22.03.2025.

            Nu ko, atkal kāda pirmā reize ir pienākusi! Un šoreiz par to sirsnīgs paldies manam visvisvis... vīram, jo – par “kultūrtūrismu” uz Ārrīgas teātriem mēs te funktierējam jau sen, tik tālāk par funktieri nebijām tikuši, jo pie mūsu dzīvesveida tā plānošana ir gana sarežģīta opcija. Taču varbūt bija pienācis īstais laiks, jo viss izdevās uz “tip – top” no paša pirmā brīža!

            Un tātad – mūsu deju kolektīvam “Greizie Rati” sestdien koncerts Valmierā, kur, kā zināms, ir arī teātris. Tad nu vīrs, paskatījies ceļu “padomniekos” ar mērķi izplānot braukšanas laikus, nolēmis “iemest aci” Valmieras teātra mājaslapā, un tur kā reiz sestdien izrāde “Pazudušais dēls”, turklāt rāda, ka esot pieejamas biļetes. Žvikt! – un iekšā, jā, ir, tieši viena biļete! Tad tapusi fiksa ziņa man,  kam, kā par laimi, stundas tieši beigušās, pošos ar saviem skolēniem saulītē “paganīties” – pirms pagarinātās grupas ap skolu pastaigāt, “tvaiku nodzīt”, lai pēcpusdiena mierīgāka. Atliek gluži kā 1997.gada 9.augustā atbildēt ar vārdu “Jā!”, lai viss notiktu arī tālāk. Un tālāk jau pēc fiksām idejām mans vīrs nav jāmudina – sashēmojis gan naktsmājas, gan nākamajā rītā vēlās brokastis Valmiermuižā (viņš man tāds labvēlīgs alutiņa – bāleliņa cienītājs ar blakusefektu – alus etiķešu kolekcionēšana...), kā arī savaņģojis mūsu vidējo dēlu līdzi, lai pašam brokastis izdotos papildināt ar alus kausu, bet puika varētu atceļā sēsties pie auto stūres (kam tad mēs tos bērnus audzinām, ka ne savtīgiem “labdarīgiem” mērķiem? ). Un tā nu sestdienas rītā – aiziet jūriņā, tas ir, Vidzemes ceļos!

            Atgriežoties no šī nedēļas nogales pasākuma, ir skaidrs, ka Valmieras kultūrtūrisma attīstība ir sākusies, jo naktsmājas mūs apmierināja, būs jāliek zināšanai un jāplāno atgriešanās, arī citas izklaides tāpat. Bet nu laiks pastāstīt par teātri.

            Kā zināms, Valmieras teātris pēc lielajiem remontdarbiem tapa atkalatvērts pērnvasar, un šobrīd, skatoties repertuārā, izskatās gandrīz tāpat kā Jaunajā Rīgas teātrī – to izrāžu, uz kurām vēl nopērkamas biļetes, ir visai maz, dažas, kā manis lūkotā, rādās izpārdotas līdz sezonas beigām. Domāju, ka tas liecina par visdažādākajām kvalitātēm un skatītāju interesi lūkoties izrādes arī ārpus galvaspilsētas. Mana nu jau pensionētā kolēģe regulāri piedalās “Skaisto skatu” organizētajos braucienos uz teātriem, kas tiek vai nu rīkoti nedēļas nogalēs, vai nu jau arī droši vien darbdienās, un mēdzot būt papildināti arī ar kādām ekskursijām un tamlīdzīgām izklaidēm, turklāt ērtā autobusā izvizinot uz visām pusēm. Un skaidra lieta, ka ikviens teātris (un ne tikai teātris) pēc rekonstrukcijas ir gards “kumosiņš” jau sākot ar visparastāko ziņkārību – kā tur tagad izskatās, kas mainījies, kas saglabāts, un turpinot ar tādām rituāliem piederīgām lietām kā kafejnīca un programmiņa, kad atkal iespējams salīdzināt dažādās kultūrvietās pieredzēto piedāvājumu.

            Neatceros precīzi, kur, bet kādā no avotiem lasīju viedokli, ka Valmieras teātris šobrīd esot spēcīgākais no Latvijas teātriem. Neesmu tik liela speciāliste, lai izprastu kritērijus, pēc kuriem jāpauž šāds vērtējums, taču viennozīmīgi varu piekrist, ka visas līdz šim redzētās valmieriešu izrādes ir bijušas spēcīgs intelektuālais un emocionālais pārdzīvojums. Skaidrs, ka jebkura mākslas darba radīšanai, ka tas nav galīgi individuāls, bet gan komandas darbs, ir svarīgi sastapties un saprasties  īstajiem cilvēkiem, kuri kopā spēj radīt tā, ka skatītājiem notiek kā šoreiz man – šķiet, pirmā izrāde šai ilgajā laikposmā, kamēr pierakstu savus pārdzīvojumus, kad uz aplausiem esmu burtiski “bez elpas” no tā enerģijas sprieguma, kas izrādes laikā piedzīvots, un tā vien šķiet, ka gaismas zālē iedegas ne jau no pazīstamā 220V sprieguma, bet gan no tā, kādas dzirksteles lec no aktieru acīm, vārdiem, kustībām – itin visa, kas darbināts izrādē.

            Kad nu esmu vīru ar puikām palaidusi uz kultūras namu dejas mākslu darināt un baudīt, visi kopā un tad arī pati atsevišķi izpriecājusies par teātra ēkas ārējo veidolu, ir laiks doties iekšā. Šķiet, iepriekšējā reize, kad biju klātienē pašā Valmieras teātrī, ir tik sena, ka toreiz vēl strādāju Rīgā, vēl tikai gaidīju savu vecāko dēlu, un ar kolektīvu braucām Skolotāju dienas ekskursijā, kas noslēdzās ar Valmieras teātra Apaļajā zālē skatītu izrādi, tikai nudien vairs neatminos nosaukumu, zinu vien to, ka arī tā bija spēcīga pieredze. Pa šo laiku ir noskatīts krietns žūksnis izrāžu, kad teātra lielā remonta laikos tās tika vestas uz Rīgu, un šis tas arī “zipiņā” jeb “Teātris.Zip” ietvaros. Un te nu es esmu...

            Ja man vaicātu pēc mana mīļākā latviešu rakstnieka, iespējams, es nosauktu tieši Rūdolfu Blaumani, jo viņa rakstītajos stāstos, novelēs un lugās, tāpat dzejā ir kas man īpaši tuvs un saprotams, lai gan tieši tāpat man tīk arī citu autoru darbi, kas vēsta par to pašu laika periodu un cilvēku dzīvesstāstiem tajā. Reiz jau nosmējos, ka varbūt esmu piedzimusi gadsimtu par vēlu, ja reiz tik labi izprotu to, kas šajos stāstos aprakstīts, bet varbūt viss nāk un aiziet, lai atkal atgrieztos, varbūt mazliet citās krāsās, skaņās un smaržas, bet kodolā nemainīgs?

            Tātad – Rūdolfs Blaumanis, Reinis Suhanovs “Pazudušais dēls”, komponists Jēkabs Nīmanis, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, kustību māksliniece Linda Mīļā, pirmizrāde 2024.gada 22.maijā.

Programmiņa no ārpuses vizuāli atgādina kādu senāku laiku dziesmu grāmatu vai piezīmju grāmatiņu, kabatas kalendāru, šķiet iesieta ādas vākos, kā jau Blaumaņa laika grāmatai pienāktos. Iekšā senu fotogrāfiju reprodukcijas ar lauku darbos ejošiem ļaudīm kā atgādinājums, ka bez darba nevar, nekas nerodas un nenotiek pats no sevis un tam, kurš zina Blaumaņa rakstus, skaidrs, ka te sazīmējams sava veida kontrasts ar pazudušā dēla Krustiņa dzīvesgājumu – ne jau darba darītājs, bet gan vieglas dzīves tīkotājs viņš bij`. Tamdēļ arī tik sāpīgi sirdī iedzeļ tas mirklis, kad Roplains (Mārtiņš Liepa) atzīst, ka bijusi jau viņa vaina ar` - vai nu vajadzējis braukt tālajā un ilgajā peļņā jumtus labot un grāvjus rakt, kamēr Roplainiete viena puiškānu pa māju audzinājusi, bet gribējies saimniekot, gribējies turības un dēlu skolā laist, tamdēļ nu arī tā peļņā iešana... Cik tuvu tas viss mūsu šodienai, kad no labākas dzīves vēlējumiem vai no grūtībām bēgot, ļaudis dodas peļņā uz tuvākām un tālākām vietām, mājās atstājot bērnus, kuriem tik ļoti pietrūkst vecāku klātbūtnes, kura nav ar naudu nomērāma... Un tieši tāpat kā toreiz, arī šodien spēkā iespēja tiklab izaugt par krietnu cilvēku, kā par blēņdari un klenderi, jo viss jau atkarīgs ne tikai no tevis paša, bet arī ļaudīm tev apkārt – vai tie draugi vai vecāki... Un tamdēļ tad, kad Krustiņš (Krišjānis Strods) met mātei Roplainietei (Māra Mennika) acīs to, kas tad nav bijusi īsta mātes mīlestība, sākot jau ar brīdi, kad viņa ļāvusi dumjam un mazam bērnam darīt visu, ko tas iedomājas, ir tik savāda sajūta, ka nekas jau nemainās – gadsimtiem ilgi vecāki vēlas redzēt savus bērnus laimīgus, pasargāt no grūtībām, dot viņiem visu to labāko, bet, vai izdodas, to nezin neviens. Turklāt vakar redzētajā izrādē “Pilna slodze” tieši tāpat ieskanas šī stīga par aklās mīlestības un robežu trūkuma saistību, kuras dēļ bērns nespēj saprast, kā tad dzīvot  pasaulē, kā izprast, kas labs un kas slikts... Un tad, kad Aža (Elīna Vāne) piedzīvo savus aiz bēdām prātā sajukušās mātes sāpju mirkļus kārtējā lēkmē, pieredzot bojā gājušā dēla rēgu, Roplaina vārdi, istabā ienākot un to vērojot  “ārprāta mīlestība un mīlestības ārprāts” iecērtas sirdī jo dziļi, jo – ārprāts, kas piemeklējis cilvēku nežēlīgi smagu sirdssāpju dēļ, nav ārstējams, bet “ārprāts”, ko cilvēks sastrādā pats, it kā “aizsietām acīm” darīdams to, kas neved pie laba gala, lai arī labi gribēts, patiesi ir savā ziņā līdzvērtīgi neprātīgi stāvokļi.

              Un te man “pielec”, ka tā mūzika, ko tik saskanīgi veido aktieri no visdažādākajiem instrumentiem sastāvošajā “orķestrī”, manā prātā sazīmē gan krogus ļembastu, gan mūžam nepadarāmos darbus, kas mums apkārt toreiz un tagad, gan ļaužu valodas – padomus un aizrādījumus, kas nāk no visām pusēm un reizēm tiešām “džinkst ausīs”, gan nemitīgi ritošo laiku, kuru nevaram apturēt, gan arī visdažādākās dzīves grūtības un pārbaudījumus, kas piemeklē dzīves gaitā. Turklāt aktieru instrumentu spēles maniere ir tāda reizē amatieriska un rituālam līdzīga, jo labi zināms, ka vismaz tautas muzikanti no sirds sit līdzi takti ar kāju un kustas mūzikas ritmā spēlēdami, un arī šeit – savdabīgā transā iegrimuši, īpatnējām ķermeņa izpausmēm, kas brīžiem šķiet viegli erotiskas (meitenes bruncītis, kāju piesitot, plīvo tik vareni, ka rāda gan baltos apakšbrunčus, gan slaikās kājas visā krāšņumā... ), brīžiem atkal mazliet sajukušas (galvas klanās, rokas plivinās un acu skatiens šķiet klīstam kā apreibis...), vilinot līdzi arī skatītāju prātus.

               Aktieru tērpi un visi zālē redzamie piederumi, kas tiek izmantoti izrādes gaitā, šķiet tik īsti, it kā patiesi no Blaumaņa laika līdz mūsu dienām atnākuši, kādā “Braku” klētiņā atrasti. Arī kalpa ļaužu kailās kājas un mazliet netīrās rokas ir cieši rada gan darba tikumam, gan visām ar to saistītajām grūtībām un arī netikumiem. Mirklis, kad viens no puišiem sagrābis meitu (un ne jau tikai nobučot un amizierēties, kā rādās...), viņas izmisīgā spārdīšanās un pēc tam lūpu mazgāšana kā vēlme paglābties no tik nešķīsta aizskāruma vai tas brīdis, kad puisis, lielīgi savu stabulīti “īstā” vietā vicinādams, staigā pa apli un koķetē gan ar skatītājām, gan citiem aktieriem, savu “spēku un varēšanu” izrādīdams, ir tik cieši rada arī mūsdienās notiekošajam, kad cilvēku savstarpējās attiecībās mēdz zust robežas, vai tas lielu vai mazu ļaužu starpā (un tad mēs te cīnāmies ar visādiem “mobingiem”, “bosingiem” un citiem brīnumiem, bet aizmirstam, ka visa pamatā jau jāliek kārtības un robežu izpratne...). Un vēl kā allaž var tikai apbrīnot aktieru spēju atveidot gan tos krogus dzērājus, kuri knapi var kājās nostāvēt un bikses īstā vietā (bez “štrumbantēm”...) noturēt, no kroga mājās pārnākuši, gan tās akmenī kaltās sejas izteiksmes, gan savstarpēji “čūskiskās” sieviešu attiecību kārtošanas, kur šķiet – vēl mirklis, un spalvas putēs!... Gan Andža (Rūdis Bīviņš) un Gusta (Kārlis Dzintars Zahovkis), gan Pūlīšu Paula (Aksels Aizkalns) un Iņķa (Aigars Apinis) tēlu “melnie” smiekli un izturēšanās, uzstājība, skarbums, gan Ilzes (Ieva Estere Barkāne), Līziņas (Gerda Embure) un pat Matildes (Diāna Krista Stafecka) reizē maigums, trauslums un spēks – tik pārlaicīgi, aizkustinoši, aizraujoši, ka Tu, skatītāj, jūties tai visā tik dziļi iekšā, it kā pats sēdētu siltā aizkrāsnē vai “uzkrāsnē” un arī tev pašam būtu ne tās šodienas drēbes un manikīrs, bet gan tolaiku apģērbs un adīklis ar rupju dziju rokās...

               Savukārt tie siltie brīži, kad Mikus (Sandis Runge) aprūpē tēvu (Aigars Vilims), apsedzot plecus ar mēteli, iedodot pīpi un tabaku un sirsnīgi apskaujoties, atveldzē dvēseli, atgādinot, ka ne jau naudā un mantā tā vērte, bet gan cilvēku savstarpējās attiecībās, un to vislabāk var iegūt, tikai viens otram līdzās esot, sarunājoties un atbalstot. Un te man gribas citēt programmiņā ierakstītos režisora Reiņa Suhanova vārdus: “Blaumaņa PAZUDUŠAIS DĒLS dod iespēju pieskarties cilvēcības saknei. Un tas ir grezni. Esmu pateicīgs par šo iespēju.” Jāpiebilst, ka saskaņā ar “Teātris.Zip” lasāmo informāciju, viņš šo lugu jau iestudējis Valmieras teātrī Apaļajā zālē 2017.gadā, un aktualitāti tā nav zaudējusi arī šodien. Būs jānoskatās “zipiņa” izlase!  

              Ata Rozentāla recenzija par konkrēto 2024.gada jauniestudējumu, ko izlasīju vietnē “diena.lv” (1.07.2024.) sākas ar vārdiem:

“Atgriezties vēlreiz pie lugas, kas veiksmīgi iestudēta pavisam nesen – 2017. gadā –, ir riskants pasākums, bet režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs acīmredzot ir skaidri zinājis, ka ir gatavs vēl vienai, būtiski atšķirīgai versijai ar pilnīgi citu aktieru sastāvu.”

Un interesanti, ka šī ir viena no retajām reizēm, kad man kāda izlasīta recenzija pilnībā saskan ar manām izjūtām (tā negadās bieži, drīzāk mēdz būt pa kādai “nesapratnei”, kad uz skatuves redzēto esmu “nolasījusi” citādi, nekā to dara profesionāļi...), tātad valmieriešu veikums manas sirdsstīgas ir uzskaņojis pilnībā! Par to arī vissiltākais paldies no pilnas sirds un dvēseles!