26.08.2023.

            Mums katram ir tādas grāmatas, ko mēdzam pārlasīt vai pat zinām no galvas, tādas filmas, kuras skatāmies un citējam dažādās situācijās, un arī tādas izrādes, kuras apmeklējam vairākkārt, un tās nav tikai “Skroderdienas”. Tā arī Nacionālā teātra “Pūt, vējiņi!” Elmāra Seņkova režijā sadarbībā ar scenogrāfi Moniku Pormali, kostīmu darinātājiem “MAREUNROL`S”, horeogrāfiem Agati Bankavu un Jāni Purviņu, gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu, kas tapa nu jau tālajā 2018.gadā, piedzīvoja lielu pārtraukumu dažu zināmu iemeslu dēļ, un augšāmcēlās pērnvasar ar mērķi atvadīties no skatītājiem, taču – kā FB raksta pats NT, atbildot uz kādas skatītājas vaicājumu, ka pēdējo izrādi taču solīja jau pagājušajā gadā, kāpēc tad tagad atkal spēlē? – "(..) Un jau pirms gada "pēdējo" izrāžu laikā bija skaidrs - nē, pandēmijas laiks izrādei neko nav nodarījis, tā ir dzīva un dzirkstoša kā senāk, un dzirkst arī skatītāju acis zālē. Tāpēc jau pirms gada nolēmām - "Pūt, vējiņiem" jābūt un būs, turklāt tieši šādā formā - kā savdabīgam festivālam, ar kuru augustā iesildām mūsu maģisko skatuvi visai sezonai". Arī es atceros šo pērnvasaras maģisko sajūtu – zināju, ka draudzene ies uz pēdējo izrādi, tad nu izrādes vakarā ap sākuma laiku piedomāju gan pie viņas, gan visiem tiem, kas uz skatuves, lai skaista izrāde (tā mēdzu darīt – sūtu labas domas, vēlējumus, jo zinu, ka tas dod spēku un ir cilvēki, kas to sajūt), un iekš viena miera gludināju drēbes un rosījos pa māju, bet – pulksten septiņos, t.i., izrādes sākuma mirklī, man prātā sāka skanēt “tam – tam – tadatadatam...” no filmas un izrādes mūzikas, un nepārstāja visu to laiku, ko izrāde pavada uz skatuves, ik pa brīdim vēl šķita tādas kā skudriņas pār muguru noskrienam. Kad nākamajā dienā ar draudzeni runājām par redzēto, viņa teica, ka viņai savukārt ar pirmajām mūzikas taktīm asaru trauks atvēries un rasinājis līdz pašam finālam un aplausiem, un nemaz nebrīnījās par manām sajūtām. Šis tikai kārtējo reizi apliecina, ka ir tādas īpašas un savā veidā maģiskas norises, ko nevar un nevajag izskaidrot ar prātu, bet vienkārši noticēt gan enerģiju apmaiņai, gan mūzikas un vārda spēkam, gan tam, ka kādu konkrētu, īpašu tērpu uzvelkot vai rotu uzliekot, arī valkātājs gūst ko īpašu.

            Garš ievads, ko izrāde manās sajūtās noteikti pelnījusi. Jā, pirmoreiz to skatīju tālajā 2018.gadā, sēžot pašā zāles vidū savā mīļajā abonementa vietā zem lielās lustras. Toreiz aizturētu elpu vēroju gan aktieru veikumu, gan dejotāju dzīvo scenogrāfiju Pūtvējiņu kalnā, un manas pārdomas teātra mājaslapā vēstīja šādus vārdus (citēju pati sevi) – “Saviļņojums, aizkustinājums un pārsteigums reizē – cik ļoti dažāds var būt vienas lugas redzējums; cik ļoti aizķer tā laika mašīna, kad redzi blakus sirmos un jaunos vecākus un bērnus; cik ļoti Dziesmu svētku kods atbalsojas tevī, jo pats daudzas reizes līdz kaulam esi bijis tajā visā iekšā... Un, protams, neapstrīdama patiesība, ka dejotāji ir īpaša suga, kas spēj pārtapt par jebko, ko iecerējis režisors un horeogrāfs!” Arī pēc pieciem gadiem varu šiem vārdiem pievienoties. Atzīšos, ka gan lugu izlasīju, gan filmu tā “pa īstam” noskatījos tikai toreiz, gatavojoties pašai izrādei, jo – bērnībā no šīs filmas man bija bail... Melnbaltais televizors, kas reizēm mēdza rādīt tumšāk nekā patiesībā, mūzika, lūstošā egle, ļaužu pulki un skaļās izdarības, - kā to lai zina, kas plosījās manā bērna dvēselē, kad līdz ar vecākiem kādus kadrus no filmas biju redzējusi, varbūt pat samiegojusies... Un arī dāmu elks Ģirts Jakovļevs man pa īstam sāka patikt tikai tad, kad redzēju viņu Dūdara lomā, jo tieši tāpat kā no Ulda, arī no citām lomām filmās man bija bail...

            Skatoties izrādi pirmoreiz, man patiesi bija sajūta kā Dziesmu svētkos (toreiz gan uz skatuves bija, ja nemaldos, tikai divi kolektīvi – “Teiksma” un “Līgo”, bet varbūt es kļūdos, turklāt programmiņa atrodas gana tālā skapja plauktā...), un tāda tā saglabājusies visu šo laiku. Neapšaubāmi, tajā ir gan tautas spēka kods, gan visdažādākās zīmes, ko katrs varam tulkot citādi, bet manā prātā sasienas mezglā gan tas, cik katrs viens mēs esam svarīgs tai kopējā “bildē” tiklab Dziesmu svētkos, kā ikdienas dzīvē.

            Atceros, ka otrajā reizē, skatoties izrādi iekš “Teātris.Zip”, skudriņas skrēja pa muguru daudzkārt, arī asaras riesās acīs pavisam neplānoti, un biju priecīga, ka šo baudīju viena pati ekrāna priekšā. Tad, protams, vissvarīgākās ir iespējas, ko piedāvā televizora tuvplāns – redzēt aktieru emocijas, vissīkākās nianses kustībās, kuras lielajā zālē parasti tiek tikai pirmās rindas skatītājiem, un bija ļoti interesanti aizdomāties gan par to, ko lugā ierakstījis tās autors, gan par to, ko aktieriem teicis režisors un ko jūt un pārdzīvo viņi paši.

            Un mirklī, kad tapa zināms, ka “Pūt, vējiņi!” tiks rādīts arī šovasar ar pēdējās reizes zīmi, es sapratu, ka gribu to redzēt vēlreiz divu iemeslu dēļ – gan izbaudīt skatu no augšas, jo kā dejotāja un skatītāja zinu, ka raksti vislabāk izskatās no augšējām rindām, gan arī redzēt, kā spēlē citas aktrises, kuras stājušās to vietā, kas devušās garajos atvaļinājumos un citādās gaitās. Gaidot izrādi, kā allaž, vēroju dažādos rullīšus teātra sociālajos tīklos gan par spēka vārdiem, gan par sajūtām, un aizkustinoši bija Maijas Doveikas vārdi ziņu rullītī, ka viņa šai izrādē vērojusi, cik ātri skatuves daļa pārņem savā varā skatītāju daļu, savukārt, puišiem sasveicinoties, Raimonds Celms bilda, ka meitenes mainās, bet Didzis gan paliek tas pats, un sirsnīgi apskāvās ar Jēkabu Reini.

            Izrādes vakarā, vērojot priekškaru, prātā risināju domas par to, kā būs šoreiz, un tagad – jau nākamajā vakarā, kad šo rakstu, - varu teikt, ka bija patiesi brīnišķīgi. Protams, mirklī, kad uz skatuves uznāca Esmeralda Ermale un viņai ar spieķi rokā sekoja Ģirts Jakovļevs, man siltas aizkustinājuma straumes noritēja pār vaigiem, pat neprasot, vai es to gribu. Ar interesi vēroju visas sieviešu lomas, kurās mainījušās aktrises, viegli palēcos krēslā no Didža skarbajiem izsaucieniem, sirsnībā sildījos, vērojot Mātes parādīšanos Pūtvējiņu kalna augstumā un Barbas un Gatiņa sarunas, dusmojos par tiem, kas darīja Gatiņam pāri un apbrīnojot smaidīju par abu dzērušo precinieku izpausmēm (kā skaidrā prātā šos skatus nospēlēt tik ticami gan kustībās, gan balsīs, tā ir viena no skatuves mākslas mīklām...). Protams, brīdis, kad Gatiņš iet bojā, man atkal aizcirta elpu, un neskatoties uz to, ko zinu par aktiermeistarību un viņu fizisko varēšanu, pie sevis domāju – kaut tik nu būtu izdevies noripot pa mierīgo... Un tad, kad Barba dodas augšā pa kāpnēm, asarām atkal tika līt, plaukstām sažņaugties un neatlaisties līdz pašām beigām, kad Uldis viņu pārnes atpakaļ un priekškars aizveras. Sirsnīgās aplausu šaltis un aktieru un dejotāju savstarpējie aplausi manas acis nožāvēja, vien šodien, savas divas skatuves bildes pārlūkojot, pamanīju, ka Gatiņa un Didža rokas uz paklanīšanos tā arī nav sadotas - vai tā būtu puķu vaina, vai arī tas tā iestudēts speciāli, jo visi citi bija sadevušies rokās, bet Gatiņš patiesi izskatās tik vientuļš, ka sirds sāp ij tagad, to skatu iedomājot...

             Manas sajūtas šai reizē no silta aizkustinājuma līdz sažņaugtām plaukstām, no aizturētas elpas līdz nerimtīgi ritošām asarām... Paldies visiem, kas kāpa Pūtvējiņu kalnā! Šī ir izrāde, ko lūkot vēl un vēl, no dažādiem skatupunktiem, ar dažādām pārdomām un noskaņām sirdī...