Double-click here to add your own text.

27.04.2025.

            Kādas ir jūsu attiecības ar kultūrvietām, kur līdzās kultūrbaudai iespējama arī vēderbauda? Un nevis no plastmasas traukiem pārdegušu grila dūmu aromāta pavadībā, kā tas mēdz notikt brīvdabas estrādēs, bet tieši iekštelpās pie glīti klātiem galdiem ar “īstiem” traukiem? Teiksiet – tādu nemaz nav? Nu, neteiksim, ka nav, bet – nav daudz. Ja man jautā, ko es daru labprātāk – ēdu vai baudu, tad jāatzīst, ka labprātāk baudu un pirms vai pēc tam paēdu, bet reizēm neskādē arī “komplekts”, tiesa, ne gluži pilnā pusdienu formātā, pēc kura sāk vilkt uz miegu, bet tādā vieglas uzkodiņas, kokteiļa vai vīna glāzes sabiedrībā – šad tad var...

            Un tā nu mūsu draudzeņu trijotnes kārtējais jubilejas gājiens (jubileja gan bija jau 11.februārī, bet pie dāvanas tikām vien pavasarī – visi tie plāni (teātru un mūsējie), ziniet...). Un gājiens šoreiz veda uz vienas no mums – Daces – savulaik, studiju gados patiešām iecienītu vietu, kura darbojas joprojām (ja ņem vērā, ka mūsu saldajiem 18 ir tieksme tuvoties trīskāršošanai...), ieteikumu, tātad klubu “Austrumu robeža”. Pirms tam veicu nelielu “mājasdarbu”, virtuāli aprunājoties ar vēl kādu cilvēku, kura “atskaitēs” šo klubu esmu redzējusi gana bieži, un uzzinot interesantākās pieredzes. Vēl mazliet komentāru nāca no nu jau bijušās, tagad pensionētās, kolēģes, teātrmīles, puses, un rezultātā devāmies iepazīties ar ziemas spiningu jeb “Bļitku”, kuras autori ir Rasa Bugavičute – Pēce un Dž,Dž,Džilindžers, bet pašu stāstu mums stāstīja Egons Dombrovskis un Kaspars Gods. Kāds tam visam sakars ar ēdienbaudām? Kā secināja Dace, un mēs viņai piekritām, – šī ir vieta, kur izrādi izbaudīs arī pret savu paša gribu uz teātri aizvilkts vīrieša cilvēks, jo būs gan “iekodis”, gan iesmējis un visādi labi pavadījis laiku bez “gruzona”, ko mēdzot kraut virsū no teātra skatuves... Tāpēc jau tās izrādes arī tādas – it kā bez “gruzona”, tomēr ar dzirksteli!

            Nezinu, kādas kuram no lasītājiem un skatītājiem attiecības ar “copi” jeb makšķerēšanu, bet es piederu pie cilvēkiem, kam vismaz bērnībā par to  tika radīts gana skaidrs priekšstats, jo, kamēr tētis bija dzīvs, viņam makšķerēšana bija viena no īpašajām lietām, ar kuru iepazīstināja arī mani. Man pat bija pašai savs makšķerkāts un jāatzīst, ka pa kādam asarim, ķīsim un kazragam noķēru gan. Zināju arī, kas ir spinings, spole, makšķeraukla, bļitka, mormiška, vizulis, verga ... – iespējams, kādam, šo lasot, šķitīs riktīga ķīniešu ābece. Nu jā, bet daudz kas dzīvē nāk un paiet, tagad mūsmājās īsta copmaņa nav neviena, ja neskaita vidējo dēlu, kurš reizēm kopā ar omes vīru it labprāt dodas šajās izklaidēs. Nu re, un tomēr – zināšanas nekur nepazūd, jo vismaz “darbarīkus” uz skatuves pazinu gan!...

            Stāsts, kuru baudījām, jau no pirmā soļa kluba “Austrumu robeža” telpās, bija tik aizraujošs droši vien tāpēc, ka pie durvīm mūs sagaidīja pats “namatēvs” Egons Dombrovskis, piedāvājot arī “sildelementus”, jo diena bija padevusies tiešām auksta (nu kad tas pavasaris atnāks pa īstam un uz palikšanu?), un pārmijot dažādus nopietnus un amizantus vārdus. Jā, jā, saprotu, ka tas pieder pie lietas, un tomēr – kas ir ar to aktieru “čuiku”, tas nevar būt tāpat vien, ka viņi uzrunā konkrētus cilvēkus un veidojas tā saspēle, jo mūsu pulciņa Ulvijai šī bija dzimšanas dienas dāvana (skatīt kādas rindiņas augstāk!), bet Egons interesējās, kā viņu saucot, un, tāda personvārda savos “apcirkņos” neatradis, žēlīgi noteica: “Nabadziņš, tad tev nav vārdadienas! Bet tad svinēsim to vārdadienu šodien, nodziedāsim – daudz baltu dieniņu!”, kam publika labprāt atsaucās. Protams, bija vēl arī citi amizieri, kas visu šo pasācienu vērta tikai krāšņāku un mājīgāku. Un tad jau bija laiks doties bļitkot jebšu maisīties pa kājām kādam, kas atnācis uz ledus to patiešām darīt, tātad – saspēlēties ar Kasparu Godu. Vajag arī cilvēkam būt ar tādu uzvārdu (lūdzu, nepārprotiet!) – Egons minēja gadījumu, kad senāk bijušais premjers vēstījis, ka savu algu viņš esot nopelnījis godam, savukārt Gods teicis, ka ne viņam, ne viņa brālim nekādu papildus ienākumu no šī vīra neesot ticis!... Skaidrs, ka šo vārdu spēli labāk saprast, ja redz to uzrakstītu, bet vērīgi klausītāji un gramatikas zinātāji sapratīs arī tāpat...

            Vai jūs zināt un esat piedzīvojuši gadījumus, kad jūs sēžat parkā uz soliņa vai citur kur, baudāt mieru un klusumu, un tad kāds nāk un jums “piesienas”, jo grib parunāties? Un šis “kāds” ir svešs cilvēks, reizēm pat mazliet “pielillājies” vai varbūt kāds ne visai tīkama skata tipāžs? Nu jā, katram tā laikam ir gadījies. Un tad nu sākas “piedzīvojumi”, kuru fināls var būt visdažādākais – sākot no vienkārši došanās meklēt mieru un klusumu citur, turpinot ar dažāda asuma un tonalitātes vārdu (un, nedodies!, roku un spēka...) apmaiņām, vai – kā šajā reizē – diezgan patiesīgas un pat sirsnīgas viedokļu apmaiņas. Varētu jautāt – ko gan svešs cilvēks “no malas” man varētu pateikt, bet izrādās, ka reizēm var gan, kaut vai tik daudz, kā likt aizdomāties par tām vērtībām, kuras ir vai nav tavā dzīvē, kā tu tās kop, kāpēc to dari, pārdomāt savu pieredzi un atrast, ka tā nebūt nav tā sliktākā, un ne jau tikai no sērijas “citiem iet vēl sūdīgāk nekā man”... Reizēm šķiet, ka tieši tā “svešā” būtība ir tā, kas ļauj atklāties, jo ar pazīstamiem ļaudīm diez vai tā parunāsies, viņiem tomēr par tevi ir viedoklis un zināšanas, kuras citā reizē var arī “pavērst” pret tevi pašu...

            Protams, bija krietni daudz amizantu pastāstu un anekdošu (kā to visu paturēt prātā? Nu, to var tikai izredzētie, nevis skatītāji parastie...), kurus pēc tam pārrunājām mājupceļā un spriedām, ko no šī visa esam pieredzējušas savās gaitās, kā uz šādiem tekstiem reaģētu mūsu mājinieki, un ko tik vēl nē... Jāatzīst gan, ka dzīve pati savā ziņā mēdz būt krietna anekdote, ja uz to paskatās no amizantās puses, pārdomājot situācijas, to saprašanu vai pārprašanu, ko mums katram nozīmē kādi žesti, vārdi vai notikumi (mans kopš bērnības zināmais vārds “zīmuļdrāžamais” šodien arī jālieto uzmanīgi, “politkorekti”, tāpat kā sakāmvārds “Aizdrāzās kā vējš”, kaut patiesībā tas ir tikai viens mazs piemēru kopums, kā sabiedrība, kurā noplicinātas valodas zināšanas, neizprot, tikai uztver par neķītrību, kādus sengadus zināmus izteicienus...). Tāpat mans vīrs akurāt vareni sasmējās par abreviatūras TDA atšifrējumu – turbo dīzelis automāts, kā nekā mēs paši esam piederīgi šai saimei, tieši tāpat kā Egona Dombrovska varonis (bet varbūt viņš tiešām kopš mazotnes dejojis TDA “Liesma”? Būs jāpapēta...). Un kur nu vēl jēdziens “Viņas divas augstākās izglītības”, ko nav iespējams aprakstīt, tas jāredz  “dzīvajā”, jo rakstot mierīgi var pārprast... Jā, neiztika bez savas tiesas “piparotu” izteicienu, lai gan brīžiem sāk šķist, ka pēc tā, ko dzirdam visapkārt, un nemaz ne mākslas telpā, bet ikdienā un plašā amplitūdā, sākot no mazizmēra knariņiem, kuri bieži vien tādu leksiku lieto intereses “kā tas skan?” vadīti, un turpinot ar dažādas pieaugšanas pakāpes sasniegušiem ļaudīm pat “augstos plauktos”, tas viss, ko dzirdējām izrādē, bija tāda nevainīga paķiķināšana.

            Īsi sakot – ja vēlaties labi pavadīt laiku, uzņemt smieklu vitamīnus un mazliet arī iekost vai iemalkot (vai abus kopā), tad droši dodieties “Bļitkot” vai nu tepat “Austrumu robežā”, vai lūkojiet, kur “Goda teātris” aicinās apgūt šo mākslu (diezgan bieži viņi to dara kultūras namā “Wiktorija” Liepājā, ka tik laiki “saiet”...). Un “Paldiess” šoreiz gandrīz kā TDA aprindās pazīstamajā jēdzienā “Pēcpusdiena Piebalgā”, kuru savulaik dramatihoreografējis tāds varens vīrs kā Harijs Sūna, – “Paldies muzikantiem (dramaturģei un režisoram), paldies tautiešiem (Egonam un Kasparam) un nāburgiem (manām Foršajām)!

            P.S. Pirms “Austrumu robežas” apmeklēšanas ir vērts izpētīt kluba mājaslapu, iepazīties ar telpās redzamo sienu gleznojumu stāstu, kā arī ielāgot, ka šeit visi norēķini veicami tikai skaidrā naudā, taču bankomāts neatrodas pavisam blakus mājā, tā kā var gadīties nepatīkami mirkļi, ja šo opciju neesat ņēmuši vērā (nebrīnos, ka šāda izvēle tāpēc, ka pagrabā internets diez ko labi “neķer” un tas varētu apgrūtināt elektronisko maksājumu veikšanu).