13.05.2023.

            Izrāde, kuru pirmais paspēja noskatīties mans vīrs, jo es tai dienā radoši darbojos kursu ekrānā (brīdī, kad pirku biļeti, vēl nezināju, ka radīsies tāds interesants izglītošanās piedāvājums...) un novērtēja atzinīgi. Izrāde, pēc kuras noskatīšanās, mājās atgriežoties, devos pie grāmatplaukta, lai uzmeklētu vienu no savas bērnības mīļākajām grāmatām – Zentas Ērgles “ Starp mums, meitenēm, runājot...” Jā, tā ir Nacionālajā teātrī tapusī Reiņa Suhanova režisētā “Baltiešu armija” pēc mākslinieka Edgara Ozoliņa piezīmju motīviem. Pirms izrādes  sanāca interesanta saruna ar garderobes puisi, jo šoreiz jaciņas vietā iesniedzu savu grāmatsomu – grāmatmīlis nespēj paiet garām veikalam ar 30% atlaidēm, kas piedāvātas Muzeju nakts sakarā -, mēs pačalojām gan par grāmatām, gan par konkrēto izrādi un zīmējumiem, kas iedvesmojuši režisoru...

            Par šo izrādi gribas teikt, ka piedzīvoju ceļojumu laika mašīnā un vienlaikus animācijas filmā. Tie, kas zina, kādi izskatās mākslinieka Edgara Ozoliņa zīmējumi – grāmatu ilustrācijas, karikatūras -, lai pamēģina iztēloties, ka skatās animācijas filmu, kurā redzētās karikatūras kustas, - tik ļoti precīzi man šķita visu aktieru veidoli gan tērpos, gan ķermeņa formās, gan sejas izpausmēs un stājā. Savukārt laika mašīna – laikmets, kurā Edgars Ozoliņš dzīvojis un zīmējis (1930. – 1987.g. ir viņa šīs saules laiks), daļa no tā ir arī mans laiks, un varu godīgi atzīties, ka viņa zīmētie tēli bija ne ar vienu citu nesajaucami un laikam taču man patika no visiem zināmajiem vislabāk gan grāmatās, gan žurnālā “Dadzis”, kuru reizi mēnesī izķeksēju no tēta lielā portfeļa līdz ar citiem pirkumiem, un tad šķirstīju un lasīju.

            Pirms izrādes, apsēžoties zālē, jādodas iekšā skatuves dūmu mutulī, jo visa telpa tāda mazliet miglaina. Īsi pirms nodziest gaismas, kuras pārvalda Lienīte Slišāne, ir tik amizanti lūkoties, kā dūmiņi virpuļo ap tevi, ietinot gaidāmās fantāzijas mākonī. Izrādes sākumā atskanošā režisora Reiņa Suhanova balss, kad viņš vēsta par savu satikšanos ar Edgara Ozoliņa stāstiem – tas noticis 2017.gadā Mākslas muzejā, pēc tam viņš devies uz Ķekavas novadpētniecības muzeju, kur dabūjis veselu lērumu nesistematizētu materiālu, ar ko iepazīstinājis savus teātra kolēģus, un tad jau ķērušies pie izrādes darināšanas burvestības – tas ir pārsteidzoši un brīnišķīgi, kā viens notikums “aizved” pie kāda cita. Un mazliet baiļu ietrīsas stāstā un pārskrien arī manam augumam, jo – ja nu patiesi kāds būtu uzgājis un atbildīgajām iestādēm pavēstījis par šādu materiālu esamību... Bet visbrīnišķīgākais šajā satikšanās stāstā man šķiet tas, kā režisors atrod tieši savai izrādei vispiemērotākos aktierus, jo par visiem četriem – Eviju Krūzi, Madaru Zviedri, Ivaru Kļavinski un Romānu Bargo - gribas teikt, ka viņiem šīs lomas un vizuālie tēli der kā uzlieti. Protams, tur liels nopelns arī kostīmu māksliniecei Ilzei Vītoliņai, jo tērpi un vēl paspilgtinātās ķermeņa formas (dažus noslēpumus paturēšu sev, ir vērts aplūkot un papriecāties...) ir tas, kas šo izrādi padara tik īpašu, ka tiešām šķiet – zīmējumi atdzīvojušies... Atceros epizodi no izrādes “Perfektā teikuma nāve”, kur Evijas atveidotajai sekretārei “ieplīvojot” telpā, manā acu priekšā acumirklī uzausa konkrēts zīmējums no grāmatas, kur šāda “fifīgām formām” apveltīta meitene tieši tādā pašā solī dodas “pāri lappusei”. Savukārt Ivara sejas izteiksmes manā izpratnē ir apbrīnojamas, tam visam vēl klāt attiecīgā frizūra – nu “dzīvā bilde”, ne ko pielikt, ne atņemt!

            Var tikai apbrīnot Edgara Ozoliņa drosmi, zināmā mērā pat pārgalvību, sarakstot šo fantāziju par tēmu, kā latviešiem un baltiešiem vispār atgūt neatkarību, kā to izdarīt ārpus savas dzimtenes, vietās, kur viņi nonākuši, dodoties bēgļu gaitās. Jāatzīst, ka ne visi fantāzijas elementi paredz tikai pozitīvu ieguvumu, jo dažbrīd uzplaiksnī ziņas arī par to, ka tautas turpināšanai noderīgi ne tikai ētiski motīvi, bet sava nozīme gan naudai, gan pat pērkamai mīlai (ak mūžs, to Ivara Kļavinska zvejnieku, kurš ar zivju virteni rokās pārnāk mājās, un vispirms ar lepnumu saņem no sievas nopelnīto naudu, bet pēc īsa mirkļa šis pats zvejnieks ir pavisam “sagrauzts”...) Tieši tāpat var apbrīnot arī scenogrāfiju (autors – pats Reinis Suhanovs) – kā ar vienu elementu atveidojama gan bēgļu laiva, gan durvis, gan fotorāmis, gan kas tik vēl viss nē (nu vismaz es to tā sapratu, “nolasīju”...). Un kā jau gadījies ne vienreiz vien, arī aktieru fiziskā varēšana ir apbrīnas vērta, jo šūpošanās šai “laivā”, visticamāk, nav tas vieglākais uzdevums, tāpat kā vēl daži citi visnotaļ akrobātiski “izgājieni”...

            Jā, ne vien šis konkrētais stāsts par Edgara Ozoliņa izsapņoto brīvestību, bet arī viņa zīmējumi – grāmatu ilustrācijas un karikatūras, šķiet, bija tiem laikiem savā veidā pārdroši, ar protesta iezīmēm, jo ne jau velti no apgrozības tika izņemta tik ļoti īpašā Jāņa Zālīša grāmata “Mīlestības vārdā” ar atbilstošajiem zīmējumiem, savukārt it kā pavisam “nevainīgā” Zentas Ērgles grāmata "Starp mums, meitenēm, runājot...” cenzūras rezultātā bija zaudējusi pat veselu nodaļu un rindkopas no citām (to uzzināju, kad 2010.gadā tā tika pārizdota kā triloģija - lasīju un nesapratu, kas gan tur bijis cenzējams, bet acīmredzot bija...). Šī izrāde viennozīmīgi rādāma dažādu vecumposmu skatītājiem, vien jaunākajai paaudzei līdzās vajadzīgas, gan minētās grāmatas, gan arī ļaudis, kas paši to piedzīvojuši, lai varētu parunāt par notikumiem vēl pavisam nesenā pagātnē. Zinu no pieredzes, ka bērniem un jauniešiem šādas sarunas visnotaļ interesē, tāpat kā vecāku blēņu stāsti un skolas laiku piedzīvojumi, tad kāpēc gan neizmantot iespēju? Tomēr tās pārrunas visdažādākajos veidos ir gandrīz vai obligātas, jo, ja vien jaunietis nav īstens vēstures fans vai enciklopēdiju “grauzējs”, tad patstāvīgi iztēloties un izprast situācijas, kādās nonācām mēs savā bērnībā un jaunībā, iedziļināties sajūtās, kad nedrīksti būt atklāts, patiess, bet daudz kas jāslēpj, un nevari būt drošs par cilvēkiem, kas tev līdzās, varētu būt sarežģīti.

            Šķiet, nemaz ne tik daudzās izrādēs esmu darinātāju listē lasījusi tādus pienākumus kā dramaturģijas konsultants (šajā gadījumā – Valters Sīlis, kas manās acīs ir ne vien režijas favorīts, bet arī riktīgs vēstures speciālists) vai skaņas dizainers un atbildīgais skaņotājs (Reinis Indāns) – ja skaņotājs vēl, tad dizainers laikam, man gadījies lasāms pirmoreiz. Protams, bez atbildīgajiem skatuves meistariem (Raitis Mackevičs un Kārlis Purvens) jebšu citreiz, šķiet, sauktiem par skatuves mašīnistiem, jau neiztiek neviena izrāde, katrā kaut kas tehniski “riktējams”, bet šajā manu vislielāko sajūsmu un jautrību reizē izraisīja tieši pirts aina - ar tādu precizitāti, lai “pirtī” sajustos gan aktieri, gan skatītāji...

            Dažas nianses kārtējo reizi šķiet “piesavināšanās” vērtas, lai gan, protams, tās sapratīs vien tie, kas vai nu bijuši izrādē (“Pum! Pum! Pupūrupum! Pum!” vai epizode ar koka karoti!...), vai dzīvo konkrētajā vietā – Ķekavā, kas saistīta ar pavisam konkrētām dabas skaņām, vai viena aktiera vienā izrādē izmantotas dziesmas rindiņas un intonāciju saklausīs šajā notikumā visnotaļ līdzīgā ainā, un sirsnīgi nosmaidīs pie sevis... Ja godīgi, vienubrīd ienāca prātā doma, pasniedzot puķes, tā arī pateikt - sveiciens no Ķekavas!, bet laika jau tur tik maz, to kādu citu reizi... Mums ar vīru tagad ir tāds īpašais “kods”, par ko saķiķināties, tieši no šīs izrādes, kad dēli būs redzējuši, viņiem arī būs skaidrs tas vecāku smieklu iemesls... Jā, un kā gan bez kādas asaras izrādes gaitā, jo “Čikāgas piecīšu” dziesma par pazudušo dēlu ir tik skaista, smeldzīga un patiesa mūža garumā, ka iedveš silta maiguma pilnu mirkli jau tā uzlādētajā sirdī...

            Paldies, izrādes darinātājiem par ceļojumu tik pazīstamajos zīmējumos! Lai izrāde raisa pozitīvas emocijas un rosina uz sarunām un pārdomām ikvienu, kas dosies to lūkoties!