27.03.2023.

            Teātra diena bez svētku koncerta? Šitais teātra faniem jau ir bijis jāpiedzīvo, un tas nu nekur neder... Taču, par laimi, pasākumi visdažādākajos veidos atkal ir spēkā, un tāpēc brīdī, kad manā redzeslokā nejauši nokļūst tieši Teātra dienā baudāms notikums, tiek veikta veikla kalendāra revīzija un plānu saskaņošana, kā rezultātā drīz vien arī biļete ir kabatā, nē, blociņā un e-pastā. Šādi es “satikos” ar pavisam necerēti skaistu, sirsnīgu, amizantu un jautru notikumu – Maestro Raimonda Paula veidotu koncertuzvedumu “Sveiks, Marģeri!” Latvijas Radio koncertu studijā.

            Protams, tika veikts arī neliels mājas darbs. Tā kā Marģeris Zariņš bija daudzpusīga personība, kuram “mūzika bija sieva, bet literatūra – mīļākā, turklāt abas viena par otras esamību labi informētas”, tad šajā koncertuzvedumā Maestro pielicis roku melodijām, savukārt Radioteātra režisors Edmunds Freibergs sarūpējis klausāmos mirkļus no, iespējams, pazīstamākā Marģera Zariņa rakstu darba “Didrika Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi”. Pa vidu lasīšanai (draudzene solījās grāmatu atnest no saviem plauktiem, taču izmisumā konstatēja, ka tā pazudusi, droši vien aizdota kādam lasīt, un nu nekā, tad nācās dēlu sūtīt uz vidusskolas bibliotēku, jo katalogs rādīja atrašanās vietu tieši tajos plauktos...) un daudziem amizantiem brīžiem tika lūkotas un klausītas arī sarunas ar pašu Maestro gan par Marģera Zariņa personību un koncertuzvedumu vispār, kā arī mazliet no mūzikas. Šķiet, ka šajā – no vienas puses, vērtību pārvērtēšanas, no otras puses, pārprasta patriotisma un centības, kas robežojas ar darbības imitāciju, - laikā tieši kā naglai uz galvas ir Raimonda Paula vārdi par to, ka nevajag aizmirst cilvēku nopelnus, paveikto darbu, jo savi melnumi ir mums katram, turklāt nezinām jau, kā paši rīkotos, konkrētos vēsturiskos apstākļos nonākot, un vai mums būtu lielas izvēles iespējas. Savukārt kultūras mantojums, ja vien nesatur klaji ideoloģiskus uzstādījumus, manā izpratnē allaž būs vērtīgs arī kā sava laikmeta liecība.

            Tad nu posos uz Radiomāju, kur esmu bijusi tikai vienreiz mūžā, tālajos vidusskolas gados, kad ar folkloras ansambli “Trejdeviņi” Valdas Vītolas vadībā devāmies pie Vidvuda un Ivetas Medeņiem uz raidījuma “Greizie rati” ierakstu minēt mīklas un uzdziedāt. Tas toreiz bija jauks piedzīvojums, lai sveicināti visi mani toreizējie zināmie ļaudis! Šoreiz sajutos kā senos, mīļos ciemos atnākusi, jo radio ļaudis rūpējās par koncertuzveduma apmeklētājiem, ierādot gan garderobi, gan studijas telpu, sagaidot gan pazīstamas personas, gan vienkāršus interesentus. Bija tā laime satikt Ģirtu Jakovļevu un Uldi Dumpi, kas nāca baudīt pasākumu, un Ģirts Jakovļevs radiomeitenēm savā īpašajā intonācijā vēstīja, ka viņš taču redzēšot pašu Raimondu Paulu!...

            Šajā svētku dienā, kas taču ir īpaša visiem teātra mīļiem, mūs silti uzrunāja Māra Eglīte, kas rūpējas par Radioteātra gaitām, un izrādās, ka turpmāk šādi kamerkoncerti radio studijā iecerēti kā regulārs pasākums. Edmunda Freiberga tik mīļā balss šoreiz bija baudāma redzamā veidā, jo radioteātrī bijām mēs visi, kas sanākuši. Jā, bija arī radioaparāts, kurš vēstīja par pārraides sākumu, taču ekskluzīvā iespēja – vērot aktierus un mūziķus darbībā, lai arī ar nošu pultīm un teksta lapām priekšā – bija kas īpašs. Sirds iesila, Maestro ienākot studijā, un maza aizkustinājuma asara ieriesās acs kaktiņā, jo cienījamie gadi dara savu, taču mirklī, kad rokas skāra taustiņus, šķiet, Raimonds Pauls nokļuva tajā laikmetā, kad Marģeris Zariņš radīja šai vakarā spēlēto mūziku. Savukārt mūziķi Gidons Grīnbergs – vijole, Valdis Zilvers – akordeons, Andris Grunte – bass, Māris Briežkalns – bungas, bija īsts prieks acīm, jo dzīvoja mūzikā no matu galiņiem līdz kurpju zolēm, muzicēja ne vien ar instrumentiem, bet ar visu savu būtību. Un, protams, saldais ēdiens – aktieri Ieva Aniņa un Raimonds Celms jebšu Pankoku Ōna un Didriks Taizels jaunībā un Dace Bonāte un Juris Bartkevičs vecumdienās jeb pēc 40 gadiem!... Nu tas bija miljons! Klausoties radiouzvedumus, es reizēm esmu aizdomājusies – diez, kā viņi tur sēž studijā un lasa, kā tas varētu izskatīties? Šoreiz to bija iespēja redzēt pēc pilnas programmas, priecāties gan par tekstu, ko radījis autors, gan par aktieru izpausmēm skatienos vienam pret otru, mūziķiem un skatītājiem, gan par balsīm un intonācijām. Visgrūtākais man bija uzvesties solīdi un turēt savus skaļos smieklus pie sevis, jo šis piedzīvojumu stāsts jau pats par sevi ir gana amizants un neticams, bet, kad to vēl lasa tāāādās izteiksmēs, tad nesmieties ir neiespējamā misija, tāpēc no sirds spurdzu saujās, jo apkārt visi tādi pieklājīgi, tikai smaida vien, lai gan dažiem pleci drebēja aizturētos smieklos tāpat kā man. Un arī aktieriem, šķiet, smieklu gariņš drebinājās aiz vaigiem, jo vai nu viņi to visu tik nopietni var uztvert, dzīvi cilvēki taču...

            Šis bija brīnišķīgs Teātra dienas piedzīvojums, kurš tapis arī dokumentēts, kā vēsta informācijas Latvijas Radio sociālajos tīklos, turklāt gan audio, gan video formātā, tātad būs baudāms arī citiem interesentiem gluži tāpat kā mums. Jau tagad zinu, ka šis būs gabals, kuru laiku pa laikam uzmeklēt arhīvā, ja tāda iespēja būs, jo smieklu vitamīns ir tikpat vajadzīgs kā saules vitamīns. Tādēļ tagad roku uz pulsa – gaidām klausāmo versiju un priecājamies vēlreiz! Lai arī šī pasākuma darinātājiem pavasaris tikpat sprigans kā tās smieklu dzirksteles, ko viņi saujām meta skatītāju virzienā!

            P.S. ir, ir, beidzot ir arī noskatāms un noklausāms tas, kas tika solīts! Iekš Latvijas Radio 1 (www.lr1.lv) sadaļā "Ielūdz Radioteātris", datēts ar 10.jūniju, ir viens no gaidītajiem kārumiem, un tam klāt dažas garšīgas bildes no norisēm koncertstudijā! Bet iekš www.youtube.com, meklētājā ierakstot vārdus "Sveiks, Marģeri!", parādās gan tapšanas brīdī filmētais rullītis, gan muzikālie gabaliņi no uzveduma (kopā 8). Jāatzīstas gan, ka, Rūdolfa Blaumaņa nevis Mārtiņa Freimaņa vārdiem (viņam arī bija sava versija par alošanos...) sakot, ir notikusi maza alošanās, jo bija cerība redzēt visu uzvedumu video formātā ar aktieriskajām izpausmēm komplektā, un arī Radioteātra ierakstā bilde nerādās (neizklausās) pilnīga, tāpēc man kā kārumniecei no vienas puses ir liels prieks, ka biju un baudīju šo sirsnīgo pasākumu klātienē, bet no otras puses žēl to, kuri nebija klāt un, lai arī ierakstā, bet tomēr kādu daļu no visa tā amiziera nevarēs dabūt... Bet, protams, tas ir labāk nekā nekas, jo mūziķi tverti tuvplānos, līdz ar to emocionālais baudījums būs, tāpat kā varēs spurgt un smiet no sirds (nevajadzēs to darīt klusībā, ja vien apkārtējie neiebildīs par skaļu Radioteātra klausīšanos...), klausoties aktieru balsīs, kad viņi vēsta par Pankoku Ōnas un Dikrika Taizeļa piedzīvoto. Allaž esmu apbrīnojusi to viņu spēju gan uz skatuves, gan ierakstos dabūt gatavu daudzveidīgu balss noskaņu, lai runātu vairākās mēlēs jeb tēlos, turklāt - kā skaidrā prātā var dabūt gatavas tās "pilliņās" balsis, tā nu man ir mīkla!... Bet labi, ka tā, visus noslēpumus nevajag atklāt, nebūs interesanti! Tātad tagad pie klausīšanās, kad nu ir laiks un luste!