3.11.2023.

            Saņemt ielūgumu uz ģimenes draugu ģimenes tēva pusapaļas jubilejas ballīti, un uz jautājumu par dāvanas vēlmi – atbildi, ka biļetes uz teātri, jo “tu jau labāk zini, kas tur interesants pieejams...” – nu tas ir kompliments un sajūsma vienlaicīgi! Protams, tad ir ne vien izvēles iespējas, bet tās arī tiek mazliet iegrožotas no skatītāju kalendāru puses, jo vajag atrast optimālo variantu, kad visi interesenti tiek, un izrāde skatāma ne nu gluži Alūksnē vai Ventspils koncertzālē “Latvija”, bet arī tas ir “paceļams”! Paldies, Harald un Tija, par jauko ierosinājumu izvēlēties šādu dāvanu, un kopīgi pavadīto vakaru Ādažu kultūras centrā, viesojoties izrāžu apvienības “Panna” sirsnīgi siltajā komēdijā “Tāda es esmu”, kurā sievietes miesas un arī prāta inventarizāciju veica Zane Daudziņa, piepalīdzot režisoram Jurim Rijniekam un dramaturģei Aivai Birbelei!

            Zinu, ka daudzi cilvēki mēdz uzdot jautājumus no sērijas “kā tie aktieri var to tekstu paturēt galvā?”, bet mums mājupceļā bija arī otrs jautājums – par to, kā iespējams tik pilnskanīgi aizpildīt skatuvi, uz tās esot tikai vienam cilvēkam? Protama lieta, tas ir komandas darbs, jo aiz tā viena aktiera jau stāv vesels pulks ļaužu, kas gādā par visām iespējamām niansēm, bet tik un tā – neba nu visi, kas aktieri, izvēlas vienpatību uz skatuves, turklāt dara to tiiik brīnišķīgi kā Zane Daudziņa. Protams, mūsu kompānijas sarunās izskanēja arī doma par to, ka ne jau velti Zane ir arī runas pedagoģe un grāmatu autore, nu – īsi sakot – vesels dzirksteļu spiets jeb garainis, kas veicina vārīšanos, jo viena aktiera teātris jau pats par sevi ir vērtība, un, ja vēl šāds miljons!...

            Zinu, ka salīdzināšana nav labais tonis, tomēr gribu bilst, ka “Sieviete kā konfekte”, kas ir “Tāda es esmu” turpinājums, ir krietni vien lielāks smieklu sprādziens, savukārt šī ir tik patiesa lielas skatītāju daļas sajūtu un pārdzīvojumu spoguļbilde, ka patiesāk laikam vairs nav iespējams pat pie bikts. Ja toreiz mums, trim lielkonfektēm un vienai mazkonfektei, jau pirmajās desmit minūtēs vaigus sāka dīdīt smieklu krampji, tad šoreiz – divu labākajos gados (tā ap pusi pirmā trīsciparu skaitļa...) esošu ģimeņu vecākiem – bija gan smiekli, gan aizdomas un pārdomas, gan beigās – pavisam godīgi – pār vaigu noritēja arī aizkustinājuma asaru tērcītes (vai ne?). Un droši vien jāpiekrīt izrāžu apvienības “Panna” mājaslapā pie izrāžu aprakstiem lasāmā, ka “sieviete ir labākais, kas  mums Latvijā ir” un atgādinājumam, ka vērts izgludināt saburzīto konfektes papīrīti... Es teiktu, ka tāds saburzītā papīrīša sindroms pārņem diezgan regulāri, un nemaz ne tāpēc, ka esi attiecīgajā gadu skaitlī “iekāpusi”, bet gluži patiesi sajūti, izlasi, sadzirdi, ieraugi... visus tos padomus, prasības, vajadzības un noteikumus, kuriem tev jāatbilst, jo – nu nedrīksti tu būt tāda, kāda esi! Oi, šito es atceros no saviem pusaudzes gadiem, kad reiz, ar mammu “sakasījusies”, sacīju, ka es esmu tāda, kāda esmu, un mamma aizrādīja, ka tā nedrīkst ne runāt, ne izturēties, ar to, iespējams, domājot, ka man ir jācenšas sasniegt “labāko sevis versiju”... Un – še tev! – izskatās, ka sabiedrībā kopumā arī nekas nemainās, jo – ja nu reiz sieviete ir tāda, kāda viņa ir “dabiskā izpildījumā”, tad taču viņa nav laba diezgan, viņai “tur par daudz, tur par maz, tas ir tāds, bet tas – šitāds”... Protams, zālē krietnu smieklu šalti saceļ gan jautājums, cik tad to vīriešu šovakar esot atnākuši (Zane saskaita četrus, mums sanāk mazliet vairāk..., kas reāli priecē), gan precizējums, ar kuru ķermeņa daļu tad mēs esot apmierinātas (un tā nav galva!), un vai te ir kāda, kas ne reizi mūžā nav izmantojusi piedāvātās “sevis uztjūnēšanas” iespējas, sākot no epilācijas... Un tad tas bagātīgais un “garšīgais” stāsts par visu to, ko pasaule piedāvā un pieprasa sievietēm sevis uzlabošanai – kādi tik krēmi, eļļas, masāžas elementi un paņēmieni, diētas un vēl, un vēl, un vēl... Un padomājiet tik, ja tas viss būtu jādara arī vīriešiem!... Nu pamēģiniet noskūt vai noepilēt viņu ar šo “inkvizīcijas priekškambara rīku”, izdariet to abpusēji!... zāles publika “gar zem`”! Skaidrs, ka tam visam “kājas aug” gan vīriešu sabiedrībā, kam jau senlaikos šķitis, ka kaut kas tais sievišķos nav gana labs sanācis, tādēļ uzlabojams, gan arī mūsdienu komerciālajās vēlmēs un sāncensības garā. Bet epizode, kad Zane stāsta par jūrmalu dažādos vecumos, - nu “bez iekšām”! Un pasakiet vēl, ka vismaz vienu no visiem piedāvātajiem mirkļiem neesat piedzīvojusi uz savas ādas, lai kurā vecumā arī būtu!... Tāpat “manas draudzenes”, kas dzīvo kioskos – Ieva, Santa, Una, Lilita – ko tik viņas mums nestāsta, vēl vairāk nekā ārsti!... Pašas tik perfektas, sapucētas, svaigas un pareizas, un vēl ar pilnu azoti padomu mums – nesaprašām... Tiesa gan, jāatzīst, ka ne jau visi viņu stāsti ir zemē metami un skabargu acī norādoši, drīzāk ir krietns žūksnis arī vērtīgu mirkļu, bet, protams, brīdī, kad jau tā esi neapmierināta ar savu izskatu, ir skaidrs, ka ikviens pat visnotaļ labi domāts viedoklis un padoms var sagraut tavu jau tā trauslo pašapziņu, atgādinot par visu gluži kā apģērbu veikala uzlaikošanas kabīnes nepieklājīgi spilgtās gaismas... Kur tad paliek tava sirds un dvēsele papīra plānumā un baltumā?  Un tad – otrajā daļā, epizodē ar zivju sievu Centrāltirgus zivju paviljonā, kas izrādās Zanes klasesbiedrene, tās sarunas iegriežas tik dziļi pārdomīgi, ka smiekli vairs nenāk gandrīz nemaz, savukārt fināla vārdos par apģērbšanos tautastērpā, kad visas būsim vienādi “resnas” un atgādinājumos par svarīgāko, kas mums ir – sirds siltumu -, asaru tērcīte rit pār vaigu, gan par saviem “gabarītiem”, gan par piepildīto un nepiepildīto domājot.

            Ehh, Zane Daudziņa, norāva jumtu un sapurināja domas! Paldies par burvīgo vakaru visai kompānijai! Atrodiet sev pulciņu, kurā var droši smiet, paraudāt un nekautrēties no tā, kāds tu esi, un ejiet lūkot šo burvīgo enerģijas kamolu!