16.11.2023.

            Vai var kādu grāmatu lasīt par piemiņu? Domāju, ka var, un gan jau, ka ne vienu reizi vien...

            Monikas Zīles “Naktsgrāmata. Stāsti un pastāsti. Pamodinātu atmiņu balsis”, kas tapusi “Latvijas Mediju” paspārnē jau 2021.gadā, arī manā lasāmo grāmatu kaudzē gozējās jau kādu laiku, gaidot gan savu īsto brīdi, gan to mirkli, kad tad man būs laiks lasīšanai (to gan dara daudzas grāmatas...). Pavisam nesen žurnāla “Ieva” lappusēs biju izlasījusi interviju ar Monikas Zīles meitu Baibu Zīli, kas arī bija kā sava veida atgādinājums par šo grāmatu. Un tad – viens vakars, sarakste WhatsApp ar kādu literatūrai tuvu stāvošu cilvēku gan par grāmatām, gan par visu ko citu, jau atvadāmies, un atnāk vēl viena ziņa “Monika Zīle aizgājusi pa zvaigžņu ceļu...”, uz ko spēju vien sastingušu “Tā...” uzrakstīt... Tai brīdī skaidra doma zibenīgi izskrēja cauri prātam, ka nākamā lasāmā grāmata būs “Naktsgrāmata” autores piemiņai... Varētu jautāt, kamdēļ tā? Un atbilde droši vien slēptos samērā zināmajā izteikumā, ka ar katru cilvēku, kas aiziet zvaigžņu ceļā, turp dodas arī kāds konkrēts laikmets, un pilnīgi droši varu teikt, ka ar Moniku Zīli saistās arī kāda daļa no mana laikmeta, jo kopš vien sevi atceros, manās mājās bija žurnāls “Padomju Latvijas sieviete” (jā, jā, manā bērnībā tāds bija, un Monika Zīle bija tā galvenā redaktore), kurā līdzās obligātajām laikmeta nodevām bija arī vērtīgi padomi mājsaimniecībā, apģērbu modeļi un piegrieztnes, kas jau bija īpaša vērtība. Vēlāk jau bija arī citi žurnāli, un neņemšos sīki aprakstīt visu bibliogrāfiju, bet vienu varu teikt droši – Monikas Zīles rakstītais bija interesanta un pamatīga lasāmviela gan žurnālu rindiņās, gan grāmatās, gan arī intervijas, ko lasīju, allaž bijušas interesantas un saturīgas.

            “Naktsgrāmatas” virsrakstā lasāms, ka tajā iekšā ir “stāsti un pastāsti”, kā arī piebilsts, ka tās ir “pamodinātu atmiņu balsis”. Interesanti, ka ievadā vēstīts par dzīvokli, kas atrodas namā mazā ieliņā blakus Lielajiem kapiem, un zem guļamistabas loga gadās saklausīt visdažādākos stāstus no garāmgājējiem, kuri raisa atmiņas un domas arī nejaušajā klausītājā loga otrā pusē.

            Katras nodaļas iesākumā atsevišķi izcelta kāda saruna, kas modinājusi atmiņas, kuras lasāmas turpinājumā – tā es skaidrotu šīs it kā zīmītes. Nemaz nebrīnos, ka kāds dzirdēts vārds, nostāsts vai jebkas cits var mūsos pamodināt atmiņu, notikumu no sendienām, jo – jāpiekrīt grāmatas autorei, ka “piedzimstot jau esam ar savu Laiku cieši kopā saķēdēti – uz visiem katram atvēlētajiem gadiem. (..) Es domāju par Laika upes manam krastam pieairētajiem cilvēkiem, daudz ko notikušu izdzīvoju vēlreiz no jauna (..)” Jā, patiesi – mēs katrs satiekamies ar tik daudziem ļaudīm, un bieži vien šajās satikšanās ir kas kopīgs, kāda pieredze, doma, sajūta, pat smarža, kas atraisa atmiņu pavedienu. Es grāmatu lasīju ilgi – skatoties kalendārā, sanāk gandrīz divi mēneši, un ne jau biezuma dēļ, nepavisam. Vienkārši līdzās laika trūkumam šoreiz bija arī vēlme ikvienu stāstu izgaršot līdz galam, un tas nozīmē, ka nevar lasīt pa starpu zupas vārīšanai vai kādiem citiem darbiem, šie bija stāsti, kas vislabāk lasījās klusumā, kad neviens apkārt nerušinās un ar jautājumiem neuzplijas.

            Bērnības ainas no Latgales puses tik krāsainas un sulīgas kā vecmeistaru gleznas vai filma par Boņuku, ikvienu sētu un cilvēkus uzzīmē acu priekšā. Prieks lasīt tāspuses apvidvārdus un sajust valodas bagātību, par kuru reizēm tiek diskutēts – vai mums tāda latgaliešu valoda vai līvu valoda vajadzīga? Es teiktu, ka ir gan vajadzīga, jo bez tās mēs šodien nebūtu tie, kas esam, turklāt – kurš no mums savureiz, “tīrs latvietis” saukdamies, savā runā neizmanto pa vārdam, kas raksturīgs tieši tai izloksnei, apvidum vai laikmetam? Tīru “grāmatas” valodu diez vai šodien vispār varam dzirdēt, tāpēc manās acīs (un ausīs) liela vērte ir tieši tām valodas bagātībām, kas saglabātas gan runā, gan rakstos. Un paldies Monikai par to, ka šīs vērtības ievītas stāstos!

            Gana sāpīgi ritinās vārdi un teikumi par varas maiņu laikiem, kad rūpīgi koptais un turētais zirgs jāatdod kolhoza vajadzībām, par saltajiem mirkļiem, kad izšķīrās likteņi, kam palikt mājās, kam – doties tālos, nezināmos ceļos, no kuriem nepārnākt, un arī par pavisam jaunu laiku vēsturi, kad bijusi iespēja atgūt savu senču zemi, bet tik daudz kas sapinies birokrātijas valgos un savādos melos... Mazliet arī no žurnālistes gaitām, kad pašas piedzīvotais ar zemes īpašumu atgūšanu sasaistās ar citu ļaužu bēdu stāstiem, un mazliet smalka humora par tiem, kas, aiz sirdsapziņas slēpjoties, mēdza nokārtot dokumentus atkarībā no vajadzības, personības iezīmēm vai varbūt pat kāda kukuļa lieluma...

            Stāsti par cilvēku attiecībām uzbur lasītāju acu priekšā īsteni kolorītus tipāžus, jo aprakstītie tēli tik dzīvi un krāšņi kā no bildēm izkāpuši. Gan sievu un vīru “draiskulības”, gan ceļojumu piedzīvojumi un viedoklis par gidu darbu, gan mazliet mistikas, stāstot par autobusa pieturā pieredzēto nezināmo svešinieku, kurš piesaucis vēju un dzestrumu. Tāpat īpaša sadaļa būtu tie stāsti, kas vēsta par kārtīm, jo, kā zināms, viena no Monikas Zīles interesēm bijusi cieši saistīta ar kāršu zīmju tulkošanu. Tiesa gan, vilsies tie, kas šajos pastāstos meklēs nezin kādas burvestības un to aprakstus. Interesanti bija izlasīt diezgan garo kāršu piedzīvojumiem veltīto nodaļu un atsaukt atmiņā vairākkārt dzirdēto, ka kārtis vienas pašas vēl neko nenozīmē, tās ir vien kā starpnieks, brīdinājums vai aicinājums, jo viss jau jāizdara cilvēkam pašam, kāršu zīmes var vien atgādināt, norādīt virzienu vai likt aizdomāties.

            Zinot to, ka visos žurnālos, kur vien Monika Zīle pielika savu roku, viena no sadaļām bija arī kulinārija, īpaši gardi un kārdinoši bija pastāstiņi, kas saistās ar pavārgrāmatās rodamo, - tādus tik lasīt un lasīt, pilnīgi siekalas saskrien mutē, nāsis sāk ošņāties un acu priekšā uzburas gardumu bildes ar visu tapšanas gaitu! Un tad tās rindas, kurās vēstīts par diviem draugiem, no kuriem viens krietnu laiku pusdienojis pie otra, jo paša mājās sievasmāte, ar kuru dzīvojuši vienā dzīvoklī, allaž liegusi kārtīgu un sātīgu uzturu! Vai stāsts par brūtgānu, kurš patiesībā vēlējies iemācīties labi gatavot, lai varētu dzīvot vecpuisī, ne pakļūt zem sievas tupeles!

            Un kur nu bez mīlas divstūriem un trijstūriem, kas gan pa īstam, gan "pa melam” sazīmēti stāstiņos, - viss kā dzīvē, cilvēku siržu un prātu gaitas ir neizdibināmas un sarežģītas, bet tiiik garšīgi aprakstītas, ka atliek vien lasīt un priecāties!

            Grāmatas izskaņā autore saka: “Krājiet patīkamas atmiņas. Šī kapitāla vērtība nekādos apstākļos nezūd, un, laikam ritot, iegūst arvien augstāku raudzi.” Varu tikai pievienoties un teikt – lasiet šo un citus atmiņu krājumus, baudiet labu, bagātīgu un noslīpētu valodu kā dārgakmeni, kas grezno arī tā valkātāju (šoreiz – lasītāju), un kavējieties paši savās atmiņās, varbūt tās kādam arī izstāstot! Paldies Monikai Zīlei par savu atmiņu uzticēšanu lasītājiem tik brīnumjaukā veidā! Lai gaiši!