3.06.2023.

            Izrāde, par kuras tapšanu bija zināms jau veselu gadu iepriekš, jo iepriekšējās sezonas izskaņā dažādos veidos tika stāstīts, ka aktieri mācās opermeistarību un klausās opermūziku. Izrāde, kuras satikšana pavisam negaidot sanāca satraukumiem pilna, jo pirmizrādes dienas  rītā, ieskatoties teātra mājaslapā ar cerību ieraudzīt kādas bildes, kā jau tas pieklājas, acis pavisam nesaprotamā kārtā ieraudzīja garāku spēlmaņu sarakstu – bija pievienojies vēl trešais Alfrēdo – Daumants Kalniņš. Vajag arī šitā sagadīties – tā jau saplānoti divi aktieru sastāvi, un abiem “jānoplīst”, un tad ir laime, ka pasaulē ir tāds meistars, kurš, reklāmas rullīša pieteikuma vārdiem sakot, “kad puisis tā ieskatās meitenē, ka viņas dēļ iemācās no galvas visu "Traviatas" partitūru...” un dažu dienu laikā dabūt gatavu šo lomu. Tiesa gan, es zināju, ka gribu redzēt abus sastāvus (tagad jāsaka – visus trīs...) un tādēļ, izpētījusi, kas plānots mana 5.abonementa vakarā, turpināju “pētījumus” un iegādāju biļeti arī uz otra sastāva izrādi nākamajā vakarā. Liktenim labpatika spēlēties, tāpēc redzēju divus izpildījumus, turklāt viens no tiem bija pirmizrāde galīgi ne pirmizrādes datumā, rudenī ceru redzēt trešo...

            Šis garais un emocionālais ievads  - par jaunāko Latvijas Nacionālajā teātrī tapušo lielformāta darbu – Ināras Sluckas, Evarta Melnalkšņa, Edgara Mākena un Džuzepes Verdi “La KRITUSĪ” jeb “Traviata”, kas mūs aizved pretī opermūzikas skaistumam, kurš savienots ar brīnišķīgu aktierspēli. Tā kā 5.abonements ir gana tālu no pirmizrādes datuma, tad paspēts gan izlasīt žūksni atsauksmju teātra mājas lapā, nolūkot arī tradicionālos izrādes tapšanas laikā darinātos rullīšus un pamanīt pa kādai kritikai (atzīšos – vēl neesmu iedziļinājusies kritiķu viedokļos, ar nolūku to nedarīju pirms izrādes, bet pēc – bija tik pārpilna emociju vācelīte, ka jāļauj tai pašai “nosēsties”, lai lasītu profesionāļu domas, pirms savējās atklātas datora rindiņām...). Gribēju arī izlasīt Aleksandra Dimā, dēla, rakstīto “Kamēliju dāmu”, diemžēl tā pieejamā tuvumā nebija atrodama, tad nu mēģināšu to izdarīt vasaras brīvlaikā...

            Viena no īpašajām šīs izrādes vērtībām manā izpratnē ir mūziķi, kas ne vien spēlē orķestra bedrē, bet pašā sākumā – arī uz skatuves, un tad vienā mirklī vaicā – vai drīkst doties bedrē? Tāda maza saspēles nianse – it kā svinību mūziķi, kas vēlas doties prom, it kā ballītes dalībnieki, - tik ļoti iederīgi, gluži tāpat kā mirkļi, kad Alfrēdo zvana pa Violetas norādīto telefona numuru un izrādās, ka sazvanījis vienu no mūziķiem, kas tā mazliet pārmetoši ieskatās telefonā un vaicā: “Nu ko tu man zvani?”, vai kāds no izrādes tēliem aicina mūziķus nospēlēt kādu konkrētu skaņdarbu, vai mirklī, kad orķestra bedre tiek “parullēta” atbilstošajā augstumā, uzsauciens darbiniekiem, ka ir labi! Uz skatuves līdzās citiem (alta flauta Andis Klučnieks, basklarnete Laima Ratniece – Miltiņa, alta vijole – Pēteris Trasuns, čells – Dace Zālīte – Zilberte, kontrabass – Viktors Veļičko, sitaminstrumenti – Raitis Viļumovs) ir arī mūzikas veidotājs Edgars Mākens ar maziem elektroniskiem taustiņiem. Te nu ir iespēja (sevišķi, sēžot zāles kreisajā pusē pirmajās rindās) vērot arī mūziķu emocijas, spēlējot instrumentus un iejūtoties izrādē. Protams, arī otra puse nav peļama, jo tur ir flīģelis, pie kura “spēlējas” aktieri, un dažiem noteikti šie skati patīk vairāk, taču, līdzīgi kā mums pašiem gadījies kādā no koncertiem – instruments daļēji aizsedz uz skatuves notiekošo, tādēļ nākas kaut ko arī nesaskatīt pilnībā.

            Tā kā izrādi vēroju divreiz, baudīju arī divu sastāvu galvenajiem tēliem veidotus atšķirīgus tērpus (kostīmu māksliniece Keita), un apbrīnoju, cik ļoti katram no aktieriem tie piemēroti, radot niansētus iespaidus un papildinot tēlu raksturus un norises. Tik daudz tilla Ditas Lūriņas kleitas šlepē, tik “stīvi strikts” Maijas Doveikas Floras kostīms, tik ļoti francūža elegances piepildīts Ulda Anžes Fransuā tērps, un tik ļoti slimības sāpju un grūtumu izstarojoši abu Violetu pēdējo ainu tērpi – vienai pelēks, otrai melns... Un arī visi pārējie... Pat tad, ja būtu tikai “bilde” bez vārdiem un mūzikas, šķiet, tērpi ļautu nolasīt tēlu domas un jūtas.

            Scenogrāfija Mārtiņa Vilkārša rokās “uzzīmē” gan greznas telpas izstādei un ballītei, gan sāpīgi “iegriež” mirklī, kad no sienām noņemto mākslas darbu vietās parādās melni kvadrāti kā slimības radītie sāpju mirkļi vai zudušās ķermeņa daļas, kas jāziedo atlabšanai. Arka, vārti, durvis no telpas uz telpu – “lasi”, kā vēlies, jo redzi, ko dara šai un tai pusē; sajūti, ko šis elements vieno vai šķir; un iedomājies, ka tas ir tik monumentāls kā pasaules lietu kārtība, bet arī vietām mazliet nolupis kā pati dzīve, kas sastopas ar slimībām, nodevību, nāvi... Balta gulta, spilveni, kuros izbaudīt vienam otru, un līdzās sudrabaina bumba – tiklab kā mēbele (naktsskapītis vai bāriņš...) vai varbūt kristāla lode, kas paredz nākotni... Melna siena, kuras paēnā tiek risinātas tik sāpīgas sarunas gan starp Violetu un Alfrēdo tēvu Žoržu, gan arī starp Violetu un Alfrēdo, un kurai piekļāvušies visi Violetas pazīstamie ļaudis, kad viņa jau dodas prom no šīs pasaules, slimības uzveikta... Jāatzīstas, ka šai izrādē tika uzjundītas gana personiskas emocijas, jo zinu, ko nozīmē būt līdzās nedziedināmi slimam cilvēkam, un varu tikai mēģināt iztēloties savas mammas izjūtas tajos brīžos, kad uzzinājām par slimību, kad viņa domāja par turpmāko, līdzīgi kā Violeta, cerēja uz atlabšanu, un, jā – arī es biju tā stingrā, nepiekāpīgā un reizē atbalstošā, cik nu tādai jaunai meitenei tas toreiz bija pa spēkam, - līdzīgi kā Maijas Doveikas atveidotā Flora (Daigas Gaismiņas Flora šķita daudz maigāka un sirsnīgāka, bet abas bija brīnišķīgas!)...

            Līdzās vokālajiem pedagogiem, kas spodrinājuši aktieru balsis, - Zigrīdai Krīgerei, Airai Rūrānei, Andžellai Gobai un Robertam Hansonam – darbojusies arī horeogrāfe Anna Abalikhina, izveidojot brīnišķīgus deju mirkļus Violetas ballītēs. Turklāt šajā izrādē, kā jau tas opermūzikai pieklājas, dzirdama itāļu valoda, un tās slīpēšanā palīdzējusi itāļu valodas tulce un izrunas pedagoģe Anna Upeniece – Upeniete. Par šo nebiju aizdomājusies – patiesi, ikdienā taču itāļu valoda mums ir gana tāla un sveša, tātad nepieciešams kāds, kas to ierāda. Un arī šeit jāatzīstas, ka mana iecienītā “nodarbe” izrāžu laikā – īpaši vērot aktieru sejas izteiksmes, ko tās pauž, bija īpaša bauda, jo viņu vaibstos varēju “iztulkot” norises tēlu dvēselēs un līdz ar to nemaz nejutos kā nepazīstamā svešvalodā klausoties... Savukārt brīži, kad Violetas ballītē tiek dziedāts par atraitnītēm vai krizantēmām - nu, tas ir jādzird un jāredz "dzīvajā", un tās ir melodijas un izpausmes, kuras ļoti gribētos "iemūžināt" gan melodiju, gan spēles dēļ!  Turpretī aina, kad visi pārējie tēli, izņemot Violetu un Alfrēdo, vienā rindā stingrā solī draudīgi nāk skatītāju virzienā, stipri uzdzina šermuļus, jo skaidrs, ka nekas labs nav sagaidāms ne veselības, ne attiecību ziņā, jo katrs ir katram kaut ko parādā...

            Tā kā izrādi skatījos divus vakarus pēc kārtas, tiesa gan, ne gluži tā, kā sākotnēji biju plānojusi, un darīju to no divām dažādām vietām, tad jāteic, ka arī emociju komplekts šoreiz īpaši bagātīgs. Iespējams, liktenim, kas salika spēļu kārtis tā, kā šoreiz, bija savi nodomi, to darot, - varbūt vienkārši matemātiski paspēlēties ar kombinatorikas zinātni, bet iznākums - aktieru sastāvi - man patika. Četri galvenie izrādes tēli tieši šajās kombinācijās šķita ļoti piemēroti cits citam gan balsu tembru, gan raksturu izpausmju ziņā. Ditas Lūriņas un Daumanta Kalniņa balsu un skatienu duetu biju jau baudījusi tālajā “Tango bez asinīm” un atzinusi par labu esam, un arī šeit viņu Violeta un Alfrēdo tādos zemākos, nobriedušos, nopietnos toņos ar zināmu dzīves pieredzi man patika. Daigas Gaismiņas Flora – tik rūpīga, mātišķa un sirsnīga, varbūt brīžiem pat ar tādu vieglu francisku nevērību, kas liedz ņemt ļoti pie sirds dzīves smagumus... Un Mārča Maņjakova Žoržs – tāds tēvs, kam ļoti sāp dēla dzīves neveiksmes, tas, ko viņš, “muļķa puika” nezina un neredz aiz lielas mīlestības, bet kam arī tēvs gājis cauri un grib dēlu pasargāt... Savukārt Kitijas Minātes Violeta daudz trauslāka un maigāka, protams, jūtama viņas akadēmiskā izglītība ( nesen iegūts maģistra grāds akadēmiskajā dziedāšanā Andžellas Gobas klasē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā), un Raimonda Celma Alfrēdo, kas šai vakarā svinēja pirmizrādi, - romantiķis, kas šarmēja tieši ar to mazliet uztraukto – vai man izdosies (labi nodziedāt), vai manas jūtas sapratīs (Violeta, kurai tās veltu) – un brīžiem draiskulīgo, puicisko (rikšiem pie klavierēm; aizcirsts datora vāks, jo negribu, ka citi lasa manas pārdomas, vai dziedonis ierakstā nedzied kopā ar mani, tad lai nedzied nemaz) un brīžiem no citām lomām tik pazīstamo sāpju pilno vaigu... Maijas Doveikas Flora gan tērpos, gan izpausmēs asāka, nopietnāka, kas tomēr tiks ar visām grūtībām galā, un Jura Hirša Žoržs – tāds nopietnais, valdonīgais tēvs, kurš īsti nebūs mierā ar pretī runāšanu un neatzīs arī savas kļūdas, neatminēsies savus sakarus ar sievietēm...

            Sava odziņa arī ikvienam no pārējiem izrādes tēliem. Gundara Grasberga Fransuā – mecenāts ar galveno rūpi par biznesu, bet – ja reiz dodu Violetai, vēlos no viņas arī saņemt pretī to, ko vēlos. Ulda Anžes ārsts Pjērs, kam taču nākas gan izrakstīt dažādas “receptītes”, gan melot t.s. baltos melus saviem pacientiem, bet kas labprāt kavējas arī jaunības atmiņās par aizgājušiem trakulīgiem piedzīvojumiem un apgrozās šarmantā sabiedrībā. Ulda Siliņa Arturs – cilvēks, kam svarīga āriene, un kura vērtīgākā īpašība Violetas acīs ir klavierspēle (bet kā viņš tik mudīgi varēja pārvietoties tais īpašajos zābaciņos!) Aināra Ančevska Gastons, būdams Alfrēdo draugs, un viņam labu gribēdams, gan saņem noraidījumus savām labsirdības izpausmēm, un tad mazliet ciniski pajoko ar kādu no dāmām, izvelkot no kabatas mašīnas modelīti, lai gan pirms brīža runājis tā, it kā būtu gatavs šādu īstu mašīnu pie durvīm pieripināt. Dāmu trio – Ievas Aniņas Anīna (vajag arī tēla vārdam būt tik tuvam...) nu īsta “fifālija” no vienas puses, jo koķetē uz nebēdu, bet sarunā ar Floru izrādās, ka nav jau bez aizvadītām sirdssāpēm, un tā fifīgā uzvedība pat varētu būt kā aizsegs, kā maska, lai atkal no jauna nebūtu jāpiedzīvo sāpes. Elizabetes Skrastiņas Olimpija šķiet gana jauna un nepieredzējusi Parīzes notikumos, taču gatava uz galvas mesties tajos iekšā ar cerību, ka viss būs labi. Ances Kukules – Sniķeres Iveta šķiet kā tēls, kādus mēs nereti sastopam ballītēs – katrs var paķircināt vai pateikt ko labu, kā nu vēlas. Un kleitas visām trim tik īpašas, pamanāmas, ar raksturu tāpat kā valkātājas!

            Interesanti, ka katru vakaru citā izrādes vietā man kaklā sakāpa kamols. Kā jau minēju, bija arī personiskā pieredze ar tuva cilvēka slimību, bet tieši tāpat uzrunāja aktierspēle, mūzika un visdažādākās nianses, arī gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa spēles ar gaismu un tās pustoņiem, mirkļi, kad Violeta aicina strādniekus noņemt fotogrāfijas no sienām, un to vietā paliek tukšums, kāds iespējams gan dvēselē, gan miesā, un otrajā vakarā Alfrēdo un Violetas pēdējais dziedājums – šķita, ka viņš viņai dzied šūpuļdziesmu tiklab cerībā, ka rīt visas grūtības un raizes izdosies aizmirst un pārvarēt, kā sapratnē, ka palīdzēt vairs nav iespējams, tad nu sirsnīgas balss skaņas lai ir kā mierinājums... Tas arī “izrāva” asaras no sirds dziļumiem, un tad tā muļķīgā situācija, kad kabatlakatiņš jau pieraudāts, atliek vien kleitas piedurkne, un plaukstas skaņas slāpēšanai...

            Šajā reizē skaidri zinu, ka šim ierakstam rudenī vai ziemā būs turpinājums, vērojot aktieru sastāvus, jo tās nianses ir tik daudzveidīgas, ka neiespējami atteikties no skatīšanās.

            Paldies visai radošajai komandai par trauslo skaistumu no sendienām un mūsdienām! Un galvenais – lai visiem veselība, tad varēsim baudīt visu, ko vien režisore iecerējusi un aktieri savā meistarībā mums sarūpējuši!

P.S. rudenī (26.-27.septembrī, jo domu tik daudz, ka vakarā nebija dukas apsēsties un tās apkopot...)

            Kā jau rakstīju, šim ierakstam plānots turpinājums, kad vērošu vēl citādus aktieru sastāvus. Tad nu rudens pirmā izrāde bija Ditas Lūriņas Violeta un Raimonda Celma Alfrēdo, bet Floras lomā iejutās Daiga Gaismiņa, Žoržs - Mārcis Maņjakovs.

            Jo reizes, jo vairāk ir sajūta, ka ir lugas (un izrādes), kuru teksta rindiņās vēlētos ielūkoties papīra formātā, iespējams, pat kādu rindiņu izrakstīt sev - pārdomām, atgādinājumam, vēl citādiem mērķiem, jo, kā zināms, izrādes lūkošanas laikā ar zīmuli vis neskribināsies, bet - ai, kā noderētu, jo tu, cilvēk, skatoties gan domā, ka šito tu atcerēsies, tak nekā - nāk nākamais teikums, jauna doma, vēl iezīmīgāka, un tā tas viss krājas... Tā arī šeit - vērojot izrādi jau trešo reizi, bija vietas, kuras, šķiet, pamanīju tikai tagad, bet bija arī mirkļi, kad prātā atausa - jā, šī ir tā īpašā sentence, par kuru domāju jau iepriekšējo reizi. Tāpēc šoreiz pierakstīšu "pa rindiņām" savas atziņas, kuras "piešķīlās" izrādes vakarā. 

           "Es negribu kļūt par tikumīgu kumodi tavā tikumiskajā ģimenē" - šķiet, tieši tā izklausījās Violetas vārdi sarunā ar Žoržu par sabiedrības vērtībām un normām, kuras Violeta gan savā dzīvē reāli pārkāpusi, taču arī pats Žoržs nav bijis bez grēka, tikai tagad grasās to aizmirst un noliegt, jo dēlam jāveido karjera un jāiekļūst augstākajās aprindās, taču ne jau, saejoties ar apšaubāmas reputācijas sievieti... Ak, šī būšana noteiktā "kastā", kad jāievēro viss, kas tur piederas, bet cik reizēm tas ir divkosīgs un nepatiess... Abiem sejā sāpes par pagātni, neizpratne par bijušo un to, vai jūtas bija patiesība, vai tikai šķitums. Šajā vakarā Violetas un Žorža sejās varēju lasīt gana skaudras izjūtas, vienubrīd šķita - Žoržs domās ir gatavs Violetu ar ceļa rulli norullēt, lai tikai viņa nestātos Alfrēdo ceļā... Un Violetas vārdi - es pati aizeju no vīrieša, kas man ir apnicis..., un viņas skatiens, kas gatavs pie grīdas pienaglot... 

           Ticēt, mīlēt, šaubīties, būt neizlēmīgam - kas ir mūsu pašu rokās, un uz ko mūs var pavilināt apkārtējie ar saviem viedokļiem, normām un uzvedību? Vai otrs cilvēks spēj tik ļoti iejusties manās sajūtās, lai dotu padomus vai norādījumus? Cik daudz var dzīvot uz citu rēķina, un vai tas, ka viens izvēlas ziedot vai ziedoties otram, allaž nosaucams par dzīvošanu uz cita rēķina? Varbūt Violetai sagādāja prieku tas, ka viņa var būt kopā ar cilvēku, kas viņu saskata citādāku nekā tikai sabiedrības ballīšu zvēru? Un rūpes par viņas veselību - vai gan tās bija tikai šķitums (jo neviens iepriekš nav veselu gadu no vietas interesējies par to...) Jā, varbūt Alfrēdo savā jaunības mulsumā neapdomāja, ka arī viņam kas finansiāli jāiegulda? Sarunā ar Floru pēc atgriešanās no ceļojuma uz Ibicu bija tik liels jaunekļa samulsums un reizē dusma par iejaukšanos viņa dzīvē, gan jau arī kādas privātās dzīves peripetijas, ja jau reiz ar tēvu par mantojuma lietām jārunā, kas izskan visai negribīgi... Floras uzstājība šī jautājuma atrisināšanā gan arī saprotama, neba nu viņa nebūtu redzējusi arī brīžus, kad Violetas labvēlību apkārtējie izmanto savtīgos, iespējams, pat nelietīgos nolūkos... 

          "Dzīve ir traģēdija. Nē, dzīve ir komēdija, tikai tās autors ir bijis sadists!" Šī saruna vienā no kārtējām ballītēm uzjundīja gana daudz pārdomu par to, kurā pusē šim viedoklim nostātos es, un, iespējams, ka dažādos dzīves brīžos es atrastos atšķirīgās vietās... Vēlreiz atgriezos senajās sajūtās savā dzīvē, un izrādes norises kārtējo reizi uzplēsa manī to traģismu, kas tika piedzīvots. Bet vai tāpēc es teikšu dzīvi par tikai traģēdiju? Nē jel, ir bijis arī gana daudz veiksmīgu un piepildītu, jā, arī komēdijas cienīgu, brīžu, tātad - viss atkarīgs no tā, kā uz to paskatās, un cik  un ar ko piepildīts mūsu katra dzīves trauks.

           "Ārsti melo katru dienu, kad sastop tādus kā es" - nu šie  vārdi, ko Violeta saka Pjēram,  kārtējo reizi ir nazis sirdī un sāls brūcē, jo skaidrs, ka bez meliem ārsti bieži neiztiek, kaut arī tie būtu "baltie meli", un tomēr - vai un kā mēs kādu pasargājam, saudzējam vai - tieši otrādi - pieviļam, to jau nevaram zināt, jo varbūt cilvēks ir vai nav gatavs uzzināt patiesību, varbūt ir gatavs cīnīties visiem spēkiem, bet varbūt vēlas, lai visi viņu liek mierā, jo viņš jūtas piepildīts un vairs neko no šīs dzīves nevēlas?... Floras un Pjēra saspēle izrādes izskaņā, kad ir skaidrs, ka, zinot skaudro patiesību, atliek vien mierināt vienam otru, jo glābjams vairs nav nekas, ir vien laika jautājums... 

             Vai mīlestību var notēlot? Vai tas nebija pa īstam? Sāksim visu no jauna! Kāpēc tu man neuzticies? Šie jautājumi mani pārņēma, vērojot Alfrēdo un Violetas izskaidrošanos, un tās sajūtas bija tik sāpīgas, tikai vēlreiz apstiprinot, ka no mīlestības līdz naidam ir tikai viens solis.  Un tad sejā atraidītas, noniecinātas, pārprastas un piesmietas mīlestības sāpe, kura fināla dziesmā rezultējas vairs ne šūpuldziesmā kā pirmajā izrādes reizē, bet piedodošā vēlmē atņemt fiziskās sāpes un dāvināt mieru, izlīgt, lai sirdī paliktu tikai labais. Cik mainīgs var būt gan cilvēks savās sajūtās, gan aktieris savās izpausmēs, - tā ir lielā dzīves mīkla, kas minama caur pārdomām un pieredzi.

           Saskaņā ar kombinatorikas zinātni, visticamāk, iespējams, būs vēl kāds izrādes apmeklējums. Bet pirmā šī rudens izrāde bija trauslu, skaistu un smeldzīgu pārdomu un sajūtu pilna, par ko paldies visiem tās darinātājiem!