28.12.2023.

            Izrāde, kura savu izpausmju dēļ sacēlusi pamatīgu vētru salīdzinoši mierīgajos teātra ūdeņos jau pirmizrādes vakarā, un tā nav rimusies vēl joprojām. Iekļauta abonementā, rādās izpārdota, atsauksmes ne tikai no + 100 līdz – 100, bet šķiet, ka vēl tālāk... Jā, un mums ar draudzeni abām bija riktīgi bail uz izrādi doties, jo vardarbība nav tā tuvākā tēma (es personīgi kopš zināma laika – jau gandrīz 30 gadus – mēdzu piedzīvot pat fizisku nelabumu, skatoties vardarbības ainas tiklab mākslas kā dokumentālajā ekrānā, tāpēc pēc iespējas neskatos...). Vēl iepriekšējā vakarā pirms došanās šķetinājām sarunas par to, ko darīsim, ja... un nonācām pie atziņas, ka sevi nemocīsim, ja galīgi nevarēsim izturēt, tad pirmo (un jācer, pēdējo...) reizi iesim projām, nesagaidot finālu... Lasījām atsauksmes un pat divas, nē – trīs -  recenzijas, lai mēģinātu saprast vai vismaz nojaust... Atcerējos, ka pašā sākumā bija mājaslapā pieteikts izrādes garums 3h 20 min, tagad noīsināts uz 2h 55 min, kas taču varētu nozīmēt, ka kaut kas gājis mazumā, varbūt tas pats šausmīgākais?...

Nu tādas mazliet nesakarīgas sajūtas pirms Regnāra Vaivara veidotās izrādes “Suņu ciema Nelaimes lācis” Latvijas Nacionālajā teātrī. Bet – velns izrādījās ne tik melns, kā šo mālēja. Jā, šī nebūs pati pozitīvākā no manām atsauksmēm, un tomēr centīšos savas skatītājas – amatieres pārdomas ietērpt tā piedienīgi, jo bija jau arī labais tajā visā.

               Izrādei sākoties, pārlaižam skatu zālei – “izpārdots” nemaz neizskatās pēc tāda, bet, tā kā šī ir abonementa izrāde, tad sliecos domāt, ka daļa jau sākumā tukšo vietu pieder tieši abonementa īpašniekiem, kuru viena daļa droši vien ir cienījamos gados un pēc uzklausītajām ziņām nolēmuši šo izrādi neapmeklēt, vēl kāds varbūt saslimis (ziema tomēr...) vai pīrāgus pārēdies (kam negadās, svētku starplaiks kā nekā...). Jā, izklausās, ka pa kādam skatītājam atstāj zāli arī pirmā cēliena laikā, un daži vēl starpbrīdī (arī mums blakus sēdošā dāma pēc starpbrīža neatgriežas), bet šķiet, ka tik liels tas atbirums nemaz nav... Tā kā pirmais cēliens mums šķitis tikai vietām garlaicīgs, bet nobiedējis līdz kaulam un nelabumam nav, tad turpinām vērot. Draudzene sakās vakarā vaicāt meitai, kura bijusi uz studentu “ģenerāli”, kas mainījies kopš tā brīža, jo atmiņa jau gana laba, varēs pārspriest... Es savukārt saprotu, ko manos nesen ekrānā apmeklētajos dramaturgu kursos domāja pasniedzēji ar norādēm par lugas teksta spraigumu, intrigas sagatavošanu un visu ko citu, kas “piesietu” skatītāju uzmanību un neļautu garlaikoties, domās ievelku dažus krustiņus un citas zīmes savā kursu darbā, kas, protams, vēl ne tuvu nav gatavs, bet šī vakara piedzīvotais ir noderīgs arī manam radošajam darbam.

                 Un tagad pie lietas! Stāsts ar gana daudziem nezināmajiem, pārdomājamajiem un pat neizprotamajiem, bet ar mūžseno un nebeidzamo labā un ļaunā cīņu, kurai, kā parasti, nav atbildes, jo katram savu reizi tas stiprums. Ir skaidrs, ka Tēva (Uldis Anže) un meitas Lilitas (Laura Siliņa) starpā ir kāds nopietns konflikts, kas acīmredzot briedis krietnu laiku, bet ko katrs var iztulkot pēc sava prāta – tiklab jauna cilvēka pieaugšanu un ambīcijas, kad par katru vecāku teikto “jā” ir jāsaka “nē”, kā situāciju, kad vecāki vēlas dot bērnam ceļamaizi kaut vai ģimenes biznesa vai tradīciju izskatā, bet bērns liedzas to pieņemt, vai – tieši otrādi – bērns grib, bet vecāki negrib atdot vadības grožus jaunajās rokās. Tomēr tas konflikts vienlaikus šķiet tik mierīgs – kā tāds aizmidzis vulkāns, par kuru nevar zināt, kad spersies gaisā, - ka savā veidā iemidzina arī skatītāju. Vai tiešām par garu, par blāvu? Nevaru vēl pateikt... Mazliet sprieguma ienes Policista (Igors Šelegovskis) parādīšanās, kura skarbos izteikumus var apdomāt gan kā likuma sarga iejaukšanos kādā iepriekš notikušā situācijā, gan arī aizdomīgu, pat savtīgu, ļaunatminīgu interesi par meiteni, ar kuru policistu saista kāds noslēpums. Savukārt Suņu ciema iemītnieki ar savām monotonajām kustībām, vienmuļo dziedāšanu – kurā viņus iedīdījusi vokālā pedagoģe Zane Šmite - (mēs ar draudzeni sabikstām pleciem – mūsu prātos ir “Veļu upe pārplūdus`, no krastiem(i) izgājus`...”, un vismaz man šī bedību dziesma allaž dziedot iedvesusi lielu mieru un paļāvību pasaul`s kārtībai) un vārdiem “Tēva upe pārplūdus`...” raisa domu, ka tēva pacietībai pienācis gals (atkal jau – nez, kas bijis tas, kas šo pacietību nokāvis?...) un tādēļ meita, gan pēc pašas izvēles, un tomēr..., devusies uz viņai vien zināmo (tā vismaz viņa saka, bet šķiet, ka arī tēvs zina šo vietu...) ciemu, lai darītu labu savā izpratnē. Jā, un te nu var sākt šķetināt, ka tas, kas vienam labs, otram nemaz tāds nešķiet, un tā tas bijis jau no pasaul`s gala. Ir sajūta, ka Suņu ciema ļaudis ir kā tādi Kārļa Skalbes pārticības zemē dzīvojošie, kam karotes aiz mākoņa aizspraužamas, ko nu tur ies pūlēties, ja nu kāda palīdzība nāks, tad būs labi, bet, ja nē, nu tad būs jāiztiek. Kā mazi asniņi, kuriem citi bradā pāri, pavīd Jāņa (Kārlis Reijers) teiktie vārdi par naudas un mantu nepieciešamību, vajadzību pēc naudas, bet nerod atbalstu pārējos, viņiem ir labi tāpat. Laikam jau tāpēc Lilitas un Jāņa starpā vēlāk uzplaukst kādas jūtas, ka viņu domas ir uz vienas stīgas... Un tomēr – vai Jāņa gļēvums, nespēja pagriezt cieminieku prātus ir viņa paša vai kāda cita radīta – kā Annas Brigaderes Varim, kuram vajaga Maijas iedrošinājuma un atbalsta? Šķiet, ka kopienas vadonis ir Zahars (Ivars Kļavinskis), jo viņš gan lūgšanas dziesmu skandē laukuma vidū, gan stingri izsakās un norādījumus dod, bet tai pašā laikā nepamet sajūta, ka te tomēr noteikšana kādam citam (nebūs te nekāds patriarhāts!), un tā ir Maijas Doveikas Berta, kura gan savu tik divkosīgo vīru  Jēkabu (Romāns Bargais) izgrozīs, gan dēlu Jāni II (nezinu, kurš spēlēja šai reizē – Gusts Alberts vai Lūkass Daniels Laizāns, nebija programmā norādes...) tiklab norās, kā uzmundrinās – tikpat spilgta un spēcīga kā Elizabeta izrādē “Debesjums”. Un kur nu vēl visas citas situācijas, kad Berta ir gan labestīga, gan ļauna, despotiska, atriebību alkstoša!... Tieši tāda kā ir cilvēka duālā daba, kurai katru reizi var kas cits iešauties padomā... Savukārt Daigas Gaismiņas Aklā Andra Jēkabsone šķiet tāds dzīvesgaišais tēls, kas mēģina daudz ko vērst par labu, aicina aizdomāties, un te atkal vietā pārdomas – vai viņa tāda no dabas, pēc rakstura, vai viņu par tādu padarījuši pašas pārdzīvojumi vai nelaime, kas laupījusi acu gaismu? Arī Marijas Bērziņas Nespējīgā Toma (tikko ienāca prātā salīdzinājums ar neticīgo Tomu), kas zaudējusi kustības spēju (bet varbūt nemaz tik traki nav?...), ir gatava ieklausīties, nevis uzreiz nolinčot, un viņas teiktais, ka mums vajag sarunāties vienam ar otru... Vai tas varētu būt atgādinājums, ka empātiskāki parasti ir tie ļaudis, kas dzīvē kādas lielākas ciešanas pieredzējuši? Un vai tā ir vienmēr? Savukārt Sanitas Paulas Šofere Jana Petere allaž opozīcijā – vai tamdēļ, ka šofere, kas tomēr stereotipiski tiek piedēvēts vīrišķajam lauciņam? Vai tamdēļ, ka izrādes otrajā cēlienā izrādās vēl kas tieši viņai īpašs?... Un Ievas Aniņas Smukā Filipa – gan smuka, gan reizēm mēģina paust savas domas, bet tad atkal sakautrējas, tā teikt – smukām meitenēm tā prāta nav gana daudz, - vai tāds varētu būt šī tēla funktieris? Mīkla mīklas galā, bet pāri visam – tiešām cilvēka duālā daba, kas gan palīdzības gaida un grib, lai par viņu rūpējas, bet pašam nav ne pirkstiņa jāpakustina, gan gatava otram rīkli pārgrauzt, ka nenotiks pēc viņa prāta, un to pārgraušanu izdarīt pēc iespējas nežēlīgāk. Turklāt tādā barā jebkurš citādas domas aizmetnis šķiet nekavējoties nonīcināms, tā kā balsot varat “vienbalsīgi”, kas taču šeit nozīmē  tikai vienu balsi, kura ir viena pret visām citām... Sirsnīgas draudzīgas izpausmes brīžos, kad pienācis kārtējais sūtījums, kurš turklāt ietver kārotos labumus, un dusmas par to, ka nākamais sūtījums krietni mazāks. Nespēja pateikt policistam, lai vācas prom, jo viņi Lilitu nenodos, bet gan iebiedēti skatieni, kas tik ļoti raksturīgi saskarsmē gan ar varu, gan ļaunumu vispār.  Un tad vēl tās zināmā mērā dzīvnieciskās, bet tikpat labi perversās izpausmes, kad nu visiem pēc kārtas Lilita jāizvaro gan par sodu, gan lai radītu kādu īpašo ciema bērnu viņas klēpī. Paralēles tiklab ar Bībeles sižetiem, kā ar paša režisora pieminētajām mūsu pasaulē sastopamajām šausmām, un var piekrist teātra mājaslapā lasītajam viedoklim par to, ka mums gan tas šķiet šausmīgi, bet ko lai saka tie, kuriem šobrīd šo šausmu piedzīvošana ir ikdiena? Šeit palieku pie savas pārliecības, ka cilvēks, “pateicoties” šīm vardarbīgajām izpausmēm tomēr nav “radības kronis”, jo zvērs zvēram to nenodara, ko cilvēks cilvēkam, turklāt zvērs nogalina tikai, lai izdzīvotu, kas ir barošanās ķēdes likums, bet cilvēks to mēdz darīt arī sadistiskas baudas dēļ, ko mēdz attaisnot ar pelnīta soda sniegšanu. Tai pašā laikā cilvēks, kurš sakās valdām pār sevi, ir nespēcīgs savu instinktu priekšā, jo apspiesta, nerealizēta seksualitāte arī mēdz izpausties sprādzienveidīgi, kad nu jādrāž viss, kas pieejams, un arī tādai rīcībai jārod attaisnojums gan “viņa pati gribēja”, “viņa ģērbās vai izturējās izaicinoši”, gan “tas viņai par sodu”. Šeit vēlreiz manā prātā velkas paralēles ar “Debesjumu” – izvēlēm, sodu vai attaisnošanu, pieņemšanu vai atraidīšanu, sevis labāka par citiem uzzīmēšanu (žēl, ka šai izrādei bija tik īss mūžs, jo skatītājiem gribas to vieglo – prāta izklaidi nevis trenažieri...), un to, cik bieži tas, ko izdarījusi sieviete, tiek skatīts pavisam citādi nekā tas, ko izdarījis vīrietis...

                   Un tomēr – vai labais, sastopot pretspēku, var to uzvarēt? Vai vienmēr tas iespējams un vajadzīgs? Vai cilvēks, kam labi viņa ērtajā zemē, kur karoti pie griestiem aizbāzt, gribēs, lai viņam piedāvā ko citu, lai arī ērtāku, progresīvāku, labāku? Vai būs gatavs pieņemt jaunus likumus, piedāvājumus? Vai varbūt vēlme citus pārtaisīt, apdāvināt pret pašu gribu vai kā citādi izpausties nemaz nav labestība, labvēlība, bet gan augstprātība – ka es gan viņus varu pārveidot? Un ja nu cilvēks nevēlas, ko tad? Varbūt lai dzīvo savā Sūnu (Suņu) ciemā vesels un dara to tāpat kā tēvu tēvi darījuši? Šīs pārdomas nāk prātā, domājot gan par dažādiem “misionāriem”, kas dodas labākas dzīves veidošanas gaitās uz citām zemēm, gan skatoties uz tepat netālu esošiem ļaudīm, kas noliedz acīmredzamo ļaunumu un uzskata to par pareizu.

                  Mazie gaišie mirkļi – gan apskāvieni, gan Lilitas mēģinājumi palīdzēt nespējīgajai Tomai atkal sajust kājas, gan brīdis, kad uz teltīm tiek izžauti gaiši drānu gabali vai saklātas tīras gultas, kas atgādina, “ka viss nav tikai melns un slikts” (Freimīša leksikā un balsī...). Burvīgie suņa foto programmiņā (vienīgi – vai suņmodelei nebija viedoklis par to, ka īpaši jāpozē ar paceltām ausīm?) – gan prieks par tik izskatīgu kustoni, gan atgādinājums, ka cilvēks arī kustonim rada, spēj kost vēl vairāk nekā suns, un arī rokā, kas viņu baro... Pārdomas par Lilitas bruņuvesti, kas viņai ir mugurā sākumā, - atļaušanās, iedraudzēšanās, uzticēšanās zīme, kad tās vairs nav? Daudzkrāsainie (un arvien kuplākie un krāsainākie) tērpi – bravo kostīmu māksliniecei Madarai Botmanei par ideju un izpildījumu! – kā zināmas labklājības apliecinājums un reizē kā aizsegs tam, ko nevēlamies rādīt citiem, krāsains iesaiņojums, zem kura var slēpties arī visdraņķīgākais produkts, ko mums cenšas iesmērēt atraktīvs pārdevējs. Valtera Kristberga scenogrāfija kā tumšs mežs, elles priekškambaris (jā, jā, ellīgāks nekā “Spēlēju, dancoju”, kas atstāj vairāk gaišuma nekā šeit sajūtamais!) un nemitīgi baisām priekšnojautām pildīta diena un nakts. Gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa un video mākslinieka Toma Zeļģa saskanīgais veikums šo visu vēl paspilgtina, ļaujot sajusties kā tādā greizo spoguļu istabā, kurā viegli reibst galva (mums abām patiesi video bija par daudz, bet negribētos, ka autori šo atziņu ņemtu ļaunā, jo vestibulārajam aparātam savs viedoklis par notiekošo, atšķirīgs no režisora iecerēm...), savukārt skaņas dizainera Ginta Rutka veikums gan ar salūtu, gan lidmašīnu, gan visām citām skaņām un atskaņām tik ļoti “iedzina” realitātē, ka brīžiem nesaproti, vai pats gadījumā nesēdi mežā zem egles un neesi pavisam tuvu notiekošajam. Tiesa gan, vakarā mājās gribējās kā skāba, kā sālīta, lai galvas reibonis pāriet un dūša drusku norimstas pēc bagātīgajiem ļaunuma vērojumiem, tad nu bija sāļās vēlās vakariņas...

                    Vislielākais cieņas un apbrīnas reveranss aktieriem par izrādes vēsts nešanu skatītājiem, un vēlējums ikreiz pēc izrādes viegli tikt vaļā no grūtuma, ko noteikti uzliek šīs lomas, tāpat kā no pēcsajūtām, ko, iespējams, raisa skatītāju reakcijas ar aizcirstajām durvīm vai zāles tumsā pamanāmajām telefonu un pulksteņu gaismiņām, kad garlaicība dzen lūkoties pulkstenī (atzīstos, es arī vienreiz palūrēju somas dziļumā, otrajā cēlienā drīz pēc deviņiem ar cerību, ka nav vairs daudz laika vardarbībai atlicis, bet bija gan...). Protams, manā prātā vēl paliek jautājums, vai tad, ja mēs par ļaunumu runājam vai skatāmies tā izpausmes ekrānos – dokumentālos vai mākslas darbos – tas kļūst mazāks, vieglāks, pazūd, vai tas rosina cilvēkus darīt labu, būt labestīgākiem, pārdomāt notikušo, vai arī tā ir tikai tāda teoretizēšana? Iespējams ir viss, un svarīgākais laikam ir domāt un rīkoties tā, lai būtu cilvēka vārda cienīgi, tātad – cilvēcīgi. Man vēl jāizlasa, ko programmiņas lappusēs pauž dažādi mācītāji par šo tēmu (to ar nolūku darīšu pēc pārdomu pierakstīšanas), iespējams, būs vēl kādi meklējumi. Šoreiz nevaru ieteikt vai neieteikt, katram pašam jālemj par šo, jo pārdomu gana daudz, iespējams, kaut ko varēja parādīt arī citādi, bet tad jau tas būtu cits Suņu ciems...