16.12.2023.

            Ja apstākļu un dzīvesveida dēļ nav iespējams aiziet uz pašu pirmizrādi, bet ļoti, ļoti gribas, tad skaidrs, ka es atradīšu iespēju doties uz teātri jau pavisam drīz pēc pirmizrādes... J Tā šoreiz notiek ar radošās apvienības “Kvadrifrons” jaunāko veikumu, īsteni Ziemassvētku gaidīšanas laikam piemērotu pasaku pieaugušajiem “Skaistā tumsa”, kurā Ances Strazdas tekstu inscenējis Klāvs Mellis, un pašu pasaku mums sirsnīgi izstāsta Ance Strazda, Anna Ulberte, Jānis Kronis un Āris Matesovičs, bet viņiem ar gaismām piepalīdz Dārta Zālīte, savukārt ar skaņām – Kārlis Tone. Un šis laikam ir mazo domubiedru grupu šarms, kad, šķiet,  visi dara visu, rakstīšanu un aktierēšanu ieskaitot (tā vismaz izskatās, kad palasa “Kvadrifrona” mājaslapas sadaļu “Komanda”).

              Izrāde, uz kuru dodos, mazliet apmaldoties, jo norises vieta – Rīgas cirka telpas – mani viegli  apmulsina gan ar to, ka ieiešana nepavisam nav tur, kur domāju, turklāt šim “kantorim” raksturīgā norādes zīme “Izrāde” bultiņas veidā pagalmā pagriezta ieslīpi pretējā virzienā, kur gan ir kaut kādas trepes, taču ar gana biezu sniega kārtu, kas taču nozīmē, ka tur nav vis jāiet... Sen – pirms četriem gadiem – esmu bijusi šaipusē, tiesa, ar ienākšanu no pavisam citas ielas un pagalma, un – jā, sēdējusi cirka arēnā, teātra izrādi lūkodamās. Šoreiz izrādās, ka esam t.s. zirgu staļļos, kā vēsta uzraksts pagalmā, un šai vietai ir savs īpašs šarms, kas, man šķiet, tieši “Kvadrifronam” patiesi piestāv, jo viņu simboliskais vienradzis  tomēr ir un paliek zirga attāls radinieks.

              Taču štrunts ar maldīšanos, ja pats vakars ir siltu sajūtu piepildīts. Lai arī pašauras, tomēr visnotaļ mājīgas telpas ar tādu nedaudz noslēpumainu noskaņu, un pārsteigums skatītājiem – pirms došanās zālē tiek pasniegta neliela dāvaniņa, kas izrādās, ir “Sniegavīra starta komplekts”, kā vēsta pievienotā zīmīte. Jāatzīst, ka starta komplekts tika “sadalīts reizinātājos” un brīdī, kad šo rakstu, vesela palikusi tikai viena sastāvdaļa – acis (no kā sniegavīram acis? No oglītēm...), jo oranžā sastāvdaļa – burkāns – nokļuva nevis šodienas zupas katlā, bet gan junioram vēderā (nevar mūsmājās pusdienu vārīšanu izveikt bez “nodokļu iekasēšanas”, tad nu dabūja “medžik” burkānu no teātra...), bet šķidrā tumšās krāsas sastāvdaļa tika sadalīta visiem, kas vēlējās un drīkstēja, lai novērtētu garšas notis (paldies “Valmiermuižai”!) Jā, teātrī šāda veida dāvanu saņēmu pirmoreiz, jo parasti jau uzskatu izrādi par sava veida dāvanu, un arī pie aktieriem man labpatīk nākt ar dāvanām, vismaz ziedu veidolā, jo ir tik patīkami redzēt un sajust to viņu prieku (tavs prieks ir mans kārums, reiz rakstīja Viks grāmatā “Sarežģītais zvirbulēns”...).

               Un tagad pie lietas! Kā vēsta informācija teātra mājaslapā, ““Skaistā tumsa” ir brīnumaina Adventes pasaka par tēti un meitu, Babu Jagu, vīru ar pavisam noteikti pielīmētu bārdu, gaili ar čūskas asti, diviem SPA saloniem, svētku sapulci, pārrautu nabassaiti un talantu, kas ielīksmo, bet iztukšo.” Es, kas joprojām ticu pasakām un nekaunos par to, arī šai reizē esmu gan pārsteigta, gan iepriecināta, gan sasmīdināta, gan saraudināta – nu viss kā dzīvē un reizē – kā pasakā. Skaisti! Manā iecienītā vietā – “Zvaigznes” kafejnīcā uz sienas greznojas citāts no grāmatas, kas vēsta, ka “grāmatas ir kā spoguļi, kurās var izlasīt to, kas ir tevī pašā”, un atļaušos to papildināt, ka arī teātra izrādes ļauj redzēt gan to, kas ir tevī pašā, gan to, kas tev tieši šai brīdī aktuāls. Tā arī es – laižu vaļā no saviem “valgiem” jeb nabassaitēm savus vecākos bērnus, meklēju skaistumu sev apkārt un cīnos ar to, kas mani līdz šim ir vairāk ielīksmojis, bet pēdējo gadu laikā iztukšo – savu sirdsdarbu, kas novedis līdz izdegšanai...

                 Izrādes tumšais spēles laukums kā tāda ziemas nakts, kurā tik skaisti tiek birdinātas sniegpārsliņas (šito sagriešanu! Un, ja vēl tādi diedelnieki skatītāji kā es, kas vienu tomēr nočiepj... bet godīgi – ja vajag, esmu ar mieru iet palīgā griezt jaunas...) un raudātas baltas asaras, no sirds kabatām izceltas. Gailis, kas tik rosīgi “defilē” pa skatuvi, ka var tikai pabrīnīties un sevī paklukstēt smieklos! Mikrofoni, kas taču dod savu artavu ne tikai balsu pastiprināšanā, bet arī pārveidošanā, vai ne? Dekorācijas, kas tik žiperīgi tiek pārvietotas un darbinātas, ka brīžiem sajūtos kā leļļu teātrī, bet kas reizē piešķir tādu vieglumu un spriganumu visām norisēm. “Vējš”, kas tik filigrāni sadzen sniegpārslas “kupenās” un norimstas, pēc tam bail kāpt tajā baltumskaistumā, negribas sabojāt...

                 Stāsta “medžiks”, manuprāt, slēpjas tajā, ka mēs varam pamanīt tik daudz līdzību ar savu ikdienas dzīvi vai pagātni (kas nu kuram tai brīdī aktuāli...), aizdomāties par savām attiecībām, par novērojumiem ikdienas gaitās, jo gan jau katrs pazīstam gan kādu “medžik” biznesmeni vai kā citādi populāru cilvēku, kas varbūt raujas pušu, lai tikai savu slavu un līdzekļus vairotu, bet pazaudē pašu dārgāko – savu līdzcilvēku sajūtas un mīlestību. Tāpat mūžsenās vecāku un bērnu attiecības, kurās viens otru parasti nesaprot, bet bieži vien labāk vēlas, lai liktu viņu mierā, ļautu dzīvot pēc pašu prāta, tikai neprot to pateikt vecākiem tā, lai viņi saprot, vai arī otrādi... Patiesība par to, ka nav jau nekā skaistāka par cilvēciskajām attiecībām, kuras turklāt nevar nopirkt par naudu, vien piedzīvot, esot otram cieši līdzās un pazīstot viņu. Un vai mēs allaž pazīstam tos, kurus domājam pazīstam? Skarbās pārdomas par to, cik ļoti arī sirdsdarbs mūs var iztukšos, nemaz jau nerunājot par nesaprašanās reizēm ar tuvajiem. Jā, arī zināmais teiciens, ka tēvam ir īpaša nozīme meitas dzīvē (un otrādi...), jo sevišķi gadījumos, kad mammas nav līdzās kāda īpaša iemesla dēļ, un vārdi, ka “tu esi visskaistākā būtne, kas jebkad spērusi kāju uz šīs aizdomīgās pasaules” – šķiet, apmēram tāds bija šis teikums... Ja nu autori šo lasīs, varbūt dodiet man ziņu, ja jāizlabo kāda kļūda... Un, jā, mazliet šausmu, kad bērns, sapni “noredzējis”, vēlas sasniegt nesasniedzamo, un darbojas ar olu, krupi, gaili un čūsku, - patiesībā īstena pasakas vide, jo fantāzija aicina darboties, bet tai pašā laikā – cik no mums savulaik nav ticējuši brīnumiem par to, kas no kā izšķilsies, kas sanāks, ja...

                   Vēl, manuprāt, izrādei īpašu vieglumu piešķir arī aktierspēle, jo līdz šim esmu redzējusi vairākas “Kvadrifrona” izrādes gan klātienē, gan ekrānā, un visās bijis jaušams tāds patīkams miers un atbrīvotība pat tad, ja tēma, par ko runā izrādē, ir gana saspringta. Un vēl atļaušos teikt, ka šķita – Annai Ulbertei loma – kā uzmērīta, kā speciāli viņai rakstīta (ir reizes, kad gadās šādi novērojumi, nemācēšu teikt, vai tas dramaturga nopelns, kad viņš jau rakstīšanas gaitā zina, kuram cilvēkam tiks konkrētā loma, vai arī režisora darbiņš atrast tieši to, kam vislabāk “uzlaikot” konkrēto materiālu). Turklāt jāņem vērā, ka tā ir pirmā loma, kas taču nozīmē veselu gūzmu uztraukumu, izaicinājumu un visa pārējā, bet izdevies ir brīnišķīgi! Un līdzās gan Ances Strazdas miers it visā, kas top darīts, gan tik llabestīgais Āra Matesoviča žests, ko viņš ik reizi atkārto brīdī, kad skatuves pārvērtības galā (tas nekas, ka tas ir tikai glāsts, ar to ir gana), gan tiklab spriganais, kā uztrauktais vai vienaldzīgais Jāņa Kroņa Intara tēls - tādā pulciņā, man šķiet, tādu ziemassvētcīgu mieru un gaismu, ka viss būs labi, var sajust ar pirkstu galiem un par satraukumiem nedomāt gandrīz nemaz. Visa tā darbošanās tāda mīlīga...

                    Lai arī izrādē tiek vairākkārt pieminēti Ziemassvētki, izrādes laikā atminējos savā “Pantiņu” failā pierakstīto, kas nācis no kādas apsveikuma īsziņas vai tamlīdzīgas vides, jo mēdzu iepatikušos pantus piefiksēt, lai izmantotu atkal citkārt. Un tāpēc noslēgumā vēlos ielikt šo citātu gan kā pateicību feinajiem kvadrifroniešiem par brīnišķīgo vakaru jūsmājās, gan kā atgādinājumu, ka skaistumu un sapratni varam un vajag gūt ik dienas, caur praktiski visu, ko piedzīvojam!

“Katru reizi, kad divi cilvēki viens otram piedod, ir Ziemassvētki.
Katru reizi, kad cilvēki parāda izpratni saviem bērniem, ir Ziemassvētki.
Katru reizi, kad kāds palīdz otram, ir Ziemassvētki.
Katru reizi, kad kāds izlemj sākt godīgu dzīvi, ir Ziemassvētki.
Katru reizi, kad piedzimst bērns, ir Ziemassvētki.
Katru reizi, kad mēģini savai dzīvei iegūt jaunu jēgu, ir Ziemassvētki.
Katru reizi, kad jūs viens otru uzlūkojat ar sirds acīm, ar smaidu uz lūpām, ir Ziemassvētki.”