm” bagāta... Kā labi zināms, biļetes uz JRT izrādēm “nomedīt” ir teju neiespējamā misija, taču mūsu trijotnes vēlme ir kopā labā kompānijā baudīt izrādes visdažādākajās vietās, tāpēc dāvanu kartes šoreiz “veda” tieši uz šo teātri. Protams, vispirms bija liela saskaņošana, jo šeit redzēts tik maz izrāžu (taisni kauns atzīties...), ka bijām pat gatavas sēdēt dažādās zāles vietās, ja nu līdzās trīs krēslus neatrastu, bet beidzot tomēr arī ar šo tikām galā... Savukārt jau pēc noskatīšanās sociālajos tīklos uzgājām informāciju, ka šī reize bijusi 50. Kūkas cepšana, turklāt pēdējā reize, kad šī izrāde tiek spēlēta Miera ielas zālē, nākamās jau būs Lāčplēša ielā. Tad nu pavisam vietā šķiet arī iegādātā grāmata “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās” par JRT gaitām, kas nu stāv lasāmrindā (izskatās, ka apsteigs kādas citas, jau ilgāku laiku šajā rindā esošas grāmatas, jo tiiik garšīgi teksti un bildes...).

            Kā izrādes programmiņā saka režisors un scenogrāfs Alvis Hermanis: “Kad pasaule ļogās un grīļojas, tad jo labāk saprotam, ka svarīgākais dzīvē ir cilvēki, kuri mums ir vistuvākie – ģimene. Salīdzinot, viss pārējais ir mirāža un nieki. Dažreiz gribas uztaisīt izrādi bez ironijas un snobiska cinisma. Šis ir tas gadījums. Un vispār – jebkura cilvēka dzīve ir varens ceļojums laikā, telpā un sazin vēl kādās dimensijās. Šeit būs viens piemērs.” Interesanti, ka  pa ceļam uz izrādi un  atceļā no tās mūsu sarunas grozījās gan ap piedzīvoto, pieredzēto, gan ap senām dienām (tā pirms gadiem gandrīz četrdesmit...), gan ap pašlaik aktuālo, un viens no jautājumiem, kas nodarbināja mūsu prātus, bija – kāpēc tieši šajā brīdī mēs sastopam tieši šādas filmas, izrādes, grāmatas, vai tā ir kāda zīme?... Sliecos domāt, ka ikvienam no mums laiku pa laikam uznāk pārdomas par piedzīvoto un tālāko, un laikam jau taisnība izteikumiem, ka pa īstam ieraudzīt mēs varam to, kas mīt mūsos pašos, kas mums ir kaut kādā veidā aktuāli. Arī “Dzimšanas dienas kūka” – ne jau tikai nosaukuma un kopīga plezīrgājiena dēļ, bet tādēļ, ka esam piedzīvojušas tikpat plašu emociju un notikumu gammu kā izrādes tēli, un atpazīstam to uz skatuves notiekošajā.

            Izrādes programmiņa mūs iepazīstina arī ar amerikāņu dramaturgu Noa Haidlu (Noah Haidle), kura spalvai pieder šī luga, oriģinālā nosaukumā “Dzimšanas dienas sveces” (tapusi laikā no 2018. līdz 2022.g.), un “Haidlu interesē smalkas pārejas no šķietamā dzīves reālisma uz pilnīgu sirreālismu. Un lielās tēmas – dzīvība un nāve, cilvēkam atvēlētais dzīves laiks, katram reiz doto vistuvāko cilvēku – ģimenes – vērtība, dzīves mirkļu vērtība.” Atkal jau jāsaka, ka šķiet, pēdējā laikā tieši izlasītajās grāmatās ļoti daudz esmu sastapusies ar šo – par ģimenes vērtību un nozīmi ikviena cilvēka dzīvē, par to, ka ģimene var būt gan virzītājspēks un sargs, gan ieceru sagrāvējs un traģēdiju iemesls...

            Ļoti interesanta man šķiet ideja, ka viens aktieris vai aktrise spēlē vairākas lomas, tādējādi parādot mums plašu savu “aktierisko muskuļu” (aizņēmos šo teicienu, kuššš, labi?)  arsenālu, jo gan viņiem pašiem interesanti izspēlēties, gan mums skatoties pētīt un vērot tēlus. Arī atrašanās visu izrādes laiku uz skatuves, sēžot rindiņā un gaidot savu iznāciena mirkli raisīja pārdomas par to, ka mūsu ģimene, gribam to vai nē, bet ir tepat, pavisam tuvu ikvienam no mums, atliek vien piecelties un ienākt iekšā...

            Varu tikai apbrīnot galvenās – Ernestīnes - lomas atveidotājas Agates Kristas izturību un varēšanu, atrodoties uz skatuves visu izrādes laiku un pa solītim, pa milimetram novecojot tik ticami, ka pat skudriņas pārskrēja, - balsī un kustībās, itin visā... Bravo! Un tie vārdi, ka šeit bija arī Regīnas Razumas loma... Domāju, ka viņa kā labais gariņš bija klāt ikvienā no izrādēm, arī vairs nebūdama starp mums...

            Pirmoreiz mūžā piedzīvoju situāciju, kad aktieris uz skatuves apsmejas, tas bija tik sirsnīgi un aizkustinoši, un aplausi zālē tai brīdī, bet pēc tam ik iznācienā, kur atkal jāsaka smieklu lēkmi raisošie vārdi, zālē šķita tik silta līdzdzīvošanas sajūta, ka jāatzīstas – Gerd Lapoška, Tu biji fantastisks! Ja tā padomā, ir taču sasodīti grūti lauzt savus paradumus un vismaz pa durvīm iemācīties ienākt kārtīgi, nebiedējot iekšā esošos...  Un vārdi par zelta zivtiņu un viņas trīs sekunžu garo atmiņu lika mums visām trim smieklos krist no krēsla un ieviest šo teicienu ikdienā, jo mums arī darbiņā krietns žūksnis tādu “zelta zivtiņu”, kas neapgrūtina sevi ar izglītības nastu, bet gan pa fiksam tūlīt pēc “izrādes” (lasi – pārbaudes darba) aizmirst visu, kas aizmirstams...

              Visu izrādes laiku minējām un ticējām, ka bļodā uz galda patiesi tiek darināta kūkas mīkla, jo izskatījās tik autentiski, ka finālā gaidījām kūkas smaržu no cepeškrāsns! Prasījās arī recepti pierakstīt, ko, protams, neizdarījām, gandrīz jāiet vēlreiz un jau laikus jātur rakstāmais pie rokas... Un, protams, tieši tāpat kā izrādē, arī es savas zināmo kūku un mīklu receptes varu noskaitīt no galvas, ja nepieciešams, vai, virtuvē darbojoties, visu veikt tīri vai rituāla secībā un nekļūdīties, ka klātesošie mēdz brīnīties par manu “recepšu grāmatu galvā”... Arī tā, šķiet, ir tradīcija, kad kaut ko īpašu, nozīmīgu zinām un izpildām pilnīgi automātiski, bet samulstam, kad mums lūdz to pierakstīt vai izstāstīt lēnāk.

              Tie mirkļi, kad brālis ar māsu nevar sadzīvot, saprasties, - ak, tavu pazīstamu lauciņu, jo bērnībā savi strīdi, pieaugušā vecumā savi. Un tad mirklis, kad māsas vairs nav, jo... Katram no ģimenes šī sāpe ir citāda, bet nerimstoša uz mūžu.

              Tie mirkļi, kad ģimenē ienāk jauns cilvēks – dēla draudzene, vedekla, kad atklājas kādi “skapī turēti” noslēpumi, kad uzzinām, ka kāds ir smagi slims un ilgi vairs nebūs ar mums kopā, - smagums, grūtums un reizē arī gaišums jautās šajās epizodēs, kad kāds “akmens” noripojis no sirds, gūts kāds mierinājums vai izlīgums, varbūt atvieglojums par kādām sajūtām vai norisēm, - nu tā jau dzīvē gadās. Un tie vairākkārt teiktie vārdi, kad kādam no izrādes tēliem jānomirst, - ka viņš aiziet no šīs lugas, no skatuves, no... (neatceros precīzi, bet tik sirsnīgi...) Nebeidzamais dzīvības aplis, jaunas dzīvības ienākšana šai pasaulē un vecvecāku gādīgās rokas, kas vēlas paauklēt un atgādina jaunajiem, ka viņi zina vairāk un labāk, un ka jaunie paši reiz bijuši tādi kusli mazuļi, - viss kā dzīvē, skatoties var ļoti labi “uztaustīt” pazīstamas norises, jo, lai arī ģimene un kūkas recepte mums katram sava, tomēr norises mēdz būt cieši līdzīgas, atšķiras varbūt tikai interjers, apģērbs, matu un acu krāsa...

              Izrādes vienkāršā scenogrāfija ar galdu virtuves vidū, pie kura tiek gan gatavota kūka, gan risinātas sarunas, uz kura tiek nolikts akvārijs ar zelta zivtiņu (jau nez kuro, cik nu Ernestīnei to gadu...) kā simbols nemainīgām lietām mūsu ikdienā, kuras sastopamas visdažādākajās pasaul`s malās un mājās, katram citādas, bet tomēr tik ļoti līdzīgas. Arī tērpi (kostīmu māksliniece Jana Čivžele) ir vienkārši, mainīgi pa laikmetiem, jo Ernestīnes dzīves gājums ritinās tuvu 100 gadiem, bet tādi, kādus, šķiet, ikviens no mums varētu atrast savos ģimenes albumos dažādos laikmetos, - tie arī sniedz tādu piederības un pazīšanās sajūtu, ka jūties kā pavisam zināmā un drošā vietā nonācis. Savukārt fotogrāfijas, kuras ik pa brīdim mainās uz ekrāna, droši vien apstrādājis mākslīgais intelekts vai fotošops (ej nu sazini, kurš no tiem abiem...), padarot jauniešus vecākus līdzīgi kā izrādes programmiņā ir gan jaunības dienu, gan vecumdienu bilde. Zināms, tagad šo varam izmēģināt visdažādākajos veidos, lai gan, protams, ar realitāti tur līdzības šķiet maz kad nu tas vecums pienāks, tad jau manīsim...

             Jāsaka simtu paldies izrādes darinātājiem un jācer, ka tad, kad JRT atkal būs “Lāčplēsenē” (tādu jēdzienu pamanīju, šķirstot jauno grāmatu), izdosies šo izrādi apmeklēt vēlreiz, lai gan paņemtu papīru un rakstāmo īpašiem teikumiem, gan izbaudītu un sajustu kūkas garšu vēl pilnvērtīgāk – labi kārumi ar laiku kļūst tikai garšīgāki!