1.06.2024.

            Esmu vienisprātis ar atziņu, ka visas lietas kādreiz notiek pirmo reizi. Ir cilvēki, kam esmu atzinusies, ka nekad neesmu bijusi Leļļu teātrī, jo bērnībā daudz slimoju, vecāki mani tāpēc nekur īpaši neveda, bet ar mūsu pašu bērniem tieši uz Leļļu teātri gāja vīrs, es savukārt piedalījos tajās izrāžu skatīšanas reizēs, kad teātris viesojās skolā. Tad nu šoreiz notika šī roba aizpildīšana (tiesa gan, ar vēl dažām lietām, kas ar mani atgadījās pirmoreiz...). Un viennozīmīgi jāatzīst, ka izrādes nosaukums un mūsu profesija šoreiz ir “divi vienā”, tāpēc arī stāsts vīsies tāpat – “divi vienā” – pinumā, gan par izrādi, gan par piedzīvojumiem ap to.

            Jau pērnvasar domāju, ka derētu beidzot apmeklēt Valmieras vasaras teātra festivālu, taču biju to nodomājusi drusku par vēlu, turklāt vīram tai laikā bija pats karstākais darba laiks tiešā nozīmē (kad “Rīgas Siltums” veic hidraulisko pārbaudi, pa apkures caurulēm laižot liela spiediena karsto ūdeni, un tas reizēm rezultējas interesantās “strūklakās” un citos “brīnumos...), tā kā nācās iztikt bez festivāla. Varbūt šogad... Taču brīdī, kad uzzināju, ka Latvijas Leļļu teātra izrāde “Skolotājas” būs skatāma tepat Rīgā, bija skaidrs, ka uz to jādodas. Mācību gads noslēdzies, brīva laika un dabas gana, tad tik uz priekšu!

            Diemžēl te nu notika divas ”pirmās reizes”, kas diži neiepriecināja. Man kā Rīgas – konkrēti Čiekurkalna un Teikas – meitenei vismaz vecie skolu numuri, ielu nosaukumi un apvidi nesagādā nekādas grūtības līdz brīdim, kad izrādās, ka jāsaka Aleksandra Čaka vārdiem “Ne tā bruģa, kas te bija senāk, viņam pāri pelēks asfalts liets. Draugi, draudzenes man pretī nenāk, sejā smaidoši kā saules riets.” Nu labi, nav tik traki, un tomēr – vismaz par ielām un bruģi reizēm nākas pārdomāt, jo vismaz tramvaju tagad apskatos pieturā, vai konkrētais punkts atrodams pa ceļam... Tā arī ar izrādes norises vietu – biļetē rakstīts “Rīgas 45.vidusskolas (Gaujas iela 23) teritorijā”, bet katrs kārtīgs Rīgas iedzimtais no tās puses zina, ka šīs skolas adrese bija Bērzpils iela (tad, kad mēs skolā gājām...). Zināju, ka tā mēdz notikt, ka skolām pievieno bērnudārzus, paplašinot uz sākumskolas rēķina u.t.t., un mēdz arī likvidēt (kā notika ar manu 20.vidusskolu, kas tagad 9.vakarskola...). Nu labi, vīrs mūs abas ar draudzeni palaida “dzīvē”, ieteica tuvējo kafejnīcu (kūku rituāls pie teātra apmeklējuma piederas!) un ripoja izklaidēt sevi un jaunāko dēlu. Mēs “piekūkojušās” mierīgu soli čāpojām uz skolas pusi, pagalmā lūkojāmies, bet nekā cita, izņemot mazu izrādes reklāmas plakātiņu pie skolas ieejas neatradām. Spērāmies iekšā, dežurante jau nāca pretī, mēreni sagurusi, un atzina, ka mēs neesam pirmās, kas vaicā pēc šīs izrādes, taču patiesībā jāejot pavisam citur... Tātad – “pirmā reize”, kad, ejot uz izrādi, nonākam pavisam ne izrādes vietā...

              Sazvanījām manu vīru, kurš nokomandēja mums gaidīšanas punktu turpat skolas tuvumā tramvaja pieturā, un devās glābt savas trakās teātra fanes, “glābējzvans” tāds! Kad nu pieripoja, “pateicoties” Rīgas stabiņkultūrai, nācās paripināties uz priekšu pa ielu, lai mūs uzņemtu, jo tieši “astē” sekoja nākamais auto (visu gaidīšanas laiku – neviena paša!...). Tad nu mēs pa fikso uzņēmām soli uz auto, un – pa-lē-ni-nā-tā-ki-no-cie-nī-gā-ma-nie-rē es “sapinos meistarībā” (lasi – bikšu starā) un – bliukt! gar zemi! Dzirksteles nošķīda, bikšu stara un ceļgals pušu, plaukstas nobrāztas, ielēcām mašīnā un ripojām uz pareizo vietu. Tātad – te atkal “pirmā reize”, kad ierodos teātrī akurāt nepiedienīgā izskatā...

              Morāle – skolotājas domā, ka visu zina, sevišķi, ja ir konkrētas vietas “iedzimtās”, un neuzticas Gugles kundzei (jo neba nu viņa vienmēr visu pareizi pateikusi priekšā...), turklāt izrādes jeb stundas kavēšana nav labais tonis, tāpēc steiga ir pieļaujama, bet ...

Un tagad pie izrādes. Kad pierikšojam pie kādreizējās Čiekurkalna pamatskolas (kad tajā mācījās mana vīra vecāmāte, 20.gs.20.gados...) jeb vēl pirms dienas – Jāņa Poruka vidusskolas (kas turpmāk būs Rīgas 45.vidusskolas sastāvdaļa...), izrāde jau ir sākusies, biļešu kontroliere mazliet nīgri “pieskaita” mūs, bilstot, ka norāde taču ir “Gaujas iela”. Eh, lai paliek, iesprūkam stundā, tā ir interesantāka “profesionālā” nodarbe par strīdēšanos par uzrakstiem un norādēm! Pa ceļam vēl nobrīnāmies par balto klājienu pie skolas vārtiem – tā kā putas, tā kā sniegs, tā kā krusa, bet par to domāsim pēc tam.

              Visu cieņu dramaturģei Ancei Muižniecei un režisoram Edgaram Kaufeldam, šī bija burvīga stunda ar ļoooti integrētu saturu, ko mums noturēja sporta skolotāja Arta Vidēja (Artūrs Putniņš) un vācu valodas skolotāja Inese Strazdiņa (Matīss Millers), kurām palīdzēja leļļu mākslinieks Kristaps Kramiņš un par muzikālo noformējumu rūpējās Staņislavs Kuļikovs. Jebkurai eksaminācijas komisijai un skolu akreditācijas speciālistiem vajadzētu ar šo iepazīties pirmkārt jau tāpēc, lai pārdomātu, cik ļoti daudz atkarīgs no paša skolotāja personības, kad viņš cenšas saviem audzēkņiem iedot pēc iespējas vairāk un labāk no saviem zināšanu apcirkņiem, un cik daudzpusīgiem mums nākas būt – tas nav ierakstāms nevienā regulā, ne standartā. Turklāt – cik daudz šobrīd mūsu vidū ir skolotāju, kas strādā, arī būdami pensijas vecumā, jo nav, ko likt vietā? Nenoliedzami, ir tādi cilvēki, kuri turpina strādāt, jo viņiem varbūt nav ģimenes un ir nepieciešama tā “būt vajadzīgam” sajūta (pati atceros no savas jaunības, kad viena no manām skolotājām un vēlāk kolēģēm pēc pensionēšanās turpināja aktīvi šiverēties un pieskatīt bērnus, nu jau savu skolēnu mazuļus, un otra savukārt vairs negāja laukā no mājas, ne par ko nelikās ne zinis un pirmajā pensijas gadā devās mūžībā). Cik mūsu vidū ir skolotāju, kuri cenšas izburties cauri visiem “standartu” kalambūriem un jaunajām “kompetencēm”, it kā burtu alfabētā būtu kļuvis vairāk? Un cik ir to skolotāju, kuri gan turas pie plāna, taču tāda, kādu atzīst par labu esam, jo pārbaudījuši praksē, nenoliedzot, ka ik pa brīdim kaut ko jaunu taču izdomā un atrod gan? Taču vai tas ir darbs, ko var ielikt plānos un rāmjos, nezinu gan...

                Sporta skolotāja Arta mūs aktīvi iesaista nodarbībā – jāiesildās, pēc tam metieni basketbola grozā, tiek aicināti arī “otrgadnieki” jebšu pieaugušie, un tad jau laiks nākamajai stundas daļai, ko vadīs skolotāja Inese. Vispirms gan viņai krietni jāatklepojas (kā zināms, balss ir skolotāja darba instruments ar vislielāko noslodzi, tāpēc visādas krekšķināšanas un aizsmakšanas ir ikdiena), bet pēc tam mums jāatmin putnu dziesmas. Jāatzīst, ka arī es nokļūdos pie pupuķa balss, taču kāds mazs puika ir precīzs, visu cieņu viņam! Un tad, klausoties radio laika ziņas, pienāk pavisam skumjš brīdis – izrādās, ka jau 50 gadus skolotājas Artas Vidējas nav mūsu vidū, un skolotāja Inese Strazdiņa par to ir riktīgi sašutusi, ka nav bijusi informēta... Viņas izmisums ir tik liels, ka skolotāja pazūd no stundas, paliek tikai Arta, kurai nu kopā ar mums jāizdomā, kā kolēģi iepriecināt un nomierināt. Izlemjam, ka vislabāk to izdarīt ar dziesmu “Dar` man, tēv(i)s, pastaliņas”, ko skolotāja Arta ik pa brīdim piesaukusi, atgādinot kolēģei, ka nebūs te nekāds “vecā kaluma” stundu plāns... Īss mēģinājums, fonogramma gatavībā, un dziedam no sirds, pie pēdējā panta veras skolas durvis un pazudusī skolotāja atgriežas! Neliegšos, ka šī ir viena no dziesmām, kas man kopš zināma laika uzdzen asaru, tā notiek arī šoreiz... Tad nu stunda galā gan, drīkst izklīst, bet tieši tāpat kā skolā, arī šeit “skolēni” vēl labprāt pakavējas skolotāju sabiedrībā, gan “pacienājot” ar puķēm, gan sabildējoties (arī mēs nebijām izņēmums) vai pārmijot kādu vārdu. Kur gan tu esi redzējis, ka skolotājs tiek no klases ārā reizē ar zvanu? Man tā nav gadījies, ne pašai mācoties, ne strādājot...

                Izrāde ir tieši tik gara kā mācību stunda (40 minūtes) un tieši tik jestra, kādai stundai pienāktos būt. Atšķirība no “īstās” stundas tāda, ka te sanākuši visi ieinteresētie un nevienam nav prātā kādi tur “sasniedzamie rezultāti” un citi “pergamenti”, bez kuriem var labi iztikt, jo jāskatās taču pēc situācijas – skološana ir un paliek viena liela improvizācija – šodien pat, nācās mainīt dislokācijas vietu, jo Bricīt`s nepiedāvāja labu laiku, mazliet uzlija...

                Izejot no skolas pagalma, nobrīnāmies vēlreiz un izpētām balto klājienu, kas izrādās krusas paklājs – pirms izrādes šaipus Rīgai bijis krietns lietus un krusas gāziens, tā kā mēs vismaz izrādes laikā esam labi tikuši cauri. Jā, arī mūsu sajūtas šoreiz mazliet rada šim laikapstāklim gan no profesionālā viedokļa, kad sajūties tik tuvs šīm augumā lielajām un vaigā sirmajām skolotājām, gan no šodienas piedzīvojumu puses. Turpmāk skaidrs, ka jebkurai izrādei ārpus NT telpām skrupulozi meklēšu pakaļ visos iespējamos avotos un nekautrēšos jautāt, rakstīt vai zvanīt, ja šķitīs, ka kaut kas “nesaiet” ar atrašanās vietu. Bet izrādes darinātājiem milzu paldies, un iesakām citiem arī šo piedzīvot, ir vērts, paties!