7.01.2024.

            Garšīga izrāde? Un par ko ne? Ja tajā tiek gatavoti un cepti cepumi, turklāt ar skatītāju līdzdalību, tad taču tā ir garšīga izrāde! Protams, man kā teātra gardēdim ir arī citas “garšas”, taču šoreiz būs runa tieši par garšīgām garšām.

            Šodienas pārdomās konstatēju, ka jau otro gadu janvāra pirmā nolūkotā izrāde ir veltīta jaunajai skatītāju paaudzei – pērn pirmais teātra apmeklējums bija svētdienā, 8.janvārī, uz Nacionālā teātra izrādi “Divas pasaules”, kas adresēta pusaudžu auditorijai, savukārt šogad – atkal svētdienā, tikai 7.janvārī (jo gads iesākas pirmdienā!) uz Dirty Deal Teatro izrādi “Kā saule gadījās”, kuras mērķauditorija ir 3 līdz 6 gadus veci skatītāji. Un  jāatzīst, ka šī bija ļoti patīkama pieredze, kurā sava loma  gan smaržai un garšai, gan spēles un spēlēšanās priekam, tāpat arī visādām pazīstamām situācijām “iz dzīves”. Turklāt šo izbaudījām tādā ģimeniskā kompānijā, kas arī nav mazsvarīgi, zinot to, ka tūlīt atkal sāksies ikdienas skrējiens ar visām no tā izrietošajām laika trūkuma sekām, tādēļ vēl jo lielāks prieks par kopābūšanu.

            Kā stāsta Dirty Deal Teatro mājaslapa: “ Vai zināt, kā Saule radusies? Kā zvaigznes sakritušas nakts palagā, un kāpēc Mēness spīd? Izrādē “Kā saule gadījās”, izmantojot latviešu tautas teikas, virtuves rīkus un pārtikas produktus, aktieri ar bērnu līdzdalību atklās brīnumus par Zemes, Saules, Mēness, zvaigžņu, ūdens un cilvēka izcelšanos. No kopīgi pagatavotās piparkūku mīklas bērniem būs iespēja atveidot un izgaršot izrādē gūtos iespaidus.” Izrādes režisore Inga Tropa atgādina vispārzināmo patiesību, ka “Izrādes ideja radās, darbojoties virtuvē kopā ar dēlu. Ikdienišķās lietas var pārvērsties iedvesmojošā rotaļā, reizē sniedzot iespēju apgūt jaunas prasmes un iegūt zināšanas radošā un nepiespiestā veidā. Lai iepriecinātu bērnus, nebūt nav nepieciešamas dārgas rotaļlietas.” Izrāde tapusi tālajā 2012.gadā, un, lai arī repertuārā tā parādās samērā reti, ir liels prieks par šādu – tik atraktīvu, sirsnīgu un iedvesmojošu – notikumu bērniem veltītajā teātra pasaules daļā, kas turklāt tik ilgi priecē skatītājus.

            Janvāra spelgonis (vakar sasmējos, soctīklos ieraugot cilvēku neizpratni par šī vārda nozīmi – traki, nu!...) un sniega baltums visapkārt, saules spožums un svētdienas miers šķiet tik ļoti piemēroti šai pasaules radīšanas priekšpusdienai. Mazajam bērnam šī ir jauna teātra pieredze, kura gan jau kādā citā reizē tiks papildināta ar vizīti ēkas otrā pusē – Teātra muzejā. Esam atnākuši vieni no pirmajiem, tāpēc bez steigas varam izbaudīt gan pašapkalpošanās garderobi, gan papētīt spoguļus, krāsainos logu apļus  un teātra repertuāra bukletiņus, bet tieši pirms pašas iešanas zālē piedzīvot savdabīgu saules sveicienu mums, kas trāpāmies taisni saules stara ceļā – tiiik skaists zibsnis caur krāsaino stikliņu, ka tiešām jāsaka “Saule gadījās!” Un tad jau dodamies zālē, tiesa gan, mazajā, garām lielās zāles melnajam priekškaram vai kulisēm, kas nu tas šoreiz domāts. Izvēlamies sēsties pirmajā rindā visi kopā, ir arī tādi skatītāji, kas nosēžas atsevišķi – lielie un mazie, kā nu katram labpatīk. Mūsu priekšā pamatīgs koka galds, pītas kastes, visādi piederumi, tai skaitā viena liela un divas mazākas vanniņas ar ūdeni. Pirms sākt izrādi, tiek uzdots jautājums “Kas jāievēro, ja grib darboties virtuvē?” Protams, jānomazgā rokas, un visi bērni tiek aicināti pie lielās vannas, kurā ir silts ūdens (“Patiešām silts!” Jurģis priecīgs pavēsta, atgriezies no mazgāšanās), to izdarīt. Aktieri Lauma Balode un Kārlis Krūmiņš izstāsta visiem, ar ko tad mēs te šodien nodarbosimies, uzdod jautājumus, ceļ priekšā visdažādākos darbarīkus un spēlējas ar tiem no visas sirds. Jāatzīst, ka ne vien bērniem, bet arī vecākiem (vismaz man noteikti!) dažās epizodēs ir mute vaļā, jo neba nu visus virtuves stiķus un niķus mēs visi pārzinām,  tāpat ir pa kādai niansei, kas ieliekama savu jaunapgūto zinību apcirkņos, piemēram, par apelsīna mizas saknaibīšanu, lai smarža tiek līdz mums. Interesanti, ka mirklī, kad apelsīns tiek nests apostīšanai, tas nemaz tā nenosmaržo tieši ostītāja deguna priekšā, bet, pavēdinot ar roku jau garām aizgājušā apelsīna pēdās, aromāts uzvirmo patiesi jūtami. Savukārt garšvielas, kuras sabērtas burciņā un tieši tāpat tiek nestas apkārt skatīšanai un minēšanai, tiek nosauktas itin braši (Jurģis iesāk pirmais – ar kanēli...), vienīgais nenosauktais paliek kardamons, nē, koriandrs, aij, mūždien es tajos abos putrojos, tagad arī slinkums skriet uz virtuvi lūkoties, lai nu paliek... Tā kā garšvielas jāsasmalcina, tam papildus iespējams muzicēt, ar piestas un paša smalcinātāja palīdzību izklaudzinot visdažādākos ritmus. Un tad jau notiek visi tie brīnumi ar mīklu, no kuras pēc brīža top zeme – gluda un līdzena, un mūsu acu priekšā nu jau stāv Dievs un Velns, kuri darinās pasauli katrs pēc sava prāta un saprašanas. Stāsti ritinās raitā virtenē, aktieru rokas darbojas nepagurdamas, gan miltus sijājot, gan jokojoties un spokojoties ar tiem savā starpā, gan cilvēku veidojot un tam dzīvību iepūšot, gan Sauli, Mēnesi un Rīta zvaigzni savās ikdienas gaitās mums parādot. Un tad uz galda izbirst zvaigžņu bērni – piparkūku formiņas, un drīz jau arī mazajiem cepējiem kārta sabirt ap galdu, uz kura Lauma pa gabaliņam uzrullē mīklu, bet Kārlis gādīgi tup un tura pannu, kas pildās ar visdažādākajiem cepumiņiem, kuri apbrīnojami labi klausa mazajām un lielākajām roķelēm. Ik pa brīdim pilnā panna teātra izpalīdzīgā gariņa rokās dodas uz krāsni, vietā dodot nākamo – tukšo. Cepumiņi jāgatavo tā, lai sanāk gan pašam, gan tam cilvēkam, kas tevi atvedis uz izrādi, gan tiem, kas palikuši mājās, tāds patīkams atgādinājums par dalīšanos savā priekā. Protams, kad, izrādei beidzoties, uz galda parādās milzu cepumu šķīvis, tad šķiet, ka aizskatuvē gariņš arī rosījies, piecepdams vēl kādu žūksni cepumu, bet viņam taču arī vajag kādu prieciņu!

            Kad nu cepumu pannas aizceļojušas uz krāsni, tiek liktas lietā abas mazās vanniņas, jo izrādās, ka senlaikus nemaz ūdens nav bijis uz zemes, tikai lietus veidā vien tur nonācis, bet pašu lietu Dievs glabājis stikla pērlē, kam Velns nu reiz ticis klāt un pēdīgi tomēr dabūjis sašķaidīt un ūdeni uz zemes izliet, kur tad tas satecējis upēs, ezeros un jūrās. Savukārt ezeri taču sendienās laidušies pa gaisu, tajos dzīvojušas zivis, kuras šai laišanās procesā kritušas no ezeriem laukā, un tad tikai atlicis uzminēt ezera vārdu, lai tas nolaistos zemē un apmestos tur uz dzīvi. Tā nu mēs tiekam pie Citronezera, jo tas mums sūta citronzivis, un tur beidzot drīkst arī nomazgāt rokas, kuras pēc tam smaržo pēc citroniem! (“Jūti, kā smaržo?” Jurģis atkal ir pārsteigts.)

             Tad nu vēl ir laiks garšīgo cepumu gaidīšanas skaņdarbam, kas top, grabinot un skandinot kastītēs sabērtus visdažādākos produktus, un piesitot takti ar visādām karotēm un pašu kājām turklāt. Kārlis diriģē, pats būdams reizē arī bundzinieks, un katla bungas viņam klausa kā īstenam maestro. Kad nu skaņdarbs īsteni iesilis, ierodas gaidītie cepumi – tiiik milzīgs šķīvis! Uzvējo varen jauks aromāts, un Lauma stāsta, kā pareizi ņemt un nest cepumus, kas pavisam nesen bijuši krāsnī, tāpēc vēl ir karsti. Tad nu notiek rūpīga cepumu nešana, pūšana, lai atdziest, garšošana un smaržošana, mēs arī uztaisām bildi un pēc tam rūpīgi satinam cepumus kabatas lakatiņā, lai vestu mājās. Tā kā teātra gariņš piestrādājis, lai cepumu nepietrūkst, tad tiekam vēl pie dažiem kārumiem, un tad jau skaistie mirkļi galā. Ir mazliet žēl, ka neesam sataupījuši savas piparkūkas kaut mazā sainītī, ko atnest aktieriem, bet nolemjam mājās padarboties paši. Tad nu pievakare paiet, veidojot smilšu mīklu, papildinot to ar garšvielām, Jurģis izpaužas, mammas radītajā apaļajā Zemē ieveidojot sešus ezerus, un tad jau laiks arī rullēšanai, spiešanai un cepšanai – mums sanāk egles, ar ko Zemi apstādīt, un zivis, ko visos ezeros ielaist...

              Iespējams, šī ir vienkāršākā no redzētajām izrādēm kostīmu un dekorāciju ziņā, bet, šķiet, arī vispatiesākā tai nozīmē, ka gan atļauj mazajiem skatītājiem darboties līdzi (zinām taču no savas mammu un tētu pieredzes, cik grūti to bērnu reizēm tai virtuvē ielaist, lai pēc tam tur nebūtu “kaujas lauks”, vai atkal – cik grūti viņu tur iedabūt, lai būtu palīgs jau “saprātīgā vecumā”!), gan attiecīgi reaģē kā uz pareizām atbildēm, tā visādām replikām un citiem “skaņu efektiem”, kuri ir neizbēgami bērnu izrādēs gan tālab, ka mazākie no skatītājiem varbūt reizēm sabīstas, reizēm par varītēm grib darboties tieši tad, kad viņi to grib, gan tālab, ka lielāki jau mēdz komentēt vai citādi izpausties arī savas pašu “režijas” ietvaros, un pāri visam iedod tādu mīļu un sirsnīgu silta mājīguma sajūtu, kad arī vecākiem gribas smaidīt un pēc tam rodas iedvesma darboties. Es jau zinu, kura grāmata tagad jāmeklē plauktā, kad būs izlasīta šobrīd vakaros lasāmā grāmata!...

               No sirds paldies šīs saulainās izrādes darinātājiem, un vislabākie vēlējumi turpmākajā radīšanas procesā gan teātrī, gan pasaulē!