16.07.2023.

            Lasīšanas maratons turpinās gluži tāpat kā vasara un atvaļinājums! Un kamdēļ ne, ja reiz man uzdāvināja dārza krēslu ar spilvenu un jauku, zaļu pledu komplektā ar novēlējumu sēdēt šajā krēslā un lasīt, un baudīt dārza skaistumu? Tad nu to arī daru.

            Astras Filipsones grāmata “Drauga tarifs” (“Zvaigzne ABC”, Kristas Jūlijas Kreišmanes vāka dizains) ir viens no tiem jaunumiem, kas, pamanīts izdevniecības mājaslapā, piesaistījis manu uzmanību, un kādā no kārtējām vizītēm grāmatnīcā arī nokļuvis iepirkumu grozā. Protams, protams, grāmatu jau tā pilna māja un lasāmlaika tāpēc vairāk nekļūst, tomēr nespēju sevi atturēt ne no grāmatu iegādes, ne no visnotaļ negausīgas lasīšanas. Katram sava atkarība, šķiet, ka šī nav tā postošākā...

            Kā lasāms apgāda mājaslapā, “Astras Filipsones (1989) debija latviešu literatūrā nudien ir pārliecinoša – viņai izdevies radīt neuzbāzīgi elegantu, filosofisku un vienlaikus draiski dzirkstošu stāstu par – jā, par svarīgāko jebkura cilvēka dzīvē: draudzību, siltumu, mīlestību. (..) Viņa par grāmatas ideju stāsta: “Doma par aģentūru, kas nodarbojas ar draugu izīrēšanu uz vienu dienu, man ienāca prātā pavisam nejauši. Mēs dzīvojam laikā, kad varam noīrēt skrejriteņus, dzīvesvietas, pasākumu vadītājus un kāzu kleitas. Kādēļ lai mēs nevarētu noīrēt arī draugu? Šī grāmata jūs satuvinās gan ar galveno varoni Natu, gan viņas "klientiem", kuri Natai palīdz kliedēt aizspriedumus un iekustina viņas sen kā ierūsējušo cilvēkmīlestības stīgu.” Iespējams, ka tieši kārtējais stāsts par cilvēku attiecībām un to mezgliem bija tas, kas mani pievilināja šai grāmatai ar it kā necilo vāka noformējumu, jo – neskati vīru no cepures, grāmatu no vāka vien! Ielūkojoties grāmatas lappusēs, ko piedāvā apgāda mājaslapa (ir tāda opcija, tiesa gan, ne visām grāmatām – actiņa uz grāmatas attēla, lai ieskatītos sākuma lappusēs), kā arī pēc tam veikalā pie plaukta pāršķirstot, sapratu – šis būs jauks baudījums, un neesmu vīlusies!

            Jā, patiesi – kāpēc gan nevarētu noīrēt draugu? Protams, dažbrīd prātā ieslīd doma – kaut tikai nu visas tikšanās izdotos labi, jo vai nu maz kas dzirdēts par svešu cilvēku sastapšanu, taču laimīgā kārtā nepatīkamā patiesi nav. Jā, Nata satiek dažādus ļaudis, ar visādiem stiķiem un niķiem, dažbrīd pat dīvainībām, bet – kuram no mums gan tādu nav? Un tas, ko viens uzskatīs par dīvainu, citam šķitīs pavisam normāli un ikdienišķi.

            Mazliet amizanti ir darba intervijas mirkļi, kad Nata tiek informēta par prasībām, bet apkārt rosās arī pārējie biroja darbinieki, turklāt arī tiem savu “tarakānu” netrūkst. Bet ja tā padomā – vai gan darba intervijas reizēm nemēdz būt dažādu amizantu situāciju pilnas, par kurām varētu pastāstīt tiklab intervējamie, kā personāla atlases speciālisti? Tāpat Nodarbinātības aģentūras darbinieku pūrā droši vien ir krietns žūksnis kolorītu pastāstu, jo prasmīgākais stāstu meistars ir pati dzīve. Ja ieskatāmies uz grāmatas pēdējā vāka rodamajās rindiņās par pašu autori, tur lasāms, ka viņa strādājusi atbilstības novērtēšanas un intelektuālā īpašuma jomās, bet iedvesmu rakstīšanai gūst no mūzikas, dabas un mijiedarbības ar neparastiem cilvēkiem, tātad “zina drēbi” no dažādām pusēm. Tas arī rada lielu ticamības momentu gan pašam stāstam, ka varētu taču būt tāda draugu izīrēšanas aģentūra, gan tam, ka personāži ir pavisam reāli iespējami dzīvē.

            Īpašas bija arī vietas, kurās aprakstītas Natas attiecības ar savas ģimenes locekļiem – cik gan dažādi mēs mēdzam būt, turklāt pat nespējam iedomāties, kādas peripetijas risinās līdzcilvēku dzīvēs, kāpēc kāds ir viens un nevēlas attiecības, cits savukārt neparko nevēlas “atlaist” sastaptos cilvēkus, un vēl, un vēl... Vecāku saprašanās savā starpā un saskarsme ar bērniem, bērnu drosme reiz pateikt, ko domā, un neņemt vērā vecāku viedokli, tā pārsteidzot viņus, jo bērni nekad iepriekš to nav atļāvušies...

            Un nu laiks citātiem, kas mani atkal sevišķi uzrunāja.

• Vaļasprieks taču ir prieks, kuru tu gūsti, kad tev ir vaļa un kad nevienam no tevis neko nevajag. Šī ir tāda pavisam nedzirdēta, bet tāpēc vēl jo vērtīgāka vaļasprieka definīcija.
• Esot vienpatei, Natai nebija jāiesaistās potenciālās apvainošanās drāmās. Nebija jāpārdzīvo par nepiepildītām gaidām. Ja tu otram palūdz no veikala atnest kaut ko garšīgu, taču viņš atnes nevis saldējumu ar šokolādes skaidiņām, bet cepumu kraukšķiem, var sekot diezgan liela vilšanās. Galu galā varbūt ar “garšīgs” tu šodien biji domājis karbonādes gabalu, bet otrs to nebija nolasījis. Pašam ar savām gribēšanām tikt galā bija daudz vienkāršāk. Nekādu kompromisu un pielāgošanos.
• Man pēc notikušā izkristalizējusies drauga definīcija. Tas nozīmē būt blakus un saprotoši klausīties otrā, pat ja viņš runā pilnīgas muļķības. Pievienojos – īstam draugam būtu jāspēj uzklausīt visdažādākās otra cilvēka izpausmes, turklāt patiess draugs tās, visticamāk, nemaz neuzskatīs par dumjībām.
• Kādā skvērā meitene staipīja rokas un mežģīja acis simts pozās, lai uzņemtu pašportretu pie ziedoša krūma, lai gan blakus viņai bija puisis. Un tas viss tāpēc, ka cits nepamanīs dubultzoda ceturtdaļu, deguna uzkumpuma sliktāko leņķi, izspiedušos vēnu pierē vai, nedod dievs, kādu tauku kunkuli uz vēdera. “Vai tad tu neredzēji, ka man acis puspievērtas kā alkanam un rokas resnas kā baļķi?” meitene visdrīzāk saskaitusies teiktu, kad puisis viņai sniegtu savu meistardarbu. Jā, pašportretu laikmets ar pēc iespējas glītākiem, skaistākiem un visādi citādi “instagramīgiem” kadriem, kas staro no smaidiem, ir pilnā sparā, bet cik aiz tiem ir patiesības?
• Tu zini, cik patiesībā tas stulbais soctīklu darbs ir grūts? Tu zini, cik daudz naidīgu komentāru es saņemu, lai gan mēģinu tos neņemt galvā? Bet kaut kur jau tie paliek. Tāpat kā brāļa sitieni, kas ārēji sadzijuši jau desmit gadus. Un tad es to visu cenšos izlabot ar sirsniņu vākšanu internetā. Es tās salasu kā sēnes caurā groziņā. Tās birst it kā iekšā, bet izbirst cauri. Taču tāda diena kā šī... Tā paliek. Paldies tev par to! Kad pērnvasar lasīju Delfīnes de Vigānas “Bērni ir karaļi”, tā reāli “atvēra acis” un vienlaikus “norāva jumtu” par soctīklu patieso spožumu tiem, kas tajos vien saredz savu ikdienu un veiksmi, laimi un piepildījumu. Domāju, ka brīžos, kad mēs dalāmies ar īstām pozitīvām emocijām, tas nav apgrūtinoši, tas ir prieks, kas vairojas, bet tad, ja šie tīkli ir ikdienas darbs un dzīvesveids, šķiet, tas ir kā atrasties stikla būrī, kur visi redz visu, pat to, ko nevēlies rādīt...
• Nata sev uzreiz piekodināja, ka nedrīkst būt pārāk kategoriska, jo veci cilvēki pasauli visdrīzāk redz citādāk. Tiem krātuvītē ir savas pieredzes un pārdzīvojumi. Cik gan ļoti tu vari iekļauties šajā pasaulē, ja pie draugiem ir jāiet uz kapiem? Grāmatas izskaņā ir skumjas beigas šai draudzībai ar veco dāmu, kas uzdzina asaru, bet reizē arī mazu gaišuma stariņu, jo vismaz nedaudz zudušo seno dienu piepildījuma Maiga bija atradusi, un arī Natai bija ticis gabaliņš no viņas pieredzes.
• Redzi, saule var būt visāda. Saule var apdedzināt līdz čūlām, var sadedzināt. Vectēvam nodega māja, jo saulē pie loga bija atstāts palielināmais stikls uz avīzes. Mūsu tēvs knapi izdzīvoja tai ugunsgrēkā. Bet saule var būt arī maiga, sildoša un barojoša. Es gribētu būt tā maigā saule. Nevienu nesvilināt.
• Tā viņi cits citu mēģināja pārspēt redzētajā, it kā ar faktu vien, ka esi kaut ko ieraudzījis vai nogaršojis, tu būtu kļuvis nez cik reižu apbrīnojamāks. Jā, brīžos, kad klausies, kur tad nu katrs aizceļojis, šķiet, nav vērts vērt muti vaļā, ja esi bijis ne tik “krutās” vietās, bet gan izbaudījis brīvdienas kopā ar bērniem kādā Lindgrēnas vai Muminu zemē...
• Varbūt patiesībā bija tā, ka bērni ar saviem muļķīgajiem jautājumiem nāca pasaulē tādēļ, lai pieaugušajiem pavisam neatrofētos smadzenes?
• Tie, kuriem nebija bail no skolotāju lamām un vecāku pēriena, tie nebaidās arī vēlāk. Man šķiet, ka mūsdienās uzcītība ir tikai viena komponente no tā, kas veido veiksmīgu cilvēku darba tirgū. Nebaidīšanās, iniciatīva, laba deva pofigisma – tās ir izejvielas, kas noteikti vajadzīgas šajā zupā. (..) Bet uzcītīgumam, protams, arī jābūt. Un arī pacietība ir jātrenē. Labi, ka mūsdienās atmiņai vairs nav tik liela loma ikdienas darbā. (..) Vēl domāju, ka daudziem trūka motivācijas. Varbūt skolā viņam radīto priekšmetu nemaz nemācīja. Kurš skolā māca, kā rīkoties ar naudu? Kurš skolā māca komunikāciju, mārketingu, kosmetoloģiju? Neviens! Galu galā ir jāatrod kaut vai sīkākā un nepopulārākā joma, par kuru esi gatavs iedegties. Tai liesmiņai ir milzīga nozīme. Daudzi dzīvo, tā arī ne reizi neaizdegoties, bet muļļājoties no pirmdienas līdz piektdienai kā tāds kāpostu tītenis pa mērces katlu, kas nekad nenokļūst uz šķīvja. Nekur no savas profesijas neaizbēgsi – tie skolmeistaru nozīmes teksti mani atrod paši, un allaž ir vērts pārdomāt, kādu vērtību atrast un pieņemt sev zināšanai...
• Un kādas ir tavas attiecības ar augstākajiem spēkiem? – Felīna interesējās. – Neesmu audzināta ticīgā garā. Man īstenībā par to nemaz negribas domāt, jo šķiet: ja sākšu domāt, tad līdz kaut kam arī aizdomāšos, un tas varētu mazliet satricināt manu līdzšinējo lietu kārtību. Un man patīk mana līdzšinējā kārtība, - Nata vēroja, kā Ādams laiza savas citplanētieša ķetnas. – Bet esmu ievērojusi, ka reizēm tie, kas jebko pārdabisku kategoriski noliedz, agri vai vēlu iepinas vēl trakākos mezglos, jo cilvēka dabai ir nepieciešami rituāli. – Nata teica, acu priekšā redzot savu māti un viņa naudīgās draudzenes, kurām pašizaugsmes retrīti un ajavaskas rauti bija izkonkurējuši šopingu, taču ikdienā viņas bija tikpat samākslotas un nepiepildītas kā iepriekš. Varbūt pat nepiepildītākas, jo vairs nedrīkstēja pirkt savu ūdeļādas apkakli – sabiedrības labuma vārdā taču bija jācīnās pret kažokzvēru paverdzināšanu. Jā, arī šī ir mūsdienu divkosīgās sabiedrības īpašā sadaļa, kad nākas “ziedoties kopīgajam labumam”, kaut patiesībā par to ne silts, ne auksts, bet tas taču ir stilīgi!...
• Redzi, Nata. Mūsdienās cilvēki arvien vairāk tiecas pēc garīgas apskaidrības. Mantas, materiālais statuss un dārgas izklaides vairs nedod gaidīto piepildījumu. Tu jau minēji, ka ir daži, kas aizvien dodas uz baznīcu. Bet arvien vairāk cilvēku vēlas rast skaidrākas atbildes uz konkrētiem jautājumiem, nevis klausīties vispārīgās frāzēs no mācītāja kanceles. Es, protams, piekrītu, ka daudzas lietas mēs dziļi sevī jau zinām. Taču reizēm ir nepieciešams kāds medijs, kāds, kuram ir augstāko spēku dots talants, lai uztvertu informāciju no Kosmosa un to novadītu pārējiem.
• Sveši cilvēki reizēm spēj uzklausīt un aprast labāk nekā tuvinieki. Tiem arī ir vieglāk atklāties, un tu zini, ka starp tiem simtiem vienmēr atradīsies kāds, kuram tava sāpe vai prieks norezonēs. Un vislabākais ir tas, ka tu vari vienkārši nozust. Un parādīties, kad vēlies. Neviens par to neapvainosies.
• Nata apjauta, ka visi šie tīkli patiešām darbojas kā liels vientulības ielāps. Tas noderēja tiem sabiedriskajiem vientuļniekiem, kas alka komunikācijas, bet kaut kādu iemeslu dēļ to nevarēja pilnvērtīgi realizēt dzīvē. Šķiroties Felīna cieši un sirsnīgi apskāva Natu. Bija jūtams, ka patiesībā viņa ļoti vēlējās par kādu rūpēties.
• Nata pēkšņi atskārta, cik skaista ir pieauguša cilvēka iespēja izvēlēties. Iespēja izvēlēties mītnes zemi, darbu, pārvietošanās līdzekli un tauku procentus brokastu jogurtā. Iespēja izvēlēties draugus un mīļotos. Pat ja bija apstākļi, kurus šķietami nevarēja izvēlēties, vienmēr varēja izlemt, ko ar tiem iesākt. Un pats skaistākais tajā bija fakts, ka nevienam citam gar to nebija nekādas daļas – lai cik nepārdomāta vai stulba tava izvēle šķistu kādam paviršam garāmgājējam.
• Mariona Natai pastāstīja, ka pēdējos gados viņa ik pa laikam atļaujas uz pāris nedēļām aizmukt no pilsētas, ģimenes, draugiem un bērniem, lai vienkārši pabūtu savā nodabā un uzlādētu sociālās baterijas. – Saproti, es citādi nevaru, Nata. Un runa nav tikai par slodzi darbā. Es citādi netieku galā ar saviem draugiem. Man vienmēr apkārt bijis daudz cilvēku, bet tagad viņi ir savairojušies ģeometriskā progresijā. Viņiem ir bērni, suņi un pundurcūkas, kuriem visu laiku ir jāsvin dzimšanas dienas, apgraizīšanas un citi svētki. Reizēm es vienkārši nejaudāju ar to visu tikt galā. Un tad gribas aizmukt, lai bez sirdsapziņas pārmetumiem varētu no tā visa atslēgties. – Vai tad nav tā, ka ar laiku apkārtēji cilvēki paši atsijājas? – Nata skaļi prātoja. – Ja visiem laika nav, tad uzmanība jāvelta vistuvākajiem, un pārējie paši atradīs straumi, pa kuru aizpeldēt. Lai arī Mariona dzīvo Amerikā (arī pati grāmatas autore šobrīd mitinās Ņujorkā, tātad atļaujos domāt, ka šajā nodaļā ir gana autentiska pieredze), kur gan cilvēku vairāk, gan problēmas un to risinājumi, kas pie mums top zināmi vien tagad, jau sastopami kādu laiku iepriekš, gribētos ticēt, ka kaut ko noderīgu mēs no tā visa varētu iegūt sev, lai nebūtu jākāpj uz šiem grābekļiem, bet tos laikus paliktu maliņā, cenšoties izmantot jau iemēģinātus risinājumus vai vismaz padomus.

           Prieks, ka šī grāmata nokļuva manās rokās, sagādājot patīkamus un interesantus mirkļus! Iesaku izbaudīt, un varbūt tā nemaz nav peļama doma – draugu aģentūra sarunām brīžos, kad ir vientuļi vai vajadzīgs kāds padoms, pārdomu mirklis vai vienkārši līdzās nav neviena cita. Paldies Astrai Filipsonei, un lai pirmā grāmata ir sākums un draugs vēl citām!