21.03.2025.

            Paldies Dievam, piektdiena ir atkal klāt! – šķiet, tā mēdz izsaukties teju ikviens vismaz reizi mūžā. Un arī es neesmu izņēmums ne no darba, ne no izklaižu viedokļa. Turklāt pavasaris vismaz kalendārā arī beidzot ir klāt, dienas aug arvien garumā, un nu jau arvien biežāk iespējama opcija vismaz pa gaismu aiziet uz teātri, kam drīz pievienosies arī opcija pa gaismu vai krēslu nākt no teātra. Tas gan līdzi nesīs arī kārtējo sezonas nobeigumu, bet tad atkal sekos nākamās sezonas “gaidīšanas svētki”, un tā uz riņķi vien...

            Tikko iemetu aci savos rakstu darbos un secināju, ka šodienas, 21.datuma, ieraksts būs pēc kārtas 21.šajā teātra sezonā, interesanti sanācis. Pie tam šodiena bagāta ar dažādiem, akurāt tematiski “pieskaņotiem” mirkļiem, kad no vienas puses piedzīvoti saldi mirkļi, kolēģei - sporta skolotājai - uzslavējot manus audzēkņus – pie šiem viņa atpūšoties, nez ko es tādu darot, ka šamējie saprot, ko nozīmē darīt (neko nedaru, vienkārši turu viņus “zobos un nagos” kā tāda lauvu māte...), no otras puses justs līdzi kolēģei, kura vakardienas supervīzijā atzinās pašreizējos darba smagajos mirkļos un pieņemtajos drastiskajos lēmumos, kurus, cerams, izdosies realizēt bez pilnīga nervu sabrukuma. No trešās puses, protams, nav iztikts bez emociju “ventilēšanas” ar draudzeni un kolēģi vienā personā par kārtējiem “cunduriem”, kas piedzīvojami ik dienu, un no ceturtās puses, piedzīvoti arī amizanti un sirsnīgi mirkļi no skolēniem, piemēram, stāstot par izlasītajām grāmatām, viena no skolniecēm nosauc savas lasītās grāmatas mākslinieci, savukārt otras sejas izteiksme tai brīdī ir apbrīnas vērta, jo izrādās, ka arī viņas grāmatai šī pati māksliniece. Pēcpusdienā, kārtojot klasi jaunajai nedēļai, bērni saliek kalendārā arī jaunos datumus, un viena no meitenēm grasās nodzēst esošo datumu – 21., lai vietā uzrakstītu pirmdienas – 24. Tikmēr blakus stāvošais puika paķer krītu un ar vienu rokas kustību pārvērš 1 par 4, par ko skolotāja un arī bērni (kad “pielec”) sāk sirsnīgi smieties, savukārt meitene stāv vārda tiešā nozīmē ar vaļā muti un tāfeles lupatu rokā, jo tāds risinājums viņai nebija ienācis prātā... Un mirklī, kad šo visu esat iztēlojušies, papildiniet savu fantāziju ar to, kā varētu izskatīties es, pēc izrādes mēģinot norīt krietnu žūksni aizkustinājuma, jo diez vai tik šaurā telpā, kāds ir “Willa teātris”, būtu iespējams to palaist “savvaļā”, nevienam nepamanot (negribas man savas tik dziļās sajūtas pakļaut šādam pārbaudījumam...).

            Pēc šī milzu garā ievada jāķeras vērsim pie ragiem (vai “lietas”, kā savulaik pārteicās mūsu toreiz deju kolēģis, tagad – deju kolektīva vadītājs, neplānotā kārtā gribēdams pateikt vai nu “pie ragiem” vai nu “pie lietas” ). Tātad – mans šīssezonas 21.teātra ieraksts 21.datumā vedīs uz “Willa teātri” lūkoties, kas tad notiek pie “Pilnas slodzes” (un pilnīgi pilnas saprašanas...).

            Kā lasāms izrādes aprakstā, tas ir “traģikomisks stāsts par ierindas pedagogu, kurš strādā mūzikas skolā. Viena spraiga mācību diena liek uzdot eksistenciālus jautājumus par mācību procesa jēgu un pedagoga vietu tajā. Sabiedrībā, kas fokusējas uz bērniem kā esības centru, pasaulē, kas ir pilna strauju pārmaiņu, ir interesanti paraudzīties un pārskatīt robežas, kas valda starp bērniem un vecākiem, kā arī starp pedagogiem un skolniekiem. Izrāde ir apbrīnas pilns veltījums pedagogiem, kas ir šī iestudējuma mērķauditorija un protams, arī pusaudžiem un viņu vecākiem”.  Savukārt es teikšu, ka varu veltīt savu vissirsnīgāko sajūsmu un apbrīnu šīs izrādes veidotājiem gan par stāsta aktualitāti, gan par spēli, tiklab aktierspēli, kā bungu spēli! Protams, ir neiespējamā misija aiziet uz teātri un nesatikt kādu pazīstamu cilvēku, šoreiz tas ir mūsu pašu mūzikas skolas sitaminstrumentu pedagogs, kurš, jāatzīst, arī vizuāli mazliet līdzinās Vara Piņķa atveidotajam skolotājam Kristapam. Savukārt flautas skolotājas Maijas (Inga Alsiņa – Lasmane) tēlā brīžiem saskatu sevi, kad viņa dod padomu visu tik ļoti neņemt pie sirds un skatīties uz skolēniem it kā caur stiklu, - pie tādas atziņas esmu nonākusi garu gadu gaitā, kad jaunības maksimālisms jau “nodzisis”, dzīve nav lutinājusi, un tomēr ausīs skan manas pirmās skolotājas Birutas Vīksnes, kas ir viens no maniem skolotāja etaloniem, reiz, kad kopā strādājām (es savulaik pēc studijām atgriezos savā skolā un mani skolotāji kļuva par maniem kolēģiem), teiktais: “Ja no taviem divdesmit pieciem [skolēniem] pieci būs labi, arī tas jau būs daudz!” Ak, kā es toreiz tam nespēju noticēt...

            Un tad ir četri dažādi skolnieki, kurus mums “ceļ priekšā” visnotaļ bungu spēles “virtozaurs” Rihards Zelezņevs – Mārtiņš Patriks, Markuss, Rojs un ... (akdies, Rihard, piedod, neatceros ceturtā tēla vārdu...) – katrs ar savu raksturu, attieksmi, vēlmēm un niķiem, stiķiem un sāpēm, ar kuriem skolotājam jātiek galā. Man acu priekšā “šķīlās” manu skolēnu vaibsti – tieši tādus sprukstus arī es redzu savās ikdienas gaitās gan pašreizējā klasē, gan iepriekšējās, nekas jau dzīvē nemainās, izņemot viņu vārdus un vēl frizūras un ģērbšanās stilus... Smiekli caur asarām, jo – tev, skolotāj, ir jāsaprot, jāpieņem, jāatrod (vai vismaz jāmēģina atrast...) pareizais ceļš, pieeja, jālavierē starp metodēm, prasībām, vēlmēm un ambīcijām, sākot no “mans bērns ir ģeniāls!” līdz “mans dēls nebūs pidars un nespēlēs flautu!”. Un es tik ļoti skolotājā Kristapā redzēju arī pati sevi, jo tieši tāpat mēdzu saviem skolēniem norādīt – žvikt! Vietā! (kā lai pieraksta to svilpiena skaņu?...), mēdzu likt ievilkt un izpūst elpu, nolikt rokas, kājas un muguru pareizi rakstu darbu laikā, piedzīvoju “tirgošanos” par to, cik daudz jāizdara un vai šodien nevarēs... nē, nevarēs, žvikt!, un, jā, arī mēdzu “izbļaut” balsi, jo vairs nav spēka simtseptiņdesmitpiekto reizi atkārtot sen pateiktos noteikumus...

            Ir interesanti un savādi reizē piedzīvot to “kad mēs augām, tad gan tā negāja” sajūtu (par kuru mēdz runāt pat mani lielie dēli – viens, treneris būdams, un otrs, tikko vidusskolu pabeidzis, nu nav tak nekādi “vecie prauli”...) un aizdomāties par to, ka šoslaikus nav viegli būt ne vecākam, ne skolotājam, ne skolēnam, jo ikviens riņķī un apkārt nāk klajā ar paziņojumiem, kas un kā tev jādara, lai tu būtu labs vecāks vai skolotājs, bet tai pašā laikā aizmirst par elementārām, gadsimtu gaitā iedibinātām un patiesām vērtībām – pieklājību, darba tikumu, atbildību, kuras taču neviens nav atcēlis (jeb vai tomēr ir, tikai es, savā pedagoga katliņā “vāroties”, to neesmu pamanījusi, ka kāda jauna, vērtības atceļoša regula izdota?...). Tā ikdienas “tirgošanās” jeb kārtējie skaidrojumi bērnam, ka jādara tā tāpēc, ka...! Nu būsim godīgi, ir dzīvē lietas, kas jādara tāpēc, ka jādara, un punkts! Neba nu pieaugušā dzīvē ar tevi tā auklēsies un tintelēsies, skaidrojot katras kustības nozīmi! Tāpat ir  sāpīgi redzēt, ka vecākiem nesakrīt vērtības, un ikviens no viņiem velk to “deķīti” uz savu pusi, bet bērns ir tam pa vidu, un viņam savukārt neviens nav pajautājis, vai viņš to vispār vēlas, nav pateicis, ka tas būs sūrs un grūts darbs, ka nāksies pārvarēt grūtības, nav piemēru, kuriem līdzināties, ir tikai kaut kādas vecāku ambīcijas no sērijas “neesam jau šādi tādi!” Un, protams, tie brīži, kad vecāki šķiras, kad bērns piedzīvo visdažādākās skarbās pieredzes, sākot ar mīļā kāmīša aiziešanu labākos medību laukos, kad viņam pusaudža “trakumā” ir karsts un auksts ik pēc piecām minūtēm, un viņam tiešām neinteresē tie labie vārdi un piemēri, ko mēs, labu gribēdami, viņam vēlamies izstāstīt. Kā lai cilvēks “nenojūdzas” visā šajā – tik lielais, kā mazais? Varbūt tomēr ir jāatgriežas pie pārbaudītām vērtībām, tā aiztaupot sev vienotru bezjēdzīgu diskusiju par lietu kārtību un reizē arī savā ziņā atvieglojot dzīvi bērniem, iedodot stingras un precīzas robežas, jo, kā zināms, apjukums, kad viens ļauj to, bet otrs – to pašu aizliedz, nav tas labākais sabiedrotais, bet gan ir nemiera cēlājs, jo tad taču tās robežas allaž vajag pārbaudīt (pārbauda jau tāpat, un tomēr...)

            Šī ir izrāde, uz kuru nākotnē vajadzētu “sakūdīt” skolotāju kolektīvu vai vismaz mūsu draudzeņu trijotni, jo ir tik labi redzēt gan sevi no malas, gan arī sajust, ka neesi viens ne ar saviem skolmeistara kreņķiem, ne arī to, ka neesi vienīgais “dunduks”, kas netiek galā, kas “izdeg” un šaubās par savām prasmēm un spējām teju katru mīļu dienu! Un viens īpaši silts paldies par īpašo bundzinieka triku, kas tika izveikts ar narcišu pušķi, ak!...

            “Dzīves jēga ir darīt to, kas patīk!...” Paldies, ka atgriezāt manī ticību saviem spēkiem doties atkal tālāk!