6.06.2024.

            Katram kārtīgam teātra mīlim Teātra diena un koncerts ir īsti svētki. Bija laiks, kad Nacionālajā teātrī šis koncerts bija iekļauts abonementa programmā, tagad tas ir pagājis, un savs gājums uz to jāplāno pašiem. Arī nekas, turklāt ņemot vērā, ka vismaz šogad tas paredzēts arī jaunās sezonas sākumā, ja nu kāds nav paspējis šosezon vai varbūt grib lūkoties atkārtoti. Jauki arī tas, ka pēdējie divi šīs sezonas koncerti tika pasludināti ar atlaidēm skolmeistariem, vienīgi mārketinga speciālistiem gribētos ieteikt šo atlaižu pasludināšanu veikt reizē ar repertuāra kalendāra izziņošanu, jo zināms, ka atlaides ir labs kumoss pievilināšanai, taču arī es biju starp tiem, kam biļetes jau kabatā (tiesa, ar Skatītāja kartes atlaidi, bet to visi varbūt nav sagādājuši). Labi, es jau esmu īpašs gadījums (naudas tērēšanā kultūras jomā...), un tomēr, tomēr – ir cilvēki, kam tās ļoti no svara... Bet tas priekšdienām, ja vērīgas acis un sirdis šo lasīs.

            Tātad – Paula Timrota un Mārtiņa Egliena režisētais Teātra dienas koncerts “Nemaz nesmejies!” Latvijas Nacionālajā teātrī dienasgaismu ieraudzīja šī gada 21.martā, tātad gandrīz nedēļu pirms Teātra dienas, tā teikt, ar iešprici. Savulaik Dailes teātrī esmu baudījusi “Pasaku par vērdiņu” Timrota režijā (ļoti patika gan man, gan audzēkņiem, kas nu jau studenti...), savukārt par Mārtiņa Egliena dalības vērtumu bija simtkārtīgs prieks visdažādāko iemeslu dēļ.

            Kā TV3 ziņu sižetā saka pats režisors Pauls Timrots: “Svarīgi ir atnākt – ar vieglu sirdi, ar vieglu galvu! Paskatīties, izklaidēties. Ir pavasaris, pēc ziemas cilvēkiem ir mazliet grūti. Gribas kādu iepriecinājumu, jautrību, paskatīties uz sevi no malas.” Šķiet, tas arī svarīgākais – atnākt un būt gatavam izbaudīt, pieņemt, ka var būt dažādi viedokļi, izpausmes, melodijas un tērpi, nevis pukstēt par uz skatuves redzamo. Šo esmu mācījusies laika gaitā – jā, arī man var kaut kas patikt vairāk vai mazāk, taču tas nenozīmē, ka tādēļ redzētais jānosauc par lētiem jokiem ar prastuma pēcgaršu, kā lasāms dažu skatītāju atsauksmēs teātra mājaslapā. Brīžiem šķiet, ka vienai daļai skatītāju vispār nav iespējams izdabāt (un nevajag arī!), viņi vienkārši nevienā darbā neredzēs pozitīvo, neaizdomāsies, cik daudz pūļu tapšanā ieguldīts. Šai pašā ziņā, manuprāt, viskolorītākā tēla atveidotāja Maija Doveika teic: “Tas nozīmē, ka mēs – latviešu tauta, kurai ir kas sakrājies, – pa gadu, pa diviem, pa trim – mēs faktiski mēģinām par to runāt, bet mēģinām to darīt caur joku. Reizēm to caur humoru ir vieglāk dzirdēt un saprast, un pat ņemt pie sirds nekā pārmetumu veidā.” Jā, un ne jau velti humoru, komēdijas paši teātra ļaudis mēdz atzīt par visgrūtāk radāmo žanru, jo ar to humora izjūtu mums ir lielas ... hmm., grūtības, atšķirības?... Zināms, ka arī paši joku iedvesmotāji jebšu sastrādātāji – šajā gadījumā politiķi, kuru izpausmes kalpojušas par koncerta pamatu – ne vienmēr saprot savus izgājienus un to radītos pārpratumus... Taču, ja atceros ziņu sižetu, kur pati Ilze Jurkāne (atvainojos, Ilze Auzere!) priekā un pārsteigumā sveica Maiju Doveiku kā savu līdzinieci, tad jāteic, ka vismaz daļai no “vaininiekiem” ar humora izjūtu viss kārtībā.

            Brīnišķīgi Ilzes Vītoliņas kostīmi un tēlu līdzība oriģināliem, arī scenogrāfija patīkami vienkārša un neuzbāzīga. Ja pirms koncerta nepalasa programmiņu vai mājaslapu, un nezina, ka uz skatuves būs aktieri, tad var gadīties, ka vairākus no tēliem tā arī nodomā par “oriģināliem” – gan jau pieminēto Maijas Doveikas Ilzi Auzeri, gan Mārtiņa Brūvera Alvi Hermani (nu tā bija tiiik spēcīga iemiesošanās!), gan Ievas Aniņas Elitu Patmalnieci, Normunda Laizāna Jūliju Krūmiņu un Ivara Kļavinska Filipu Rajevu. Arī Mārča Maņjakova Naura Puntuļa balss tembrs šķita tikpat spēcīgs kā savulaik šai pašā zālē “Pērkona” koncertā, kad viņš bija atsteidzies dziedāt pa taisno no blakus teātra, tātad, operas izrādes. Kaspara Aniņa Anatolijs Danilāns tāds viegli “paviegls”, kā jau šis šarmantais profesors reizēm šķiet dažādos video mirkļos redzams un paša sastādītajās grāmatās lasāms. Ditas Lūriņas Anda Čakša ar visiem saviem “akmeņiem kabatās” un pārliecību par “Skola 2030” un kompetenču izglītības noderīgumu (vai tik mums abām ar Ditu nav kopīgs viedoklis par šo programmu un tās “zemūdens akmeņiem”?). Lienes Sebres Magone Burka gan man nav īpaši labi pazīstama, taču tā iznešanās šķita akurāt atbilstīga tādiem dzeltenās preses apjūsmotiem ļautiņiem. Voldemāra Šoriņa Arvils Ašeradens – tik ļoti nosvērts un Marijas Bērziņas Liāna Langa – tik “pareiza un perfekta kā Mērija Popinsa” – nu īsti iznesības paraugi! Lai piedod man brīnišķīgā Indra Burkovska un neatkārtojamais Juris Lisners, nevarēšu jūsu tēlus nosaukt vārdos, bet aktierspēle bija burvīga (jācer, ka kaķis, kurš bija atstāts tikai uz stundu – tik, cik plānota ekskursija pa Saeimu -, ir sveiks un vesels!) un akordeons un balss – nu vienkārši miljons!

            Jāsaka, ka vērojot Paula Timrota videosižetus par satiksmes nebūšanām, ir radies iespaids par viņa asredzību, un tas arī šajā koncertā pamanāms. Protams, arī Mārtiņa Egliena talants visādu īpatnību pamanīšanā un apspēlēšanā ir īpaša un stabila vērtība, tāpēc prieks par viņu abu satikšanos šī scenārija darināšanā un visas komandas darbu, kas ir tik azartisks un patiess! Vismaz manā un arī ģimenes vīriešu citudien baudītajā koncertā smiekli šalc zālē ik pēc brīža, nesaprotu, kas tie par “nīgriem”, kas nav varējuši uztvert ironiju vai redzējuši visu tik melnās krāsās, kā lasāms dažās mājaslapā publicētajās atsauksmēs. Bet tā laikam ir vienmēr – ik katram Teātra dienas vai Ziemassvētku, Vecgada vai Jaunā gada koncertam tiek iepilināts pa pilītei sūrā, rūgtā, skābā, sapelējušā tai kausā starp sirsnīgajām atsauksmēm...

            Kā jau minēju, vīrs ar vidējo dēlu bija lūkojuši koncertu agrāk par mani, tāpēc bija “atnesuši mājās” vairākus izteicienus, kā arī norādījuši man, kam īpaši jāpievērš uzmanība. Tad nu mēģināšu restaurēt un salikt kopā viņu abu un manus atradumus, kas jo īpaši iespiedušies atmiņā (tiesa, ne bez mazas “piepalīdzēšanas”, bet šajā koncertā tak drīkst klusi paskraukšķināt papīru un rakstāmo 2.balkonā starp smiekliem, ko?...

            Un tātad – tas laikam bija Anatolijs Danilāns kā visvecākais no klātesošajiem, kas atgādināja, ka “bērnībā cilvēks stāvot pie spoguļa un taisot  briesmīgas sejas, bet vecumdienās spogulis viņam par to atriebjoties".

            Īpaši amizanta man šķita dažādo citvalodu vārdu latviskošana. Par sāļviru jau visi esam dzirdējuši (vai tiešām šai iestādei nav nekā cita, nopietnāka un jēgpilnāka, ko darīt?...), kā tur bija – suši būšot rīsripa vai rīsrika? Un kruasāns – tukšvidpīrāgs (reizēm gan sanāks neliela alošanās, ja nopirksi “7 days”, kam iekšā nav vis tukšs vidus, bet gan zapte vai šokolāde) vai plovs – rīsjērķēpa (to gan es uzminēju vēl, pirms tas tika pateikts uz skatuves, bet mani puisieši šo vārdu mājās “neatnesa”...). Toties lielais ģimenes smējiens bija par pirmsaugustu jūliju (ar nolūku rakstu kā mēnešu nosaukumus, jo puisieši neminēja par cilvēku, vārdā Jūlijs...). Un pilnībā pievienojos jēdziena “politika” latviskajai versijai “prātčakare” – kur nu vēl precīzāk!

            Otrs īpašais fragments tieši mana darbhobija dēļ (jo vispār jau pedagoģija ir mans sapņu darbs kopš bērnības... un ilgu laiku ir bijis galvenokārt gandarījuma avots...) ir mirklis, kad izglītības ministre skaidro kompetenču izglītības jēdzienu. To samudžināto valodu, to liekvārdību var tikai pameklēt, kad tiek runāts uz riņķi un apkārt, un ne vella nevar saprast, bet tas jau laikam tāpēc, ka manā laikā tak nebija tās kompetenču izglītības, tāpēc esmu tik neaptēsta un neko nesaprotu no “jaunajām vēsmām”... Cikreiz viņi tur mērīja un vēl divas palika pāri, ko pārmērīt, lai saprastu, ka atkal “auzās”...

            Nu re, tā man gāja ar Teātra dienas koncertu galīgi vairs ne teātra dienā, bet divus mēnešus pēc tam, neesmu vīlusies ne par mata tiesu (ja neskaita vienīgo šo koncertu slikto iezīmi – “mazuma piegaršu”!... Lai veicas visiem tā darinātājiem, lai redzīgas acis un dzirdīgas ausis, možs prāts un jušana uz apkārt manāmajām lietām, no kurām allaž var kas iznākt! Un tie, kas vēl nav redzējuši “dzīvajā” – ļaujieties mūsu aktieru varēšanai un spēles priekam, spēlējieties līdzi