2.06.2024.

            Grāmata, kuru lasīt pa gabaliņam, iesākt tikpat kā no jauna vai lasīt no dažādām vietām – tik un tā būs labi. Kāpēc tā? Jo “visādības” jebšu atmiņas par un piedzīvojumus ar Imantu Ziedoni, ko kopā sapulcinājis Ēriks Hānbergs un Ziedoņa muzejs, tieši tā – amizanti – arī var lasīt. Un kurš teicis, ka grāmata jālasa tikai taisni uz priekšu? Tak ne jau nu Imants!

              Tātad "Amizantais? Katram savs Imants Ziedonis".  Amizanti jau tas vien, ka, liekot šeit iekšā savu veikumu, ieraugu, ka grāmatas nosaukums tā arī vēl nav ierakstīts pilnā veidolā. Protams, tas arī "izskatās" pēc Ziedoņjociņiem. Turklāt jāatzīst, ka vismaz ar vārdu "Ziedonis" (nevis dzejnieka uzvārdu) allaž saistīsies kāds jokupēteris, manas mammas brālēns, Ziedonis vārdā, par kuru bērnībā tā i nespēju saprast, kad runā nopietni, kad joko...

            Arī šī piederas pie grāmatām, par kuras nepieciešamību savam grāmatplauktam sapratu jau brīdī, kad tā parādījās veikalplauktos, nē, vēl pirms tam – kad tika pasludināts, lai visi, kam ir kāds pastāsts par Ziedoni, gādā to uz muzeju vai Hānbergam, kas tad to likšot kopā. Un re, salika ar`! Tiesa, es izmantoju izdevību un grāmatu apgādāju pašā Ziedoņa klasē, kad tur devos ar savu klasi piedzīvot izlaušanās spēli “Blēņas un pasakas” – kamēr bērni spēlēja, es pļāpājos ar meiteni, kas šo vadīja (tagad mums jau cita pazīšanās, par ko liels prieks!) par lētākām naudiņām, bet lasīju ilgu laiku – pa mazam gabaliņam, jo trāpījās arī citas lasāmrindas priekšrokas kārotājas grāmatas... Bet pabeidzu lasīt pavisam interesantā vietā un laikā – filmēšanas laukumā pusdienpārtraukumā pie režisora Dzintara Dreiberga, piedaloties masu skatos filmā par basketbola komandu TTT, karstā saulē, veselu gadu pēc tam, kad grāmatu biju iegādājusi... Skaisti!

            Un šī, atšķirībā no citām manām grāmatām, ir tapusi pielīmēta nevis ar līmlapiņām, bet gan uzlīmju smaidiņiem, jo tai brīdī, kad savajadzējās pirmo zīmīti, to mājās nebija, toties bija aizķērusies uzlīmju lapiņa, pēc burtnīcu labošanas pāri palikusi, un tā nu man – gluži ziedoniski – grāmata ar smaidiņiem.

            Grāmatā iekļautie atmiņu sprakšķi sakārtoti vairākās nodaļās – Pārsteidzošais, Mundrinošais, Tepatīgais (kam varētu būt sakars ar “Tutepatās" stāstiem par dižkoku atbrīvotāju grupas gaitām), Nesaķemmētais (vai tad šito Ķeburkāji vispār varēja saķemmēt – ne no matu, ne no funktiera viedokļa?), Labjūtīgais, Ačgārnais (kā “Pasakā, kurā dzen un piedzen”), Meklējošais, Delverīgais. Tās manas sajūtas arī tik līdzīgas pastāstiņiem un pašas lasītajām Ziedoņa rindām, jo patiesi – viņš ir viens no dzejniekiem, kura rakstītais vārds ir folklorizējies. Un tie pateicieni tik “garšīgi” un tai pašā laikā tik prātamežģoši, ka tāpat vien nepalasīsi, jādomā riņķi un apkārt, jāver pašam sava zināšanu lāde arī vaļā. Atceros, skolas laikā bija jāraksta sacerējums (tolaik domrakstus sauca par sacerējumiem, turklāt par literāriem darbiem vajadzēja mācēt uzrakstīt “pareizi”, jo citādi viedokļi izpelnījās sliktu atzīmi...) vai nu par “Kurzemīti” vai par Ziedoņa pasakām. Atzīšos godīgi, ar “Kurzemīti” man toreiz negāja nekādā jēgā (vajadzētu šo robu aizpildīt, domāju, ka esmu izaugusi...), bet par pasakām sarakstīju, ka tik turies, vārdi lēkšus lēca uz papīra. Ņemot vērā, ka tas jau bija Atmodas laiks (1988./89.mācību gads), šķiet, ka pat atzīme bija laba, neskatoties uz to, ka ne jau visas manas domas bija “pareizas”...

            Un tagad nocitēšu dažas vietas no tām, kas aplaimotas ar smaidiņuzlīmēm. Pilnos citātus, lūdzu, skatiet bildēs iekš Instagram adresē @pluumiitbeerns.

• Un tā nu es esmu atbraucis melleņu ķiļķenu dēļ, un lai man nemēģina saldajā iemānīt kaut kādu septiņkārtu bagātu torti vai bubertu, peldošās salas vai ko citu. Ķiļķēni. Cita dēļ mēs neesam braukuši. Tādi ķiļķēni mums pieteikti Brenguļu pagasta “Steķeros”. Es gan nebiju garšošanas reizē klāt, bet visa tā asociāciju gūzma sanāk ap mani un manī, kad dzirdu šo vienkāršoto “melleņu ķiļķēni”. Lai arī Ēriks Hānbergs grib smalkāk izsacīties – “klimpas melleņu peldinājumā”. Nu kā tu, cilvēk, nepriecāsies par šādiem kulinārijas šedevru vārdiem!
• Ja Imantam radās ideja, ko gribēja realizēt, viņš mēdza sacīt: - Par to būs jāparunājas ar Ojku! Savukārt Ojārs (Vācietis), gribēdams kaut ko panākt, bilda: - Diezin ko par to teiktu Pinkainais? (Par Pinkaino mēs Imantu saucām kuplo matu dēļ. Viņam, šķiet, tas patika.) Atceros, kad “Dailes namā” baudīju koncertuzvedumu “Suni ārā nedzenama nakts”, kur Andris Keišs bija “iemiesojies” Ojāra Vācieša tēlā, viņš kādā no epizodēm par Imantu Ziedoni sacīja nevis “Pinkainais”, bet “Matainais”, arī būdams tik ļoti Ojārvācietisks, ka tuvāk nav iespējams.
• Un dāvanas, dāvaniņas! Kā viņai patīk pirkt un dāvināt mazas dāvaniņas! Bet tas jau ir cits stāsts – par to, kā priecīgu devēju Dievs mīlē. Ups, šis gabaliņš man nu tik ļoti, tik ļoti, jo man arī patīk sagādāt prieku, pat, ja reizēm no malas izskatās uzbāzīgi vai vēl nezkā (ir gadījies dzirdēt...)

           Tā, lūk, es te ar Ziedoni un viņa tekstiem un piedzīvojumiem izspēlējos, bet tagad beigšu ar “Raibās pasakas” izskaņai līdzīgiem vārdiem – nevar tik raibas pasakas garas rakstīt – metas raibs gar acīm, tā arī man  - šodien bijusi tik produktīva diena, “pateicoties” ceļgala traumai, kas mani atturēja no velobrauciena, ka sarakstīju visus iekavētos gabaliņus, bet – nevar tik daudz pārdzīvojumu un piedzīvojumu vienā gabalā rakstīt, rokas piekūst un domas sāk pīties... Bet, ja pa rokai gadās “Amizantais” Ziedonis, ir vērts ieskatīties – gan jautra noskaņojuma, gan pārdomu dēļ.