31.05.2024.

            Likumsakarīgi, ka mācību gada noslēgums man paiet turpat, kur pērn augustā devos pirmās šīs mācību gada darbdienas (pēc atvaļinājuma) vakarā, turklāt toreiz tā bija ekskursija, savukārt šovakar – izrāde “Garderobisti” – arī ar sava veida ekskursijas pa teātra dzīves aizkulisēm iezīmēm Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē, ko veidojuši Klāvs Mellis un Paula Pļavniece, talkā ņemot kostīmu mākslinieci Ingu Siliņu, muzikālā noformējuma speciālistu Kārli Toni, horeogrāfijā dīdītāju Rūdolfu Gediņu, pie gaismām sēdinot Kristu Erdmani, bet pie video pogām – Tomu Zeļģi. Teātra ļaužu “bītlenītēs” un citos tērpos ģērbās Andis (Ainārs Ančevskis), Edijs (Matīss Budovskis), Inga (Sandija Dovgāne, bet citvakar arī Jana Ļisova) un Alise (Elizabete Milta).

            Izrāde nosaukta par fatālu romantisku komēdiju un pirmizrādi piedzīvojusi 2024.gada 25.janvārī. Šī atkal ir viena no izrādēm, par kuras apmeklēšanu biju 100% pārliecināta jau tapšanas brīdī, un biļetes nācās diezgan krietni “medīt”, jo Aktieru zāle tomēr var uzņemt krietni mazāk ļaužu, turklāt sociālajos tīklos pašos pirmsākumos raisījās sarunas par to, ka vajadzētu nākt visiem, kas reiz garderobē strādājuši, uz ko teātris atbildēja apmēram tā, ka tad tas būtu ļoti liels skatītāju pulks...  Mazliet skumji, ka pa šiem pieciem mēnešiem tikai dažas atsauksmes ieritējušas teātra mājaslapā, nedodot nekādu īpašo priekšstatu par izrādi, jo vismaz man šķita, ka nu taču cilvēkiem būs iespēja apmierināt savu ziņkārību par to, kas tad notiek laikā, kad “850 sapucētas dāmas un garlaikoti kungi, ieslīguši viegli apbružātos un ne visai ērtos krēslos” bauda izrādi... Acīmredzot jāpiekrīt svaigākajai atsauksmei par citu izrādi, ka “publikas lielākā daļa laikam īsti “neiebrauca”, bet nekas, lai aug!”.

            Tad nu sajutos “gana izaugusi”, jo man “Garderobistos” patika daudz kas, sākot jau ar tuvo sajūtu, kas raksturīga mazajiem spēles laukumiem, un ļauj daudz niansētāk sekot līdzi emociju sprakšķiem tēlu starpā.

            Nākamais saldais mirklis man bija programmiņā lasāmie pastāstiņi no garderobistu un citu “gariņu” piedzīvotā, jo līdzīgi kā interneta dzīlēs klejojošie kordiriģentu un deju kolektīvu vadītāju izteikumi, arī šie ir folkloras krātuves vērti. Skaidrs, ka tādus krājumiņus varētu apkopot par jebkuras profesijas niansēm, un, iespējams, tos palasot, cilvēkiem rastos vairāk un precīzāki priekšstati par to, kas tad notiek “aiz kulisēm”.

            Tā kā izrāde savā veidā “sapludina” tālo 2002.gadu, kad norisinās tās darbība, ar mūsdienām, tad es teiktu, ka tas ir sadzīvisks stāsts, kas atklāj gan dažādas profesionālās nianses – ar ko tad nodarbojas garderobisti tad, kad nenodarbojas ar mēteļiem un numuriņiem, gan arī to, ka jebkurā profesijā strādājošais ir pirmām kārtām cilvēks ar visiem stiķiem un niķiem, vājībām, kaprīzēm, priekiem un bēdām, vēlmi patikt un būt saprasts, un tāpat kā ikviens no mums, tiek arī pārprasts. Jā, tie mirkļi, kad izrādes tēli savā starpā strīdējās un pārpratās, brīžiem šķita tik smieklīgi, brīžiem atkal – nu kā viņi nespēj viens otram tiešā tekstā pateikt un izbeigt tos aplinkus, bet – vai pati es to spēju? Nē taču, arī mēdzu vai nu noklusēt, vai sacīt aizplīvuroti un cerēt, ka sapratīs, jo – kā var nesaprast?... Var, un kā vēl! Turklāt – lai arī stereotips, tomēr sliecos domāt, ka mākslas pasaulē strādājošie varētu būt emocionālāki, nestabilāki savos viedokļos, līdz ar to šīs nesaprašanās ir gandrīz vai obligātas.

            Nepārstāstīšu sižetu, ne “radurakstus”, bet teikšu vien to, ka gan jau še arī bija sava tiesa no dzīvē pieredzētā, jo kurš gan vēl varētu būt lieliskāks scenāriju meistars par pašu dzīvi. Gan jau ikviens no mums pazīst gan kādus cilvēkus, kas kopā no bērnības, līdz izauguši par pāri, gan arī tādus, kas bērnībā bijuši nešķirami, līdz “lielā dzīve” aizvedusi katru savā virzienā. Noteikti zinām arī to sajūtu, kad rados notiek kādas nesaprašanās vai šķiršanās, un tad ir tas “Nu kā tad tā, kā viņi tā varēja, dzīvoja taču kā cimds ar roku!...” Tiešām?! Biji tam cimdam un rokai 24/7 līdzās stāvējis?! Es gan nē, tamdēļ arī nemaz nebrīnos par viskautko... Zinu pati par sevi, ka nemaz neesmu tik balta un pūkaina, vienkārši ir cilvēki, kam nav gadījies piedzīvot manas emocijas kādās konkrētās situācijās, tāpēc nespēj iedomāties... Te nu vietā vecais teiciens par mācītāju, kurš, paslīdot uz slidenas ielas, noteikti piesauks elles lielkungu par palīgu, ja reiz ļāvis paslīdēt! Un vai nu mazums to, kam “dienesta romāns” pārtapis “ģimenes sāgā”, turklāt ar iespējamiem fināla variantiem (pilni grāmatu plaukti un filmu listes ar tādiem nostāstiem...).

            Aktierspēle man šoreiz šķita viegli dauzonīga, kā jau tādiem jauniešiem (kuri tak droši vien studenti, un no studijām “brīvajā laikā” piepelna klāt stipendijai, pie reizes izbaudot kultūru gandrīz par velti...) pieklājas. Kādas skatītājas komentārs izrādes lapā par 27gadīgo skolotāju Ingu, kura diez vai uzvestos kā padsmitgadīgs skuķis, man raisīja spurdzienu – stereotips par skolotājiem, un tā “pa nikno”! Jā, jā, mēs visas tādas “gludas” un kārtīgas, nav mums ne emociju, ne pārpratumu, tikai pedagoģiskās sēdes sākumā dabūt klusumu ir tikpat neiespējami kā skolēnu pulkā, un, ja vēl skolotāja no mākslinieciskajām aprindām (mūziķe, kas māca bērniem solfedžo, un pati gatavojas studēt ārzemēs), tad nav brīnums par emocionalitāti, “atlaistiem grožiem”, kurus turklāt vēl var skaidrot ar situāciju, kad viss smalki izplānotais (“plān – prātiņš” draudzenes dotais apzīmējums ar “plānotājas, shēmotājas” nozīmi šoreiz!) pēkšņi nezināmu iemeslu dēļ nobrucis, - tur tak visstabilākais cilvēks var “uzsprāgt”. Arī gados vecākais (domājams, ja reiz krusttēvs...) Andis tak nav nekāds “prauls”, kuram nav sirds krūtīs, un kurš jūtas gan “nobrucis” ģimenes dzīvē, gan izdedzis darbā, turklāt viņa mīļoto darbavietu, kuru pazīst kopš bērnības, tūdaļ slēgs uz remontu (reāla situācija, kad 2002.g.teātra ēka tiešām tika slēgta, un izrādes notika VEF Kultūras pilī), un tad te viss būs balts, nebūs vairs ne zelta, ne samta, ne tās smaržas... Tiiik pazīstami!... Nav brīnums, ka cilvēks jūtas “apmaldījies” savās sajūtās un dzīvē vispār, un tad, sastopot kādu, kas gatavs uzklausīt un līdzi just, ir gauži iepriecināts un pat iemīlināts... Tāpat jaunais teātra zinību students Edijs, kam izrāde “Sfinksa” šķiet “vēēē...” (šito regulāri veikto šķobījienu!...), jo tajā trūkst kādas tur-tās “asiņainās dzīslas” (ja pareizi atceros šo terminu...), savukārt “Pepija Garzeķe” gan ir kaut kas – tā dziesma un šī dziesma!... Es teiktu, ka vērtas bija abas (“Sfinksu” toreiz tā arī neredzēju, iesim rudenī ar draudzenēm, un uz Nacionālo!), bet kritikas acīm arī “Sfinksa” nebija patikusi, par ko var lasīt pat teātra mājaslapas vēstures sadaļā... Nu ko lai dara, visi nevar saprast “augsto mākslu”, ne arī “vienkāršo”, katram tas “lidojums” atšķiras...

            Viena epizode, kas man lika saspringt, bija brīdis, kad administratoram Andim uz pirkstiem bija uzsprūduši garderobes numuriņi. Zināju, ka tas arī ir stāsts “iz dzīves” un tai pašā laikā mierināju sevi ar to, ka teātrī “visu ko par visu ko” var iztaisīt, tā kā gan jau arī šeit praktisko darbu meistari piestrādājuši pie ticamības un drošības reizē, jo paklanīties nākot, jau numuriņu vairs pirkstos nebija...

            Savukārt notikumi šņorbēniņos lika gan reizē pasmaidīt, gan noticēt tai sarežģītajai augšā tikšanas procedūrai kustību partitūrā, gan sajust sevī klusu vēlēšanos kādreiz tur paviesoties pašai (ak, sapni saldais, tu esi skaists...). Jā, teātris ir tiem, kas tic brīnumam, spēj iejusties, iemiesoties, iedzīvoties notiekošajā, nevis skeptiski nobubināt “ko tad jūs man tādu varat parādīt, ko es vēl neesmu redzējis? Nu kas tad tas, to jau katrs var!” un tādā garā.

            Tāpēc paldies par ceļojumu laika mašīnā un noslēpuma priekškara maliņas pavēršanu, lai apmierinātu ziņkāri, ko tad tie “teātra gariņi” dara izrāžu laikā, jo – tur patiesi notiek sava paralēlā dzīve, kas tik gauži līdzīga mūsu ikviena piedzīvotajam, un tomēr – reizē tik kārdinoša kā tāda “Vakara Ziņu” vai “Privātās Dzīves” lappuse. Bija interesanti!

            P.S. Un teātra veikaliņa piedāvājums – garderobistu krekls – labākai “iejušanai tēlā”, manuprāt, ir pilnīgi obligāts aksesuārs tāpat kā hokeja faniem savi atribūti! Tāpēc viens īpašs paldies Edijam par vienu siltu teikumu!