27.08.2023.

            Patiesībā šim ierakstam vajadzēja būt vispirms un tikai pēc tam sekot pārdomām par “Pūt, vējiņi!”, bet, tā kā abas izrādes lūkojos vienu pēc otras divos vakaros, turklāt pirmā bija riktīgi vēlais gājiens, jo sākās deviņos vakarā, tad skaidrs, ka savas sajūtas lēnā garā cenšos restaurēt un pierakstīt vairākas dienas, jo “kādam jau mājās arī jāstrādā...”.

            Festivāli un viesizrādes ir viena riktīgi feina padarīšana, kad tu, slinkais vai aizņemtais cilvēk, tiec pie iespējas skatīt to, līdz kam citādi netiktu. Tā kā Valmieras vasaras teātra festivāls, tā teikt, ģimenes apstākļu dēļ izpalika, tad toties “Teātris uz perona” Hanzas peronā gan izdevās. Tiesa gan, tikai viena no piedāvātajām izrādēm, bet – kāda!!! Un godīgi jāatzīstas, ka Liepājas teātra izrādes esmu baudījusi mazāk, bet šo robu grasos aizpildīt. Ceru, ka izdosies...

            Tātad šis savādais ievads – par Liepājas teātra izrādi “Dziesmu svētki”, kuru lūkoju Hanzas peronā (jāatzīst, ka šajā iestādē biju pirmoreiz, tad nu izbaudīju un izpētīju arī telpas un apkārtni, jauka vieta ar savu stilu). Rasas Bugavičutes – Pēces brīnišķīgais domu vērpums Matīsa Budovska režijā, māksliniece Paulīne Kalniņa, gaismu mākslinieks Niks Cipruss. Nezinu, kas bija tas, kas mani jau pašā izrādes tapšanas laikā “pievilka” – vai pašu Dziesmu svētku tēma un vārds, vai varbūt režisora vārds, jo tik tikko biju viņu iepazinusi kā aktieri, bet jau tad zināju, ka šī ir izrāde, ko noteikti vēlēšos redzēt. Vēl neesmu izlasījusi nevienu no “oficiālajām” recenzijām par to, ļaušu savām sajūtām “nosēsties”, un tad...

            Interesanta scenogrāfija – aktieri un arī daļa skatītāju sēž uz koka bluķīšiem zāles centrā, pārējie apkārt atzveltnes krēslos. Labi, ka pie izrādes apraksta ir brīdinājums par to, ka izvēloties konkrētas vietas, būs jāsēž uz bluķīša, tātad bez atzveltnes, tādas patīkamas rūpes par skatītāju labsajūtu. Arī es, lai kā priecātos par iespēju būt vēl tuvāk aktieriem un norisēm, tomēr šo domu atmetu, jo zināju, ka manai mugurai būs “viedoklis”... Zāles centrā elements, kas izskatās pēc savdabīga dizaina galda ar vairāklīmeņu virsmu, un uz tā – dezinfekcijas līdzekļa pudele (labi zinām, ko nozīmē “ziepes – rokas – divi metri”, šķiet, ir cilvēki, kam tā kļuvusi par sava veida atkarību). Izrādes laikā sava nozīme ir gan šai pudelei, gan arī pašam galdam un tā pārvērtībām, kuras man liek sajūsmā noelsties gan par ideju, gan par meistara darbu, kas darinājis šo elementu (atzīšos, pirms izrādes “niezēja nagi” pieiet un pataustīt, tagad nožēloju, ka to neizdarīju, sakautrējos atšķirībā no citiem skatītājiem, kas pirms sēšanās uz bluķīšiem tos vēl izgrūstīja sev ērtākos virzienos, bet pēc tam nācās atgrūstīt atpakaļ...). Gaisīgi aizkari, kam arī sava loma izrādē – manā prātā tie sazīmēja visas tās prāta konstrukcijas, kuras mēs katrs veidojam savās domās, pieredzēs un saskarsmēs, aiz kurām varam gan aizslēpties, gan iznākt atklātībā un nebaidīties paust savu viedokli. Un tautumeitas tēls mazliet salīkušā pozā kā atgādinājums, ka nemaz tik viegli jau tie svētki nenākas mums šodien, kas esam to dalībnieki, nemaz tik viegli tie nenācās senāk, kad bija "jānes nodevas" dažādām varām un cenzūrām, un zināmā mērā arī kā tāds neliels reveranss pateicībā par to, ka uzturam tradīciju dzīvu. Savukārt viena epizode, kurā šai skulptūrai uz galvas tiek uzlikts dezinfekcijas līdzekļa trauks, man asociējās ar to, ka jebkurš var "izpausties" par šo Dziesmu svētku tēmu visdažādākajos veidos, bet mirklis, kad tieši dejotājs noņem šo trauku atkal nost - nu jā, tradīcija būs dzīva, tikai pateicoties tās kopējiem, kuri nebīsies grūtību un turpinās darīt arī bezcerīgos mirkļos...

            Izrādes centrālais tēls vismaz manā prātā ir Agneses Jēkabsones atveidotā Māra, kura tik nemanāmi apsēdusies uz bluķīša un sāk savas darbības, ka, iespējams, kāds skatītājs krietnu brīdi varētu būt pārdomās par to, ko šī jaunā sieviete tur dara, līdz kamēr saprastu, ka izrāde jau sākusies. Viņas mazliet stūrainās kustības un neveiklās izpausmes man saistās ar to dīvaino sajūtu, kad nākas runāt par it kā vispārzināmām lietām un patiesībām, bet ir bail paust savu viedokli, jo skaidrs, ka sabiedrība tevi var “noriet”, un tu, iespējams, nespēsi pretoties, bet jutīsies ļoti nelāgi. Un tomēr – mums ikvienam ir tiesības uz savu viedokli un tā paušanu, turklāt tas ir svarīgi pat tad, ja tiek apstrīdēts. Jā, arī es pati, kas esmu vairākkārt bijusi Dziesmu svētku dalībniece gan kora rindās, gan deju laukumā, gan kā deju kolektīva vadītājas asistente, jau vairākus gadus esmu diezgan nopietnās pārdomās, tiesa gan, ne par to, vai šādi svētki ir vajadzīgi, bet gan par to ažiotāžu, kas tiek sacelta gan ap biļešu iegādi, gan repertuāru un dalībnieku līmeņiem, gan par tik absurdiem mirkļiem kā šovasar par dalībnieku pašu maizītēm, kuras būs iemesls saindēties ar pārtiku... Un ir pilnīgi skaidrs, ka šeit viedoklis ir katram vai vismaz katram otrajam, turklāt “riešanās” sanāks pavisam noteikti, jo mūsdienās neiecietība gan klātienes sarunās, gan jo sevišķi interneta komentāros sit augstu vilni. Tas redzams arī izrādē, kad dalībnieki ierodas uz vietu, kur aicināti ielūgumos, taču tie izrādās dažādi, un jau pirmajos mirkļos sāk “vilkt uz kašķi”...

            Interesanti, ka brīdī, kad tiek atklāts kopā nokļūšanas mērķis – balsot par to, būt vai nebūt Dziesmu svētkiem -, zināma viļņošanās pāršalc arī skatītāju rindas. Vismaz es sākumā domāju, ka ļaudis, kas nāk iekšā, ir ieradušies uz kādu kora mēģinājumu, un, būdami "jauniņie", īsti vēl nezina, ko un kā šeit pieņemts darīt. Taču brīdī, kad izrādās - aizcirtušās durvis, turklāt tās no iekšpuses atvērt nav iespējams, bilde "sarežģās". Dalībniekiem jābalso – par vai pret, savu balsojumu apstiprinot ar pieredzes stāstu, un te nu mēs katrs varam sevi un līdzcilvēkus ieraudzīt visā “krāšņumā”. Noteikti pazīstam gan tādus entuziastus kā Gata Malika atveidotais deju kolektīva vadītājs Aleksandrs, kas gatavs celties četros no rīta un doties ceļā, bet strādāt no tīras sirds un prieka, kas rezultējas viņa dejotāju  sparā, turklāt nenokārt degunu tad, ja skatē nav paveicies un uz svētkiem nav tikts, bet gan dzīvot tālāk ar mērķi piedalīties nākamajos svētkos un gatavoties tiem jo labāk.  (Es gan piederu pie tiem, kas uzskata, ka mēs dejojam un dziedam savam priekam, un ne jau visi ir tik perfekti kā Valsts akadēmiskais koris "Latvija" vai Filharmonijas deju ansamblis "Daile", kas ar savu darbību tomēr bija profesionāļi. Vai sliktāks tas, kurš no dabas to pirkstgalu nevar tik ļoti nostiept vai augšējo skaņu tīri izdziedāt, taču nāk un darbojas no sirds?) Vismaz daļai no mums būs zināmi arī tādi sirdscilvēki kā Everitas Pjatas – Gertneres izauklētā Larisa, kas izrādās krieviete, bet perfekti runā latviski, ir vēsturniece un zina ļoti daudz no tā, ko, iespējams, nezina pat paši latvieši. Un patiešām – kāpēc “krievvalodīgais” nevis “krievs”, ja reiz ir “lietuvietis” nevis “lietuviešvalodīgais”? Kas tā par savādu konstrukciju - gluži tāpat kā par melnādainajiem vai ebrejiem?... Vai tāpēc viņš nav cilvēks un nav cienīgs piedalīties Dziesmu svētkos, turklāt to darīt no sirds tāpat kā latvieši? Un droši vien arī Rolanda Beķera Nauris ar savu skarbumu, tiešumu un jautājumu “ja es nemāku dziedāt, es neesmu daļa no tautas?” varētu būt gadījies mums ceļā (es pat “uzzīmēju” savā prātā vienu no deju kolektīva biedriem, kas arī mēdz uzvesties un pat izskatīties līdzīgi...). Cik silti un sirsnīgi skanēja viņa dziedātais!  Vai Andas Albužes Linda, kas jūtas vientuļa, bet ir tik aizkustināta par viņai veltītajiem apsveikuma dziesmu pantiem, un projām dodas ar domu, ka par pieredzēto izstāstīs savam kaķim – tas nav smieklīgi, tas ir patiesi, turklāt kaķis ne vien uzklausīs, bet arī pretī nerunās, savu viedokli paturēs pie sevis... Jā, patiesi, tāds klausītājs ir ko vērts... Un viegli kareivīgā Anetes Berķes Lāsma, kura ir iestājusies zemessargos un uzskata, ka šis nav tas labākais brīdis Dziesmu svētku rīkošanai, bet īsti nevar atbildēt uz jautājumu par sava lēmuma lietderību... Sanda Pēča atveidotais Jānis arī tik karstgalvīgs un reizēm bravūrīgs, bet arī sirsnīgs, kad izdomājis to svarīgo domu – kas tad mēs esam cits citam? Savukārt Kaspara Goda Ēriks saka, ka “es vispār tikai gribēju iepazīties ar cilvēkiem. Es neprotu vairs iepazīties...”, un tas tik sāpīgi griež manā prātā, jo patiesi – cik grūti iepazīties, ja nezini, kādu attieksmi saņemsi pretī... Kaspara Kārkliņa Madars ar savu stāstu par dziesmu “Saule, Pērkons, Daugava” arī man uzšķīla siltu atmiņu vilni un tuvu, mīļu sajūtu, kas pārņem, kad ar kādu cilvēku esi pārdzīvojis līdzīgas emocijas vai pieredzes. Šis laikam nozīmē, ka ikvienam no mums ir kāds Dziesmu svētku stāsts, un lielākajai daļai droši vien jautājums "Būt vai nebūt Dziesmu svētkiem?" ir lieks. Protams, tas, ka jābalso, turklāt tas balsojums nebūs maināms, liek aizdomāties arī par citiem procesiem mūsu ikdienā, vai tās būtu vēlēšanas, vai kādas citas izvēles, kad izrādās, ka parakstītajam līgumam nav atpakaļceļa, tātad izvēle jāizdara gana pārdomāti. Reizēm gan šķiet, ka nekas nevar būt patiesāks kā Alekša vārdi "Skroderdienās" par to mocīšanos savās domās izgājušonakt, to moku savam niknākam ienaidniekam nenovēlot, jo izdarīt izvēles laikam tomēr nekad nav pavisam viegli...

             Apbrīnoju Rasas valodas līkločus, kopā savērptās pieredzes un stāstus, tik patiesi un aizraujoši tie ir! Un režisora Matīsa veiksme, manuprāt, ir tieši tajā izvēlē, ka mēs - skatītāji -, esam "nolikti" tik tuvu aktieriem, lai sajustos kā šīs "izlaušanās spēles" dalībnieki, jo tā klātbūšanas sajūta bija vienkārši nepārspējama. Izrādes programmiņā savus viedokļus pauž gan režisors, gan dramaturģe. Matīsa Budovska teiktajā man īpaši tuvi šie vārdi: “Šī izrāde, kas veidota pirms lielo Dziesmu svētku 150 gades svinībām, ir atgādinājums tam, cik dažādi mēs esam. Cik brīžiem neglīti spējam izturēties viens pret otru un to, cik skaisti kļūstam tad, kad ieklausāmies cits cita balsī. Ikvienam no mums ir spēks un ietekme, lai veidotu mūsu sabiedrību labāku, draudzīgāku un spēcīgāku. Vajag tikai to apzināties. Tikai... cik viegli tas skan.” Jā, “tikai apzināties”, bet – vai tas ir tikpat viegli izdarāms, cik viegli tas skan? Un kur ņemt to vieglumu, ja apkārt tik daudz nesaskaņu, drūmu ziņu, bieži vien arī aizrādījumu par to, ja esi priecīgs, draudzīgs, atvērts pasaulei. Savukārt Rasas Bugavičutes – Pēces vārdi par “personiskajām un diezgan traģikomiskajām atmiņām par manis piedzīvotajiem Dziesmu svētkiem dažādos vecuma posmos un lomās. (..) Jo neba nu visiem patīk, interesē un vajag, neba es pati visos svētkos esmu bijusi paraugtautumeita...” līdz ar izrādē uzklausīto par 1965.gada svētkos notikušo situāciju, kad Mežaparka estrādē bijis jāgaida kāds “liels čins” un cilvēki drūzmā pat tikuši sabradāti, gan lika aizdomāties par to, ko nemaz nezinām iz svētku vēstures (ne jau viss stāstāms...), gan paspilgtināja epizodi, kurā izrādes tēli sarunājas par alkohola nozīmi svētkos, kas taču arī ir runas ne jau bez pamata. Jā, daudzas sadzīviskas situācijas, kuras, iespējams, ikdienā pat nepamanītu, svētku vai citu norišu kontekstā izgaismojas spilgtāk, asāk. Atceros gan kādu sarunu ar mediķiem pēc skolēnu dziesmu svētkiem, kad kārtējais satraukums par traumatismu, sliktām dūšām un visu tamlīdzīgo, kas nonāk mediķu redzeslokā, tomēr tika mazliet atspēkots, jo kad vienkopus ir tik daudz ļaužu, tad arī tie skaitļi šķiet lieli, bet brīdī, kad viņi atkal būs katrs savās mājās, tie paši sasāpējušies vēderi vai noberztās kājas būs tikai viena maza kripatiņa, par kuru, iespējams, pat ziņās nerakstīs, jo nebūs, kas “pieskaita”.

            Šī ir izrāde, par kuru patiesi saucu “Bravo!” visiem tās darinātājiem, un no sirds novēlu saņemt visas tās nominācijas, kas “Spēlmaņu nakts” sakarā pieteiktas! Izskatās, ka jāieplāno “divdiennieks” uz Liepāju, lai arī pārējie saimes ļaudis tiktu baudīt šo pārdomu pilno un sirsnīgo sniegumu!