7.06.2023.

            Izrāde – provokācija jau kopš pirmizrādes dienas – šķiet, ne par vienu izrādi pēdējā laikā soctīkli nav tā “vārījušies” kā par šo. Es teiktu, ka tandēms “Seņkovs – Dīcis” turpina labi iesākto “Arī vaļiem ir bail”, tikai skarbākā mērcē. Un šis tandēms ir labs, arī man kā visnotaļ klasisku vērtību piekritējai patīk. Turklāt šķiet, ka tieši pašam režisoram Elmāram Seņkovam pieder aptuveni tāda doma, ka teātra uzdevums ir provocēt sabiedrību uz domāšanu. Ak, jā – jaunajā bukletā par gaidāmajām izrādēm Nacionālā teātra 105.sezonā viņš tieši saka: “Teātris būtībā ir sadursme. Teātra misija caur dažādu autoru darbiem būtībā ir veidot sadursmi.” Pēc izrādes “Ričards. Nekā personīga” noskatīšanās varu teikt, ka sadursme bija liela, riktīga, pēc pilnas programmas un vērtīga. Un tagad par visu pēc kārtas.

            Tā kā pavasara cēlienu aizvadīju mērenā skrējienā starp visādām aktivitātēm, tad sanāca, ka arī savu abonementu atdevu kolēģei, bet pati devos uz sezonas pēdējo izrādi. Pirms tam palasīju šo un to, parunājos ar kolēģi, kura skatījās manā vietā, un atrada šo izrādi par labu esam, un, protams, paķiķināju par “sprādzieniem un sprakšķiem”  saistībā ar pirmizrādes bildēm, teātra puķu traukā “ietriekušos” BMW un Kristiana Brektes “nešķīsto” izstādi teātra telpās. Īstens provokatīvu norišu komplekts! Bet – ja tā visa nebūtu, vai cilvēki maz zinātu, ka tāda izrāde ir? Un, neapšaubāmi, krietna deva sabiedrības ne tik patīkamo norišu atspoguļojuma, sākot ar komentāriem internetā un teātra mājaslapā.

            Interesanti, ka vienā no ziņu video scenogrāfs Reinis Suhanovs norāda uz sabiedrības divkosīgo dabu, jo visi “cepas” galvenokārt par mašīnu, kas atrodas uz ietves pie teātra ieejas, fotografē un komentē šo faktu, bet tai pašā laikā turpat dažus metrus augstāk jau labu laiku karājas izrādes reklāmas plakāts, kurā redzama sasistas sievietes seja – tas nez kāpēc cilvēkus tā neuztraucot, laikam vardarbība tiek uzskatīta par normu. Arī režisors Elmārs Seņkovs pauž līdzīgas domas, jo dažādas negācijas sabiedrībā šobrīd sastopamas daudz vairāk un asāk nekā jebkad agrāk. Iespējams, ka vainojamas gan globālās norises – pandēmija, karš -, gan arī informācijas gūzma, kas veļas mums pāri un no kuras ir diezgan grūti izvairīties un aizbēgt, kā arī cilvēka mūžam dzīvā vēlme zināt, kas tad ir tur, aiz durvīm, sienas, žoga, un tad to visu komentēt pēc sava prāta, likt klāt savu olekti...

            Tā kā esmu radusi ļauties teātrī notiekošajam un uzticēties režisoru un visu pārējo izrādes veidotāju veikumam, tad ļaujos arī šoreiz, un – neesmu vīlusies. Kristiana Brektes izstādi izpētu “pēc pilnas programmas”, kā jau zināmā mērā māksliniecei pieklājas, arī safotografēju, lai ir, ko papētīt tuvāk brīvos brīžos. Interesanti, ka, izlasot izstādes aprakstu līdz ar eksponātu izvietojuma plānu, ko piedāvā biļešu meitenes, ir pavisam skaidrs, ko mākslinieks vēlējies mums pateikt, turklāt raisās arī pašas personīgās pārdomas. Nu feins jau tas griķiem pildītais stikla galvaskauss, un, ja tā padomā – cik gan daudz dažādu domu “iemiesojas” ikviena cilvēka galvā; vai tās vienādas kā griķu graudiņi vai atšķirīgas; ko tās nozīmē ikvienam no mums, un – tai pašā laikā līdzās traumatiskā pieredze (Brektes gadījumā – vecāki, kuri spieduši ēst griķus, lai izaugtu stiprs, - vai gan maz dzirdēts par līdzīgiem pieņēmumiem vēl šobaltdien?)... Savukārt abas teātri raksturojošās – smaidošā un raudošā – maskas, papildinātas ar ziediem, izskatās visnotaļ interesantas. Bet no melnajiem vistu kauliņiem veidotie uzraksti ir reizē amizanti un aizdomāties aicinoši, jo – vai gan mākslas norises visdažādāko skatītāju vidū netiek “apskrubinātas” kā tādi vistu kauliņi pie pusdienu galda, - gan ar baudu un sapratni, gan ar nicinājumu, riebumu, aizdomām, dusmām un tamlīdzīgām negatīvām emocijām, reizēm varbūt pat neapzinoties, kāpēc tās mūsos izraisa konkrētā mākslas darba iepazīšanas pieredze... Abas “izrotātās” sieviešu statujas teātra foajē ceļā uz otro stāvu – Balto zāli – mazliet atgādināja skolas laika mācību grāmatās redzētos, skolēnu “uzlabotos” attēlus, un atkal tā pati pārdoma – cik gan bieži skatītājs mākslas tēlu saprot, bet cik – pārprot, interpretē pa savam, ir nesaudzīgs un netaisnīgs pret tēlu radītājiem?

            “Iesildījusies” ar mākslas darbu aplūkošanu, ieņēmu vietu zālē un jutos visnotaļ pārsteigta par pavisam citādās gaismās mirdzošo zāli – ierasto silto teātra laternu vietā modīgās, laikam taču halogēnās, gaismas, kuras tik vēsas, tik atkailinošas, ka zāle šķita pavisam citāda. Uz skatuves itin kārtīgi novietotā baltā dekorācija ar lielformāta veļas knaģi centrā, izrādei sākoties, sabrūk ar gana lielu troksni kā tāds kāršu namiņš, tā parādot, ka daudz kas mūsu prātos un dzīvēs uzbūvētais mēdz sagrūt ar lielāku vai mazāku blīkšķi. Pats Ričards (Arturs Krūzkops) ienāk pa skatītāju zāles durvīm, apsveicinās ar skatītājiem un runājas turpat skatuves priekšā, brīdinot, ka par Ričardu kļūs tai brīdī, kad būs uzkāpis ar abām kājām uz skatuves... Drīkstot arī fotografēt, filmēt, neizslēgt telefonus – nu gluži kā nodeva mūsu “visu drīkstošajai” sabiedrībai, kam tāda lieta kā kultūras normas brīžiem šķiet sveša, jo tad taču par to nebūtu jāatgādina ik vietā, piemēram, pie ārsta uzgaidāmajā telpā...

            Mirklis, kad uz skatuves parādās Kristīne (Laura Siliņa) spilgti sarkanā kleitā (kostīmu māksliniece Berta Vilipsone – Ieleja), ir tāds kā brīdinājums – nu te ies vaļā, to liecina jau pati sarkanā krāsa. Tikko ienāca prātā salīdzinājums, ka Lauras tēls ir kā tāda izsaukuma zīme, jo trikotāžas kleita ir precīzi “uz figūras”, un viņas izpausmes arī tādas spilgtas, spēcīgas, nemaz ne mulstošas kā sākotnēji redzamajā video... Un, protams, ik pa brīdim Ričarda frāzes par “neko personīgu”, par “visu, kas ir viņa galvā”, par to, ka “jūs jau man neticēsiet, jo esmu sitis sievietei”, kas provocē aizdomāties, cik melns tad būs šoreiz mālētais velns. Interesanti, ka pati Laura kādā no ziņu video saka – kuri tad ir tie, kas nekad nestrīdas, neprovocē, nav vardarbīgi kaut vai vārdos pret saviem apkārtējiem, vai tad tādi vispār ir? Šis liek aizdomāties, jo pie labākās gribas ikviens no mums savureiz “uzsprāgst” varbūt tikai pārguruma dēļ, bet varbūt situācija ir krājusies jau ilgāku laiku, un labi zinām, ka ne vienmēr īstais vaininieks trāpās pa rokai, bet cieš citi, kas gadās blakus. Godīgi jāatzīst, ka arī man nav svešas tādas situācijas, kad gribas bezspēkā vai dusmās kliegt gluži kā Lauras varonei, un apzinos arī to, cik tas briesmīgi izskatās no malas... Bet ko darīt tais brīžos? Pauzi paņemt ne vienmēr izdodas un ir iespējams, jo visādi vairāk vai mazāk obligāti risināmi pienākumi, “shēmas” un menedžments, plus vēl apkārtējo viedoklis, ka mammai un sievai taču allaž jābūt “formā”, visu varošai, par kādu izdegšanu gan viņa te runā, nemaz kauna nav...

            Vēl viens īpaši kolorīts tēls ir Kristians (Kārlis Reijers) savā melnajā cepurītē, tāds liels un lamzīgs, par kuru grūti pateikt, kas viņš īsti ir ikdienas gaitās, bet skaidrs, ka  gatavs piedalīties jebkur, nebūt vienaldzīgs, iesaistīties arī visnotaļ trakās idejās, kuras rodas abu draugu – Ričarda un Kristiana – prātos. Tāpat Kristians ir arī tas, kurš aizstāv Kristīni un liek viņai doties prom, aptur Ričardu mirkļos, kad tūlīt, tūlīt viss ies pa gaisu. Un, jā – viņš ir arī tas, kas kopā ar Ričardu dodas “būrī”, lai nopelnītu tur ne vien naudu, bet arī slavu, slavenību, publicitāti, ko vēros daudzi acu pāri dažādās pasaules vietās, - atgādinājums par sabiedrībā visnotaļ populārajiem realitātes šoviem, kas ļauj cilvēkiem apmierināt savu ziņkārību un reizēm pat mazliet perversas tieksmes ielūrēt tur, kur... Mazliet arī no šobrīd tik aktuālās dzimumu “operas”, jo puišiem būrī esot, ir jāpierāda, ka viņi ir vai nav geji, un tas jau atkal ir tik “kutinoši” – patiesībā, manuprāt, tā ir katra cilvēka paša darīšana, ko un kā viņš dara savā guļamistabā, ja vien citi tajā netiek iesaistīti pret pašu gribu. Jā, tajā “būra” epizodē ir arī pa kādam īpašam mirklim, kas liek tā kā sarauties, tā kā novērsties, tā kā saviebties, un reizē apbrīnot aktieru spēju izdarīt to, ko viņi dara, it kā pavisam dabiski, bez kompleksiem, jo – tāds ir viņu uzdevums šai lomā.

            Brīdī, kad Ričards uz mirkli pazūd no skatuves, Kristīne, Kristians un Iveta (Ieva Aniņa) paliek viņu gaidot un ļauj vaļu telefoniem, atgādinot skatītājiem, ka viņi arī tagad drīkst lasīt ziņas, jo tik drīz jau Ričards atpakaļ nebūšot, un te nekas interesants nenotikšot. Tā nu ir īsta sabiedrībā notiekošā paraugstunda, jo tiek gan “skrollēts” uz nebēdu, gan lasīti un komentēti komentāri, gan meklēti komentāru autori, lai konfrontētu viedokļus vai pat piesolītu pa muti – reāls sociālo tīklu vardarbības apkopojums. Tendence komentēt “viskautko”, dažkārt pat īsti nezinot, ko, ka tikai izteikties, ir varen spēcīga, iespējams, arī tāpēc, ka cilvēkiem šķiet – internetā viņi nav atpazīstami, noķerami, pamanāmi, un tāpēc drīkst visu to, kam, acīs skatoties, pietrūktu drosmes pateikt, vai arī zina, ka par tādiem viedokļiem patiesi “atrautos pa muti”. Interesanti, ka nākamajā dienā iekš FB uztrāpīju šādam citātam: “Viedoklis ir pats zemākais cilvēka zināšanu veids. Tam nav vajadzīga ne atbildība, ne izpratne. Savukārt augstākā zināšanu forma ir empātija. Tā pieprasa pacelties pāri savam ego un iejusties kāda cita skatupunktā. Tā pieprasa saprast ko vairāk kā tikai sevi. (Bils Bulards)” Un šī nav pirmā reize, kad tūlīt pēc izrādes trāpās kāds domu grauds, kas apstiprina uz skatuves redzēto pārdomu vēl citā veidā!

            Viens īpašs pārsteiguma mirklis – kad Jāņa Āmaņa Cilvēks no zāles skaļā balsī taurē, ka viņš nu gan šito vairs nevarot izturēt, lai tak beidzot cilvēkus muļķot, par ko viņi naudu maksājuši, ka kaut kas šitāds jāskatās!... Pirmajā brīdī satrūkstos – vai tā spēle vai īstenība, tad savā prātā pārskaitu, vai uz skatuves jau visi plānotie personāži, un secinu, ka nav gan,  un tad aizdomājos, ka tā balss tīri pazīstama izklausījās. Kamēr tā funktierēju, tikmēr Cilvēks ceļas no krēsla un raušas uz skatuves, bet viņa Sieva (Daiga Kažociņa) izmisīgi sauc viņu atpakaļ, jo tā tak neviens nedara... Aizdomājos – nez, kas notiek, ja kāds no skatītāju zāles piebalso Cilvēka teiktajam vai, aktieri gluži vaigā neatpazīdams, arī pats izdomā viņam pievienoties un rāpties augšā? Atkal provokācija..., jo kas tad būtu, ja ikviens no mums “raustos uz skatuves” brīžos, kad šķiet, ka zinām labāk, pareizāk, ka vajag iejaukties un pamācīt? Lai gan – savā ikdienas darbā to piedzīvoju gana bieži, jo nav taču nekāds noslēpums, ka ir profesijas, par kurās darāmo mums ekspertu netrūkst atšķirībā no strādāt gribētājiem...

            Ik pa brīdim uz skatuves notiekošo papildina ekrāns, kas nolaižas zemāk, lai uz tā varētu izlasīt dziesmu vārdus, kuru autors ir Juris Simanovičs (man vislabāk patika melodija par gaismas narkomāniem...) un arī Edgara Mākena muzikālais noformējums ir kārtējais baudas mirklis, jo atsvaidzina, mazliet novērš domas no visnotaļ kašķīgajām norisēm tēlu starpā. Tāpat Oskara Pauliņa gaismu spēles un Toma Zeļģa video darbi palīdz “zīmēt” notiekošo vēl jo spilgtāku un iedarbīgāku.

            Un tad ir tēli, kas parādās salīdzinoši mazāk, bet ir tikpat kolorīti kā tie, kas praktiski nenoiet no skatuves –  sarkastiskais Mecenāts Egils Melbārdis, kura galvenā vēlme ir pēc iespējas vairāk skatītāju viņa šoviem un pēc iespējas skandalozāka informācija un norises tajos; Ričarda mamma Daiga Gaismiņa pelēkajā trikotāžas kleitā, kas stāsta par savu “puisīti” tikai labu, jo kādreiz viņš tāds neesot bijis, viņu samaitājusi “tā tur”, un Kristīnes tēvs Juris Lisners, kurš šķiet tik viegli pakļaujams, ietekmējams, un mirkļos, kad vēlas paust savu viedokli, tiek ātri “atsēdināts”, un Ričarda bijušās meitenes, kuras iemieso Līga Zeļģe, kas, šķiet, kā tādā aktiermeistarības treniņā nospēlē epizodi pēc epizodes – kā varēja būt bijis starp Ričardu un kādu no meitenēm, ar kurām viņš satikās. Un Ievas Aniņas Iveta, Kristīnes draudzene, kura ir tik klātesoša daudzos un dažādos notikumos gan kā aizstāve, gan kā norājēja, gan vēl visvisādos veidos iesaistoties. Savukārt abi bērni, kurus patiešām spēlē īsti bērni (Kate Seņkova vai Anna Betjāne un Fricis Kalnājs vai Jēkabs Āmanis), tikai šoreiz programmiņā nebija norādīts, kuri no viņiem, bija tāds mazais bērnu atspulgs, kam joprojām svarīgi, lai vecāki mīlētu viens otru, būtu kopā, priecātos, spēlētos ar bērniem, un kurus viņi ir gatavi laistīt kā puķes dārzā, lai tikai vecāku starpā atkal uzplauktu mīlestības puķe, jo – vai tad bez tās bērni būtu radušies?

            Bet īsais kopsavilkums man šai reizē prasās pasakāms “Pērkona” dziesmas vārdiem: “...un man pietrūkst viena glāsta, vai tev nepietrūkst neviens?...”, jo sirdī iedzeļ mirklis, kad mamma raud, jo viņai sāp, un tiek nolemts, ka mammai jāpapūš, viņa jāsamīļo, - tas ir tas, kas mums ikvienam vajadzīgs visvairāk, lai negācijas ap  mums mazinātos, jo samīļots cilvēks ir arī mīļāks pret citiem. Un, protams, tiiik pazīstamā mammas reakcija - ak, nekas, kāju atsitu, sāp!..., kaut patiesībā jau sāp sirds, un tas apskāviens, lai arī vajadzīgs, tomēr ir mazliet biedējošs, jo - vai sapratīs, nedusmosies par viņas vājumu, nemeklēs vainu sevī un nedusmosies vēl vairāk?...

            Paldies par šo atgādinājumu un iespēju izbaudīt provokāciju, kas raisa pārdomas!