14.08.2023.

            Lasāmlaiks turpinās ar vienu jauku, plānu, bet ietilpīgu bērnu grāmatu. Un tomēr, kā jau esmu minējusi, ir tik daudz grāmatu, kurām nav iespējams un vajadzīgs nodalīt ieteicamo lasītāja vecumposmu, un šī ir viena no tām. Es pat teiktu, ka tā ir kā sava veida obligātā literatūra arī vecākiem, sevišķi gadījumos, kad viņi ir “apmaldījušies” savās sajūtās un vēlmēs, neziņā par to, ko vēlas vai nevēlas, kā dzīvot tālāk.

            Vai patiesi? – kāds jautās. Jā, ar pilnu pārliecību to vēlos teikt par igauņu rakstnieces Kadri Hinrikusas grāmatu “Zilonis”, ko pavisam nesen izdevis “Jāņa Rozes apgāds”, ilustrējusi Kadi Kurema, bet no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, izdošanu un tulkošanu atbalstījis Igaunijas Kultūrkapitāls. Un šķiet, ka nākamajai būs jāķeras klāt viņas grāmatai “Katrīna un zirņi”, savukārt jau pagājušajā ziemā izlasītā “Taksis un Dogs” tika gan “iespēlēta bibliotēkās” ar skolēniem, gan viena kolēģe paņēma izlasīt un pēc tam lūdza, lai nopērku viņai kā takšumīlei pašai savu grāmatas eksemplāru.

            Kas šajās grāmatās tik īpašs? Laikam jau autores prasme runāt par dažādām mums apkārt vērojamām norisēm tik skaidri un saprotami, ar mazliet humora un pa kādam padomam, ka grāmatu grūti nolikt malā, kamēr nav izlasīta. Turklāt, ja “Taksis un Dogs” vēsta par divu draugu – suņu – gaitām, taču raksturi tā vien atsauc atmiņā cilvēkiem raksturīgus izgājienus, tad “Zilonis” ir par tik ļoti labi zināmo un saprotamo ģimenes un skolas ikdienu, par bērnu sajūtām un pārdzīvojumiem, sapņiem un cerībām.

            Tulkotajās grāmatās allaž mēdzu apbrīnot tieši tulkotāja veikumu, jo māka spēlēties ar vārdiem, līdzīgi kā to darījis grāmatas autors savā valodā, ir kas īpašs. Un Maimas Grīnbergas tulkotās grāmatas tādas ir – tās lasās tik viegli, vārdu spēles ir tiešām aizraujošas! Šajā darbā līdzās citiem personāžiem ir arī kādas meitenes mamma, kas pēc tautības ir horvātiete, bet ieprecējusies Igaunijā, un viņas runas veids ir tik sirsnīgi amizants – mazliet cita vārdu kārtība teikumā vai locījumu formas, un mums jau ir skaidrs, ka runā citas tautības pārstāvis.

            Grāmatas galvenā varone Kerta vēlas kļūt par rakstnieci, kas ir pretrunā ar viņas tēta gribu, kurš uzskata, ka meitai noteikti jākļūst par uzņēmēju, savukārt viņa tam neredz jēgu. Un te nu ir viena līnija, kas patiesi prasās, lai ar šo grāmatu iepazītos pēc iespējas vairāk pieaugušo, - tēta viedoklis ir svarīgs, mammas – nemaz, turklāt mamma un meita neko nespēj izdarīt viņam pa prātam, viņš regulāri izsmej un noniecina savas ģimenes sievietes. Sirds saraujas, lasot par to, ka pie grila un citiem saimniecības darbiem rosās tikai mamma, bet tētis no malas – atpūtas krēsla vai citas vietas – tikai komentē, lai nepiededzina, ka nevar dabūt kārtīgu ēdienu, ka radošam darbam nav nekādas jēgas... Nu īstens emocionālais varmāka!

            Otra līnija, kas “prasīties prasās” manā profesionālajā lauciņā, tātad skolas ikdienā, ir bērnu savstarpējās attiecības, ko tagad pieņemts saukt par mobingu – citu klasesbiedru apsmiešana, pazemošana, izstumšana no sava vidus citādības dēļ. Protams, no svara arī pašu varmāku emocionālais stāvoklis, jo, kā izrādās, klases lielākā smējēja un “krutā caca” Marī pati pārdzīvo nebūt ne vieglus brīžus savās mājās, tāpēc attiecībās ar klasesbiedriem it kā “atspēlējas” par savām sirdssāpēm. Un laimīgā kārtā tomēr klasē ir skolēni, kas aizrāda, liek izņemt no “Instas” tur ieliktos pazemojošos video, un spēj draudzēties arī ar atstumtajiem.

            Savukārt trešā līnija ir galvenās varones Kertas pavisam nejaušā sastapšanās ar Luciju, kas izrādās viņas klasesbiedra Olivera pusmāsa, un ar to saistītie patiešām priecīgie notikumi, kas norisinās Lucijas ģimenē. Ir tik brīnišķīgi, ka bērniem ir iniciatīva darboties, ka bērni vēlas iepriecināt savus vecākus un citus cilvēkus, ka nebaidās no iespējamām neveiksmēm, bet iedrošina arī citus! Par to, kā tad tas notika, jāizlasa katram pašam, varu vien pateikt, ka būs jautri!

            Divi citāti, kas šoreiz īpaši palika prātā:

• Lucijas mammas vārdi: “Ja nedarīsi pati tīši nevienam sliktu, sirdsapziņa paliks tīra. Dzīvē tam ir lielāka vērtība nekā dažiem mirkļiem lētas popularitātes. (..) Tiem, kas ņirgājas, vienmēr ir vājās vietas un problēmas, ko slēpt cenšas. Tev jāpārdzīvo nav viņu dēļ. Tev jāpiedalās nav visās cīņās. To dari, kas iepriecina, un ar tiem tiecies, kas patīk.” (Nebrīnāmies par mazliet jocīgo vārdu kārtību, jo Lucijas mamma ir horvātiete, tātad igauniski runā mazliet citādi – pēc “savas gramatikas”.)
• Kertas skolotājas teiktais: “Vajadzīgs ir tikai dot laiku un telpu arī citiem, gan tad mums visiem atradīsies vieta šajā pasaulē.”

          Vēl piebildīšu, ka šai grāmatā ir pavisam mūsdienīga valoda, arī frāzes, kādas par savstarpējām attiecībām lieto paši pusaudži, un par ko, iespējams, sarauks degunu kāds smalki audzināts lasītājs, bet – būsim godīgi, kuram no mums gan reizēm nepasprūk kāds skarbāks vārds, vai arī konkrētā rupjība ir pavisam vietā, lai aprakstītu notiekošo. Tādēļ uzskatu, ka arī grāmatās ikdienas valodas kripatiņām ir sava vieta!

           Paldies visiem, kas iesaistīti šīs grāmatiņas tapšanā! Lieciet savās lasāmlistēs un izbaudiet gan priecīgus un amizantus, gan arī skumjus mirkļus! Novēlu visiem sastapties ar gaišiem cilvēkiem, ar kuriem viss ir “kaut kā vienkārši un pašsaprotami”!