28.11.2023.

            Vai par grāmatu var sacīt, ka tā mani “pievilka”? Laikam taču jā, jo tad, kad apgāda “Zvaigzne ABC” jaunumu sarakstā ieraudzīju Zanes Zustas “Nepieradināto putnu” (Ilzes Isakas vāka dizains un Toma Kalniņa ilustrācijas) un virtuāli pašķirstīju lappuses, zināju, ka drīz šai grāmatai jābūt arī manās rokās. Un kārtējā vizīte grāmatnīcā (pa ceļam uz tikpat “kārtēji” apmeklējamo vietu – teātri...) rezultējās ar jaunu pirkumu, kuru tai pašā vakarā (pēc vēlas atgriešanās no teātra...) aplūkoju, bet nākamajā rītā pie brokastīm sāku lasīt. Nedēļa riņķī, un grāmata izlasīta! Kāds teiks – kas tad nu tā par lasīšanu – 200- dažas lappuses veselai nedēļai! Bet, ja lasāmlaiks jāsalasa pa drusciņai, nočiepjot to gan starp darbiem, gan miega brīžiem, gan citiem izgājieniem (arī uz teātri...), tad tik tā vien sanāk... Turklāt šī atkal bija grāmata, kas ik pa laikam uzrāva kaklā kamolu un acīs mitrumu, kas nozīmē, ka nebija lasāma, visiem redzot...

            Kā lasāms uz grāmatas pēdējā vāka, “romāns “Nepieradināts putns” vēsta par uzticēšanos dzīvei un kļūdām, no kurām nav pasargāts neviens. Taču tās var labot... Vai vismaz mēģināt labot.” Savukārt grāmatas sākumā ievadvārdi vēsta "Pēc patiesiem notikumiem izdomāts stāsts. Šī grāmata ir veltījums visiem tiem mazajiem zēniem un meitenēm, kuri izauguši par lieliem vīriem un sievām bez tēva, bet visu dzīvi pēc viņa ļoti ilgojušies." Tie bija īsteni sirdssilti mirkļi, kas gan atsauca atmiņā bērnību, gan uzplēsa pašas sāpes, gan ļāva noticēt brīnumam un atkal atgādināja, ka pasaulē daudziem cilvēkiem nākas piedzīvot ko līdzīgu tevis pašas pieredzei, tikai tas risinājums (vai ne-risinājums) katram no mums ir citāds, un nekad mēs nevaram zināt, kā būtu, ja būtu – katrā jaunā pagriezienā...

            Divas draudzenes – Linda un Rūta, divas ģimenes, katra ar savu pieredzi, dzīvesstāstu, tradīcijām. Draudzība, kas turpinās kopš bērnības arī pieaugušā vecumā, tāpēc vēl jo vairāk būdama īsts brīnums un dārgums. Skarbā dzīves patiesība par bērnunamā augušu māti, kas nezina tik daudz ko no tā, ko “parastam” cilvēkam iemāca ģimenē, toties zina, prot un piedzīvojis gana daudz no tā, ko “parasts” cilvēks reizēm pat nosapņotu neticēs. Alkas pēc mīlestības un neprasme mīlēt, jo nav pieredzes, kā tad ir - būt mīlētai, kā mīlēt un būt patiesai. Ilūzijas, ka citās mājās un ģimenēs gan viss ir ideāli un “spoži”, lai arī tas spožums mērāms vien sakārtotās un tīrās istabās. Interesanti, ka daudz no tā, kas šai romānā aprakstīts, esmu izjutusi arī pati, jo kuram gan reizēm nav šķitis, ka pie draudzenes ir labāk, skaistāk, bet patiesībā jau vienkārši citādāk nekā pašu mājās. Kuram bērnam gan negribas “pilnu” ģimeni, un nav no svara, vai vecāki šķīrušies tuvākā vai tālākā pagātnē, grasās to darīt, strīdas vai – kāds no viņiem miris, un arī tādēļ ir tā savādā tukšuma un nepilnvērtības sajūta, kad jūties, ka tev kaut kas netaisnīgi atņemts? Kuram nav gadījies noticēt cilvēkam, kas prot vai nu “spēlēt uz jūtām” vai vizuāli vai darbībā līdzinās kādam pazīstamam, īpašam tavas dzīves personāžam, jo sevišķi, ja tā līdzība saistās ar siltām jūtām pret viņu? Kuram nav gribējies piedot un aizmirst, ļauties atkal no jauna? Un kuram nav gadījies, ka notiek kāds mazs atgadījums, par kuru prātā risinās vispretrunīgākās domas, kas liek atkal un atkal šaubīties, pārdomāt, baidīties un nezināt – piekrist vai noraidīt?...Tā ir mana šīs grāmatas lasīšanas esence, un esmu patiesi laimīga, ka tā nonāca manās rokās, laikam taču arī ar grāmatām ir tāpat kā ar cilvēkiem – satiekas, kam jāsatiekas, jo tieši šāds uzlādiņš man šajā brīdī šķiet īpaši vajadzīgs...

              Jāatzīstas, ka bija mirkļi, kad piedzīvoju arī zināmas bailes no potenciālajām situācijām un cerēju, ka viss beigsies labi (beidzās jau arī, tomēr nervus pakutināja!...) Bija brīži, kad šķita – interesanti, vai turpinājumā no šitā neiznāks..., un iznāca arī! Bija cerību brīži, no kuriem daži piepildījās, daži – diemžēl nē, atgrieza mani skarbajā realitātē un arī pašas pieredzē.

               Arī šī grāmata neiztika bez līmlapiņām lappušu malās, tad nu atļaušos dažus citātus:

• Lai atbalstītu, nekas nemaz nav jāsaka, un īstie cilvēki itin labi saprotas arī bez vārdiem.
• Ja esi blakus īstajam cilvēkam, vienkārši būt līdzās ir labākais, kas ar tevi var notikt, nodomāju un pasmaidu.
• Jā, bet viņam taču ir smadzenes, - ar tām varēja izdomāt, kā pierunāt mammu, apiet mammu. Neviens nedrīkst izlemt otra vietā, satikties vai nesatikties, pati sev atbildu.
• Es zinu, kā ir, ja neesi vainīgs pie tā, ka tavas drēbes ož, un zinu, kā ir, ja kāds no tevis tāpēc nenovēršas. Ja šodien es varu būt tā, kura paliek, varbūt šim cilvēkam tas kaut ko nozīmēs, bet varbūt tas kaut ko nozīmēs vienīgi man, un arī ar to jau būs gana.
• Mamma bija izdarījusi savas izvēles, un man nācās tās respektēt, pat ja es būtu rīkojusies citādi. Pagātni labot nav iespējams, bet nākotne ir tikai priekšā. Tāda taču ir dzīve. Labus lēmumus palīdz pieņemt pieredze, bet pieredze rodas, laiku pa laikam pieņemot arī sliktus lēmumus. Pat ļoti sliktus lēmumus. Un tu nekad nezini, kurā posmā tu sevi atradīsi, kurā tu attapsies un beidzot sāksi kaut ko mainīt.

                Jāatzīstas, ka no Zanes Zustas darbiem “pa nopietno” esmu izlasījusi tikai vienu – “Tarakāni manā galvā” (par sieviešu tarakāniem...), vīriešu tarakāni gaida rindā, un līdz ar mazo bērnu esam iepazinušies ar brīnišķīgo pūcīti Ucipuci, vērojuši Liepājas teātra izrādi “Ucipuci meklē mājas” un laiku pa laikam paskatāmies arī Ucipuci un Kriša piedzīvojumus ekrānā.  Tagad gan ir “āķis lūpā”, jo manos krājumos ir vēl dažas autores grāmatas, kam ar steigu gribas ķerties klāt, tātad – esmu zināmā mērā pieradināts putns!

                 No sirds paldies Zanei par burvīgiem mirkļiem grāmatas lasīšanas gaitā! Lai top atkal jauni sirdssilti stāsti!