.

21.01.2023.

            Grāmata vienai dienai, kuru lasīju pa starpu visam, kas nu tobrīd mājās (lasi – lazaretes filiālē, jo visi pēc kārtas esam apvārguši ar kaut kādu vēdera draņķi, kuru no dārziņa pārnesa jaunākais...) darāms, pat pusdienām (tas jau ierastais gājiens) un brīžos, kad mazais bērns jauca domino kauliņus starp katrām divām spēlēm. Grāmata, kas tik dziļa un aizkustinoša, tik daudz pārdomu raisoša, un turklāt tik jauna, svaiga, visjaunāko laiku vēsture, ja tā var izteikties. Grāmata, par kuru “Zvaigzne ABC” savā sociālajā tīklā bija rakstījusi – pirmā šogad izdotā! Grāmata, par kuru zināju, ka nebūs viegla, bet kuras autora vārds man lika to ierakstīt iegādājamo un lasāmo sarakstā mirklī, kad uzzināju par tās tapšanu. Jā, tā ir Dzintara Tilaka “Zlatas ceļš. Veltījums Ukrainas kara bērniem” (apgāds “Zvaigzne ABC” 2023.gads).

            Domas jaucas pa galvu gluži kā grāmatas Zlatai, kad viņai jātiek skaidrībā, ko darīt tālāk, kā rīkoties. Tāpat kā daudzi citi, arī es pērn kādu brīdi jutos, ka nevaru saņemties īsti nekam, bet tad tomēr nolēmu atgriezties pie aktīvas grāmatu lasīšanas, kas līdzās “prāta trenažierim” teātrim palīdz turēties pie veselā saprāta gan tad, kad darbos viss saiet grīstē ar noteikumiem, plāniem un citiem brīnumiem, ko izgudro “gudrās augšas”, bet “dumjās apakšas” nesaprot, kā realizēt, gan tad, kad daudz kas apkārt notiekošais šķiet tik bezjēdzīgs, tukšs un svešs. Tomēr atšķirībā no apkārt pamanāmās tendences lasīt tieši par šausminošo – gan vēsturē, gan tepat mūsdienās, salīdzinoši tuvajā pagātnē, - paliku uzticīga savai nostājai, ka tās nelietības pasaulē jau pietiek tāpat, lai es par to vēl lasītu grāmatās.

Taču šī grāmata – nu tas ir kas īpašs, citādāks, nezinu, kā lai precīzi formulē. Pirms sēsties pie šī rakstu darba, FB “Izcilās grāmatās” uzgāju pavisam svaigu Sintijas Buhanovskas ierakstu par to, kas mazliet sakārtoja manu skrienošo domu virpuli. Arī es, tāpat kā Sintija, ik pa brīdim notraucu asaras, kuras riesās acīs, tāpat savā iztēlē redzēju ceļus, laukus, ciemus un postažu, arī ļaudis, kuri aprakstīti grāmatā, un cerēju un ticēju, ka viss būs labi. Un pilnībā pievienojos viedoklim, ka šī grāmata būtu izlasāma gan pusaudžiem, gan visiem citiem interesentiem, jo piederu pie tiem, kas grāmatas nedala pa vecumposmiem, turklāt šobrīd tā tiešām rosinātu uz pārdomām, iespējams, sniegtu arī kādas atbildes ikvienam lasītājam. Piebildīšu, ka mani “bibliotēkās spēlētāji” jau paspēja grāmatu vismaz aptaustīt, viens pat pieķērās lasīšanai, bet konkrētajā dienā tālu netika, un tad es savācu grāmatu atpakaļ, lai izlasītu pati...

            Skaudrā realitāte, ar ko saskaramies ja ne citādi, tad vismaz ziņās vai savstarpējās sarunās, viedokļu apmaiņa, neziņas kliedēšana – tas viss šobrīd ir tik cieši līdzās kā vēl nekad. Ari man ar skolēniem ir sanācis gan runāt par nopietnām un smagām tēmām, gan šķetināt pārdomu pavedienus no viņu uzdotajiem jautājumiem, uz kuriem viennozīmīgas atbildes nav. Tā kā arī mūsu skolā mācās ukraiņu bērni, tāpat ir skolēnu ģimenes, kurām Ukrainā ir radinieki, un kuri pat  piedzīvojuši viņu uzņemšanu savās mājās, tad sarunām vielas papilnam, un es uzskatu, ka par to visu ar bērniem ir jārunā, viņi saprot gana daudz, pat to, ka brīžiem skolotājai aizlūst balss un viņa nespēj kādu brīdi turpināt iesākto domu...

             Lasot par Zlatas gaitām, spriedze nepameta ne uz brīdi, jo šausmu elpa dvašoja pakausī, ikviena mašīna, ikviens cilvēks, ikviena ēka varēja būt tiklab glābjoša, kā pazudinoša. Un tomēr jāsaka, ka labajam pasaulē ir vairāk vietas un spēka, ka grūtībās cilvēki satuvinās, ka rodas visdažādākās iespējas atrisināt sarežģījumus. Līdzpārdzīvojums vispilnīgākajā pakāpē, turklāt tik reāls, it kā skatoties kādu filmu (man gan parasti ikviena grāmata lasīšanas gaitā “filmējas” acu priekšā) vai pašai ejot līdzi kā tādam filmas operatoram ar kameru uz pleca. Zinu, ka grāmatu jau pirmdien  stiepšu atpakaļ saviem klases lasītājiem un, iespējams, kādu daļu no mācību stundām veltīšu sarunai par tajā izlasīto. Lai gan pašlaik aktīvā lasīšanas procesā mums ir tiklab Māras Cielēnas pasakas, kā manā priekšlasījumā Regīnas Ezeras “Cilvēkam vajag suni” (gatavošanās teātra izrādes apmeklējumam), tas neizslēdz nepieciešamību fantāziju papildināt ar realitāti un īstenām sirdssarunām, kas reizēm paliek prātā vairāk par jebkurām matemātikas formulām vai gramatikas likumiem...

              Brīnišķīgākais “Zlatas ceļā” man bija mirklis, kad viņai izdevās atrast vecvecākus – pēc smalkām bērnības atmiņu drumslām, kuras uzlasīt palīdzēja bēgļu centrā sastaptais brīvprātīgais Guntis, kam, iespējams, tas šķita nereāli, bet pēc tam jau iestājās īstens azarts meitenes radinieku atrašanā, un  tas vainagojās panākumiem. Arī šis bija kabatlakatiņa mirklis tāpat kā tas, kad izrādījās, ka Zlatas tētis ir dzīvs, uzmeklējis sievas vecākus Latvijā un uzzinājis par brīnumaino meitas nokļūšanu pie viņiem. Es patiešām ticu tam, ka ir brīži, kad mēs saņemam kādas ziņas sapņu, vīziju vai kādā citā veidā gluži kā tas notika ar Zlatu, ka mūsu mīļo cilvēku enerģija un labās domas mūs sargā un vada, lai cik arī savādi tas neliktos.

               No sirds paldies Dzintaram Tilakam par šo stāstu, un lai piepildās grāmatas izskaņā rakstītais:

          “Kad beigsies karš, dzīve sakārtosies, pieliekot visas pūles un prasmes, tas tiks paveikts. Kad beigsies karš, viss būs citādi. Ukraina būs citāda, cilvēki stiprāki un vēl labāki viens pret otru. Arī Latvija būs citāda, vēl labāka. Kad beigsies karš... Kad beigsies... kad?

          - Zeltīt, viss būs labi...”

          Lai ticība labajam un spēks to vairot un piepildīt ir mums līdzās!