24.10.2023.

            Kas vajadzīgs, lai būtu labas brīvdienas? Atslēgšanās no ikdienas un labi daudz smieklu. Bet rudens brīvdienas skolmeistarienei? Nu, vēlams, vēl vairāk smieklu, un, ja iespējams, arī kāds mazliet nopietns „uzlādiņš”. Un, ja to vēl var izbaudīt kopā ar brīnišķīgu draudzeni, kura gājienu uz smieklu devu uzdāvina vārdadienā, tad ir pilns komplekts. Tā man šoreiz rudens brīvdienu otrdiena piepildījās ar nopietno (jo tēmas visnotaļ svarīgas ikvienam, turklāt tiek izsniegta arī kursu apliecība, kas skolotāju saspringtajā un gana bieži „tukšsēžamo” kursu pilnajā ikdienā nav mazsvarīgi...) un reizē dzirksteļojošo konferenci „Skolotājs ir personība”, ko nu jau ceturto reizi rīko Ziedoņa klase un tās brīnišķīgā vadītāja Elizabete Pavlovska, bet vakarā kopā ar draudzeni devāmies uz vīrišķības testu pie "Mačo" Aināra Ančevska iekš „Splendid Palace”. Un, ja rīta cēliens un pēcpusdiena pagāja gan domājamās, gan pārdomājamās stundās, kas mijās ar smaidiem un tikšanās prieku, jaunām iedvesmām un atziņām, tad vakars deva nopietnu treniņu smieklu muskuļiem, kuri vismaz mums abām nu nemaz nav tādi „pumpurmuskuļi”, kas vēl tikai būs, bet ir pavisam īsti un labi trenēti, jo vecākā dēla teiciens „Ko tu rēc?”, kas gan nav domāts pārmetoši, bet galvenokārt uzjautrināti, kad nu māte atkal nevar norimties, šai reizē bija spēkā pēc pilnas programmas.

            Ir tāda izrāžu apvienība „Panna”, kura piedāvā visdažādākos uzjautrinošos prāta trenažierus, turklāt dara to, regulāri ceļojot pa Latviju.  Pie „Mačo” pumpurmuskuļu trenēšanas un iedvesmošanas par savām gaitām pastāstīt arī citiem ķērušies režisors Juris Rijnieks un dramaturģe Aiva Birbele. Kā lasāms „Pannas” mājaslapā, „esi īsts vecis, neļauj modernajai pasaulei ietekmēt un apdraudēt savu vīrietību, un pavisam drīz būsi tikpat vīrišķīgs kā noparkots traktors šaurajā lielveikalu autostāvvietā! Saņem sevi rokās un sākam!”

            Par to, cik brīnišķīgi savirknēti vārdi un notikumi, jau pārliecinājāmies pirms kāda laika, kad iepazināmies ar „Sievieti kā konfekti”, ko mums cēla priekšā Zane Daudziņa. Un arī šis vakars pie Aināra Ančevska nebija izņēmums. Pa īstam piepildītā kinoteātra „Splendid Palace” zāle ar sarkanajiem samta krēsliem sākumā mazliet atturīgi (smalkie galvaspilsētnieki! Ha!...), bet pēc tam jau arvien spridzīgāk pildījās smieklu šaltīm, uzklausot Mačo piedzīvojumus un atbalstot viņa godam nopelnītos 40 punktus par nebūt ne vieglajiem testa jautājumiem. (Zinu, ka brīdī, kad afišā izlasīšu, ka Mačo gaitas aprakstīs arī Ivars Kļavinskis, došos ciemos arī pie viņa...) Brīžiem bija sajūta, ka smieklos aizraujas elpa, dažbrīd līdz asarām, un, protams, nākamajā dienā ne vien jūt vaigu muskuļus, bet pie visām neražām vēl sāp balss saites kā pēc tādas kārtīgas dziedāšanas vai intensīvi norunātas mācību dienas, jo šitos piedzīvojumus nopietni un mierīgi uztvert, vienkārši sēžot un klausoties nekustīgā sejas izteiksmē  būtu tīrā apgrēcība.

            Var tikai apbrīnot autores spēju salikt kopā šos daudzos anekdotiskos gadījumus, no kuriem, domāju, krietna daļa ir patiesi, iz dzīves rakstīti, jo kuram vīrieša cilvēkam gan nebūs gadījies doties uz darbarīku veikalu pēc kāda „verķa” vai „štrunta”, par kura pielietojumu īstas skaidrības nav? Kuram nebūtu šķitis, ka kaķi šais mājās mīl vairāk nekā viņu, it īpaši brīžos, kad tas spalvainais ērkulis atkal pieprasa ēst, turklāt tādā toņkārtā, it kā pēdējoreiz barots pirms nedēļas? Un droši vien vismaz reizi katram ir gadījies ledusskapī vai tā tuvumā manīt norādi par to, kuram tad domāts konkrētais ledusskapja saturs (un nav svarīgi – kaķim, saimniekam, viesībām vai bērnu klases vakara cienastam, tik un tā sajutīsies apbižots...) Tiesa gan, jāatzīst, ka kaķim ir laba gaume, neēd jau kaut ko „šādu tādu”!... Savukārt paša sieva kaloriju taupīšanas nolūkā bauda švammei līdzīgu baltmaizes izstrādājumu, kas pārsegts ar salātlapiņu un zaļu sieru, kas zaļš tāpēc, ka salātiņš spīd siera šķēlītei cauri (es gan no tāda brīnuma paēdusi nebūtu...). Pilnībā pievienojos Mačo viedoklim par tiem sporta zālēs „uzkačātajiem” „veļas dēļu” īpašniekiem, kuri labāk būtu sakrājuši naudu veļasmašīnai, nevis tērējušies trenažieru zālē, - man arī šie muskuļu kalni nešķiet simpātiski. Labāk lai ir tāds rokoko laikmeta Opolons ar nelielu „plūdlīniju” vēderiņa rajonā, tomēr „mīkstāks un maigāks pūpēdīt`s” un smukāks ar`!... Un galu galā – apsnidzis Mersedess arī ir un paliek Mersedess!

            Protams, ja vien būtu pie rokas rakstāmais un tik mežonīgi nenāktu smiekli, varētu rakstīt izteicienus vienā baltā gabalā, tik trāpīgi un sirsnīgi tie ir! Mājupceļā zviegšanu turpinājām, savukārt katra savās mājās tikusi, aptaujājām savus Opolonus par viņu piedzīvojumiem un pieredzi gan ar mūsu kaut kur nobāztajām darbarīku kastēm, gan viedokli par to, ko darīt, ja sieva izdomā izmantot „pēdējā brīža piedāvājumu” un ar draudzenēm „aizšaut” ceļojumā, gan vēl neskaitāmus prātojumus, kurus var atcerēties tikai tā pēkšņi, bet ne „uz pasūtījuma”... Tomēr vissirsnīgākais bija Mačo novēlējums izrādes beigās – par to, ka vajag sarunāties vienam ar otru, to nav iespējams atstāstīt, tas ir mirklis, kura dēļ bija vērts smiet līdz asarām, lai finālā acs kaktiņā ieriestos pārdomu un aizkustinājuma asara, jo arī vīrietis nav nekāds koka gabals, kuram nav jūtu, - tik patiesi! Nudien, daudzas problēmas un pārpratumi atkristu, ja vien mēs mācētu sarunāties gan tā, kā sendienās, kad vēl nebija telefonu, kurus skrollēt un kuri „jaucas” godīgai ģimenes dzīvei pa vidu, gan neiedomātos un nesadomātos nezinko, ko otrs par mums padomājis, kaut viņam prātā nav nācis kaut ko padomāt!...

            Esmu intervijās lasījusi aktieru un režisoru viedokļus, ka komēdija ir visgrūtākais žanrs, un pilnībā varu piekrist, jo bija mirkļi, kad īsti nevarēja saprast, vai publika neizprot, vai vēl nav īsti „iesilusi”, vai varbūt vārdi „paldies par jūsu atbalstu” pie pašķidriem smiekliem un aplausiem bija tikai „pa jokam”, jo tā bija paredzēts. Taču izrādes gaitā, šķiet, atraisījās pat vissastingušākie, un tad jau vairs nebija jāmudina un jāskaidro... Tāpēc no sirds paldies gan Aināram Ančevskim par mačo cienīgu pārdomu atklāšanu skatītājiem, gan arī visiem izrādes darinātājiem par visu domu savākšanu vienkop šādā izrādē! Kad ieraugiet izrāžu sarakstā vārdu „Mačo”, nešaubieties ne mirkli, šis vakars ir tā vērts!