Grāmata - dāvana. Kas var būt labāks par šo? Ja nu vienīgi vairākas grāmatas! Tā man sanācis ar Līvijas Dūmiņas grāmatu "Artūra Skrastiņa Spogulija" - pavasarī dzimšanas dienā saņemtā dāvanu karte pārtapa vārdadienas dāvanā, jo, kā zināms, derīguma termiņš jāievēro, un tieši ap to laiku klajā nāca grāmata par vienu no maniem aktiermākslas favorītiem - Artūru Skrastiņu. Tātad skaidrs, kur tērēšu konkrēto dāvanu karti!
Protams, lasīšanai laika uzreiz nebija, tik vien kā bilžu izšķirstīšanai un novērtēšanai, bet, kad nu atkal iestājās "tukšais laiks", tad arī drīz vien tiku pie lasīšanas.
Citējot Ievas Strukas ievadvārdus, "grāmata ir gan skrupuloza lomu analīze, gan spilgts mākslinieka personības portrets". Jā, tas ir apjomīgs pētījums ilgu gadu garumā, sarunas ar aktieriem, režisoriem, dažādiem līdzcilvēkiem, kas to dara īpaši bagātīgu. Šī arī sanāca tāda "citātu grāmata", jo vairākās vietās lasot ielīmēju zīmītes, lai pēc tam konkrētos citātus izrakstītu īpašajā kladītē. Turklāt šie citāti mani uzrunāja ne tikai no aktiermākslas veidokļa, bet vispārīgi, jo vairākus iespējams attiecināt uz visu dzīvi.
Ar Artūru Skrastiņu esam vienaudži, tāpēc lasot par skolas un studiju gadiem, bija ļoti viegli iztēloties laikmetu, vidi un notikumus, par kuriem tiek stāstīts. Aktiera kursabiedri atmiņā uzzibsnī katrs citāds - ar to lomu, ar kuru viņus pirmoreiz ieraudzīju, un kura visvairāk palikusi atmiņā, bet pats Artūrs man ir Beisiks no filmas "Likteņdzirnas" - tāds īpašs siltums, starojums, sirsnība un reizē delverība, kas pievelk, ko gribas turēt aiz rokas, noglāstīt, arī pažēlot vai sarāt, ja vajadzīgs.
Lasot par piedzīvojumiem, gana daudz pārsteigumu - par to, kur un kā devušies, kā tur dzīvojuši un iztikuši, ko pieredzējuši. Jāsaka gan, kā savulaik teica Māris Čaklais - "es esmu bagāts, man pieder viss, kas ar mani ir noticis", jo domāju, ka tieši daudzveidīgā dzīves pieredze ir tā, kas aktieriem ļauj nospēlēt visdažādākās lomas.
Protams, arī lasīšana, kā saka kursabiedrene Baiba Broka - "mums bija tik daudz jālasa! Un taču bijām jau savā dzīvē kaut ko izlasījuši. Divdesmitgadīgam cilvēkam nekad dzīves pieredze nevar būt liela, to var aizņemties tikai no literatūras. Tā saprašanai dod ļoti daudz." Piekrītu, ka grāmatās rodamie notikumi un cilvēku raksturi dod mums iespēju bagātināt savu pieredzi, lai arī kādā profesijā mēs strādātu, bet aktierim droši vien tas ir īpaši svarīgi.
Viena no grāmatā rodamajām atziņām "mīlestība ir tā, kas jebkuros apstākļos, lai cik nežēlīgi tie būtu, piešķir dzīvei jēgu un dod cerību" tik ļoti sasaucas ar daudzās izrādēs redzēto un grāmatās lasīto - smagi apstākļi, karš, dažādas nedienas un nepatikšanas, un tomēr - ja izrādē vai grāmatā ir mīlestības stāsts, tas padara visu daudz vieglāku, patīkamāku, sirsnīgāku.
Protams, dažādu iemeslu dēļ neesmu redzējusi visas izrādes ar Artūra Skrastiņa piedalīšanos, bet tās, kas redzētas, tāpat kā filmas, ir bagātīgas, piepildītas. Ļoti pie sirds paša Artūra teiktais "Es uzskatu, ka aktieris tiešā veidā var ietekmēt cilvēku, līdz ar to arī ārpus teātra aktierim ir jābūt personībai." Domāju, ka tieši tāpat kā izlasītais, arī filmās un izrādēs redzētais vismaz daļu skatītāju vedina uz pārdomām, tāpat ne jau velti cilvēkiem gribas arī ar aktieriem un citām personībām parunāties (te es nedomāju par tiem, kam tikai "zīmēšanās" prātā, bet gan par tiem, kas patiesi ir ieinteresēti tajā, ko redzējuši un vēlas kaut ko pajautāt, pateikties par piedzīvoto). Tajā pašā laikā katram no mums "ir savas vājības, kuras mēs cenšamies attaisnot, aizēst, aizdzert vai aizpīpēt ciet", neviens jau neesam "bez cauruma zeķē" (šo esmu aizņēmusies no cita sava aktiermākslas favorīta, ceru, ka neļaunosies...), tikai aktieriem kā jau pazīstamiem ļaudīm to pamana un pārmet vai uzsver vairāk nekā parastajiem cilvēkiem. Šo sajūtu spilgti pamanīju, kad Artūrs stāsta par saviem bērniem un to, kā dzeltenā prese uzzinājusi bērnu vārdus "Tajā brīdī viena no medmāsām man jautāja: "Kā tad sauks bērniņus?" Trāpa visīstākajā brīdī, kad vecāki nespēj aukstasinīgi racionāli domāt. Vai tas, ka esmu Dailes teātra aktieris, automātiski nozīmē, ka man jādalās ar savu privāto dzīvi?" Jā, tas ir sāpīgais mirklis... Nez kāpēc dažiem cilvēkiem liekas, ka viņiem jāzina viss par visiem, ka nekāda privātuma nedrīkst būt. Jājautā, vai paši tā būtu ar mieru?
Interesanti, kā pats Artūrs izsakās par nospēlētajām lomām, sajūtām, partneriem, šo lomu un izrāžu darināšanas procesu. Jāatzīst, ka man tā ir un paliks mistērija, un tādam noslēpumam droši vien ir jābūt, jo varu izprast, kā atšķirīgās intonācijās nolasīt tekstu, pastāstīt stāstu, bet to pārtapšanu uz skatuves varu vienīgi apbrīnot. Tāpēc jau tas ir brīnums, un lai tas tāds arī paliek, jo katram droši vien savi paņēmieni, ko un kā darīt, tāpēc pa mazu priekškara spraudziņu mēs varam ielūkoties, bet lielais lomas rašanās brīnums lai paliek pašiem māksliniekiem! (Ne jau visus brīnumus vajag izskaidrot - tu, kas gribi cīnīties, neaizmirsti brīnīties!)
Tuvojoties grāmatas izskaņai, "piešķīlās" vēl kāda Artūra atziņa, kuru varētu attiecināt ne tikai uz aktiermākslu, bet uz jebkuru norisi mums apkārt - "man kritiķis būtu vajadzīgs mēģinājumos, ja viņš sēdētu no pirmā līdz pēdējam, ja viņš zinātu visu procesu. .. Bet tu atnāc uz gatavu darbu, neko par to nezinot." Absolūti piekrītu šai domai, jo tikai tas, kas pats līdz saknēm iekšā kādā procesā, zina, ko tas nozīmē un kāpēc ir tieši tā, bet jebkurš no malas, kas nav redzējis ne tapšanas procesu, ne arī pārzina nianses, nevar būt pietiekami kompetents, viņš var jautāt, ieteikt, bet ne norādīt, ka jādara tieši tā, jo mēs katrs esam citāds un katrs uztveram citādi redzēto, lasīto, dzirdēto un piedzīvoto.
Bija liels prieks lasīt, mēģināt atpazīt, pārdomāt un vienkārši mazliet būt līdzās cilvēkam, kura talantu cienu un apbrīnoju!