12.01.2024.

            Kaut kā pēdējā laikā sanācis tā, ka noskatītās vairumā ir nopietnas domājamās izrādes, kuras uzreiz tajā pašā vakarā ir pagrūti aprakstīt, vajag “nosēdināt” pieredzēto. Vienā izrādes atsauksmē skatītāja bija lietojusi terminu “ar izrādi jāpārguļ”, ko, protams, var apspēlēt dažādi, ja vēlamies spēlēties ar vārdiem, bet varu arī piekrist šādam formulējumam savu emociju nogatavināšanai.

            Nu, ja spēlēties, tad spēlēties ar vārdiem. Turklāt jāatzīst, ka ilgāku laiku nebiju mājupceļā fiksējusi savas izjūtas telefona īsziņu sadaļā, iepriekšējās datētas ar novembra izskaņu, bet līdz šai dienai nolūkotas vēl 5 izrādes, kuru pārdomu melnraksti bijuši vien galvā. Tātad – VARA. Kā mēdzu jautāt skolēniem – kādus citus vārdus tu saskati šajā vārdā? Šķiet, latviešu valodā vārdam “vara” piederas arī vārds “varēt” jebšu “spēt, prast, mācēt”, lai gan lielākoties tā tomēr saistās ar tādu negatīvu nokrāsu – būt varenākam par citiem? Un, ja tā, vai vara var būt maiga, vai tomēr tikai skarba, brutāla, neiecietīga, kategoriska? Elzas Martas Ružas un Matīsa Kažas izrāde “Maigā vara” Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē bija atkal jauns, citāds teātra piedzīvojums, kas mani uzaicināja ne tikvien uz pārdomām par norisēm pasaulē un cilvēku prātos, bet arī ierosināja šīs pārdomas par vārda “vara” nozīmi un saistību ar maigumu.

             Teātra skaistums, manuprāt, slēpjas tajā, ka ik reizi ir iespējams piedzīvot pavisam atšķirīgu pieredzi gan no stāsta un aktierspēles, gan vērotāja sajūtu puses, turklāt tas notiek gan pavisam jaunās un nezināmās izrādēs, gan tādās, kuras “zini no galvas”, jo apmeklē kā rituālu vai vēro spēlmaņu sastāva izmaiņu dēļ. Tā arī šajā izrādē, jau sākot ar to, ka skatuve tik ļoti, ļoti tuvu skatītāju pirmajai rindai, ka daži ienākot un uz savām vietām dodoties, iet nevis pa grīdu, bet pāris soļus arī pa skatuvi. Jā, nu jau gan var teikt, ka video un tehnoloģiju izmantošana vairs nav jaunums, tomēr fakts, ka visu izrādes gaitu līdzās ir arī kinooperators ar kameru (ak, cik žēl, ka tas nebija ierakstīts teātra mājaslapā, “palīdzot” man saskaitīt dalībniekus...), kurš filmē tuvplānus, ko vērojam uz savdabīgiem ekrāniem, bija jaunums. Un izrādes scenogrāfija (autore Kristina Rezviha, viņa arī kostīmu māksliniece) arī šķita pirmoreiz tik aktīvi pārvietojamies, ja tā drīkst izteikties, jo “sienas” vai “ekrāni” tika vērti te ciet, te vaļā, turklāt raksturīgā skaņa vai nu ar nolūku, vai tikai manā prātā saistījās ar tādu īsteni biedējošu, mazliet lidmašīnai, mazliet militārai, vardarbīgai  norisei raksturīgu toņkārtu. Protams, ņemot vērā izrādes tēmu, tas bija īsti vietā un laikā. Šķiet, ka pirmoreiz piedzīvoju arī mirkļus, kad (laikam taču tā bija jābūt!) aktrise savā tēlā vēršas pie skatītājiem pavisam tieši, stāstot par notikušo darbavietā, - uzrunāja tik ļoti, ka aiz neziņas, kā varētu palīdzēt, sajutos līdzvainīga notikušajā, nu tā, ka tikai nolaist acis un klusēt... Un pirmoreiz skatuves dūmu biezais slānis man bija par biezu, laimīgā kārtā tas nāca tikai pašā pēdējā mirklī, aplausus nācās “kombinēt” ar klepošanu, un spruku no zāles laukā labi drīz, lai tiktu pie tīra gaisa, garderobes meitene pat apjautājās, vai viss kārtībā. Paldies par rūpēm, kārtībā gan, tiklīdz tiku svaigā gaisā! Tiesa gan, zinu cilvēkus sev tuvu teātra mīļu lokā, kuri jābrīdina par šo, lai izrādes izskaņā nepiedzīvo nepatīkamus mirkļus. Ak jā, un vēl – ja nu cilvēks īpaši “nedraudzējas” ar visāda veida ekrāniem, var gadīties arī tāds viegls “žvingulis” no ekrānu vērošanas, kā bija man, jo sēdēju pirmajā rindā, dažbrīd nācās diezgan naski grozīt galvu tad, ja uz abiem ekrāniem nebija pilnīgi vienāda bilde...

            Nu un tagad atpakaļ pie pārdomām par redzēto un sajusto stāsta sakarā. Šodien, visu pārdomājot, gribas teikt – izrāde izrādē, jo stāsts par kādu teātra festivālu, kurā iekļauto lugu nevajadzētu rādīt, jo tā ir dažādos veidos sensitīva tieši šim vēsturiskajam laikam, šķiet kas ārkārtīgi pazīstams, jo gana daudz dzirdēts par visdažādākajām peripetijām, saskaņām un nesaskaņām organizatoru un visu citu starpā, gatavojoties kādam pasākumam. Turklāt manā prātā uzaust arī tik tuvs piemērs kā pagājušās vasaras Dziesmu svētki un konkrētas dziesmas izņemšana no repertuāra tāpat kā citām reizēm pieredzētais, kad repertuārā galvenokārt (nospiedošā vairākumā) tikai konkrētu autoru darbi, bet kāds cits paliek pavisam ārpus, acīmredzot kādam “uzkāpis uz varžacs”... Tas – gan par cilvēku subjektīvo dabu, gan par ētiskām normām un ar to saistītām pārdomām. Izrādes autori iesaista arī šobrīd tik aktuālo kara tēmu, un te nu nāk mans lielais pārdomu vilnis. Vai cilvēks vainīgs, ka piedzimis konkrētā valstī? Ja nu viņš pats apzinājies, ka nespēj pieņemt oficiālo nostāju, devies projām no savas dzimtenes, vai tālab viņš vērtējams kā tāds pats kā tie, kuri atbalsta savas dzimtenes nostāju, lai arī vardarbīgu pret citu valsti? Un vai brīdī, kad kāds, kurš atbalstījis vardarbību, pats nokļūtu varmāku nagos, viņš arī domātu tāpat un visu, kas ar viņu tiktu darīts, atzītu par pieņemamu? Vai nauda, kas taču ir nepieciešama mākslas radīšanai, bet nākusi no agresora “kabatas”, tātad asinīm slacīta, ir vērtīga vai tomēr noraidāma? Vai pseidonīms ir tikai mākslinieka nepieciešamība, vai dažkārt tas kalpo kā glābiņš mirklī, kad tev jāslēpjas, dažādu iemeslu dēļ jāglābj sava āda, varbūt pat tuvinieku dzīvības? Vai pelnīt naudu, dīlojot narkotikas, ir mazāk nosodāmi nekā pelnīt naudu ar agresora palīdzību? Turklāt zinot, ko narkotikas nodara cilvēkam, kurš tās lieto, - vai tā nav līdzvērtīga nelietība? Cik līdzatbildīgs par dzimtenē notiekošo ir cilvēks, kas devies prom jau pirms ilgāka laika, vai viņa vaina ir tajā, ka viņam saknes tai zemē? Un kurš ir tas brīdis, kad draugs kļūst par ienaidnieku? Vai varbūt viņš tāds ir bijis jau agrāk, vienkārši mēs to neesam pamanījuši? Un kā atzīt, ka mūsos dzīvo abi – labais un ļaunais? Kā izlemt, kuram palīdzēt? Cik daudz ir iespējams cīnīties ar ļaunumu, nepazaudējot un nepazemojot sevi? Rakstu un jūtu, ka jautājumi turpina birt manā prātā, tāpēc jāapstādina šis birums, lai varētu sakārtot... Tāpēc mazliet par aktierspēli.

            Atgriežoties pie varas un maiguma savienošanas jēdziena, šķiet, ka tieši Marija Luīze Meļķe Tīnas, režisora asistentes, lomā varētu būt šāds maigas varas iemiesojums, jo viņas vizuālais tēls – tik trausls, maigs, gandrīz jāsaka – pusaudzisks, ka jābrīnās, kā viņa nokļuvusi šai biznesa un performanču haizivju pulkā. Un te nu nāk prātā latviešu tautasdziesmas rindas “Ar varīti jūs, kundziņi, ar padomu bāleliņi. Ar varīti nevarēja padomiņa pievarēt.” Tie brīži, kad Tīna ierosina savas idejas, kad cenšas palīdzēt Kaspara Aniņa Andrē Diānsam, aktierim, izveidot tēlu, kad rūpējas par Matīsa Budovska atveidotā režisora Kristofera Mārlova labsajūtu un cīņu ar kaitīgo ieradumu – narkotikām, tik cieši parāda iespēju būt gan trauslai, gan varenai reizē, lai arī brīžiem varbūt šķiet – es taču neko nevaru, manas idejas nevienu neinteresē, es jau viņu neizglābšu... Un Tīnas pretstats – pavisam citāda vara Ināras Sluckas Reičela Dorsa, festivāla direktore, kurai nav atzīstama jebkāda čubināšanās un jūtināšanās, jo festivāls ir nauda un publicitāte, viņa apzinās savu varu pār māksliniekiem, kas piedalās festivālā, bet apzinās arī varas iespēju sagraut, jo saskaņā ar stāstu pati jaunībā piedzīvojusi varas varenību pār viņas veikumu un tam sekojošas nepatikšanas. Savukārt Agates Marijas Bukšas aktīviste Natalka Averčenko rada tādu divējādu sajūtu, kad viņas rokās ir vara atriebties, “iezāģēt” bijušajam darba devējam par nodarīto, atmaskot viņu, izmantojot  tik ļoti sensitīvo situāciju pasaulē, gan arī kāda cita meklējumi, kuru iesaistīt šai norisē, jo pašai – tā kā bail, tā kā neērti, tā kā gribas kaut ko īpaši izrādīt, būt pamanītai -, un tad šis cits tiek atrasts Tīnas personā, par kuru pēc tam, kad mērķis, iespējams, sasniegts, vairs var nelikties ne zinis. Un tad vēl šķietami liderīgais Rūdolfa Sprukuļa radītais Ārčija, Tīnas brāļa, tēls, kas tāds brīvmākslinieks ar neoficiālo nodarbi – narkotiku tirdzniecību, bet vienlaikus viņš šķiet arī vecāks, nopietnāks, nobriedušāks par savu māsu Tīnu, tomēr nespējot vai negribot īsti iedziļināties viņas sajūtās gan par to pašu netīro darījumu klātbūtni viņa ikdienā, gan par to, ka Tīna vēlas būt patstāvīga, atbildīga, taču jūtas apmaldījusies, “pazaudējusies” pasaules līkločos. Epizode, kad Ārčijs spēlē datorspēli, tik amizanta – re, ka vīrieši tomēr arī var darīt divas lietas vienlaicīgi, pretēji dažādos avotos lasītajam J Savukārt brīdis pie Stena Neša, lai aizstāvētu māsu, tik elpu aizraujošs – kas nu te tagad būs, vai izdosies ar godu un veselu ādu tikt galā? Un, jā – pats Egona Dombrovska veidotais producenta Stena Neša tēls, tik daudzveidīgs, “ietilpīgs” savās izpausmēs – gan labvēlīgs un patīkamu iespaidu atstājošs “boss”, gan naudas un slavas nozīmi apzinošs pasākumu “bīdītājs”, kurš taču nelaidīs garām publicitātes iespējas, gan prasīgs un nepiekāpīgs brīdī, kad par patiesu izšķiršanos situācijai par labu laikam jebkurš risinājums būtu nederīgs, gan nesavaldīgs mirklī, kad gaismā nācis tas, ko viņš, iespējams, pat gribēdams nevar aizmirst, jo no savām saknēm neaizbēgt. Tāpat tikpat daudzveidīgs (“Baltais tēvs, tu tūkstošveidi!”), manuprāt, ir Kaspars Aniņš, jo viņam atveidojamas divas lomas – viņš ir nevien aktieris, bet arī Kārters, raidījuma vadītājs, kuram visnotaļ bez emocijām jāiztaujā raidījuma dalībnieki, cenšoties no viņiem izvilināt tieši skatītāju auditorijai svarīgo. Un brīžos, kad atklājas Andrē un Kristofera īpašās jūtu dzīves nianses un attiecības, kas taču publiski nav paužamas, ir reizē tik sāpīgi just to vēlmi saglabāt savu noslēpumu, un apbrīnojami vērot to jutekliskumu, kas staro no šīs epizodes. Te atliek vien nodomāt, cik daudz aktieriem jāpēta, jāiedziļinās visdažādākajās niansēs, lai šādi atveidotu tēlu, kas taču varbūt ir stipri tālu ne vien no pašu būtības, bet arī pārliecības un varbūt pat attieksmes... Tai pašā laikā, atgriežoties pie norisēm spēles laukumā un jautājumu biruma manā prātā, piemēram, mirklis, kad režisoram bija jāiznāk pie publikas ar jau sagatavoto runu, man iedvesa gan šausmas par to, kas var notikt ar cilvēku, kam jāstājas pretī pūlim, gan aizdomas – vai tiešām viņš sacīs to, kas norādīts lapā (jo skaidrs taču, ka tā nav viņa paša pārliecība...) -, un atvieglojums mirklī, kad tiek pateikti tie īstenie vārdi, kurus vēlējies pateikt pats, lai ko arī tas maksātu... Tāpēc epizode ar sarkano krāsu manā prātā saveido tiklab iespējamu savainojumu, kas gūts, uzrunājot skatītājus pie teātra, kā mākslinieka (režisora, aktiera, jebkura cita radoša cilvēka) sirdsasini, kad viņam jāiet pret savu sirdsapziņu, jāizdara izvēle, kura arī neko labu nedos... Un kur nu vēl radošā procesa mokas, kad jāiepazīst tēls un jāatrod šī “atslēga”, ar kuru atslēgt lomu, tās vēstījumu skatītājiem, tās man sazīmējās gan tai sarkanajā krāsā, gan arī mēģinājuma epizodē ar Tamerlanu, vērojot tiklab aktiera, kā režisora sejās ierakstītos sajūtu mudžekļus... Te vairs nav nekā personīga, nekādu savstarpēju jūtu attiecību, te ir tikai katra no viņiem ambīcijas, kuras nav iespējams atspēkot...

            Jāatzīstas, ka arī šobrīd, pārdomājot aktierspēli, mans jautājumu birums nav kļuvis mazāks, iespējams, vajag ar vēl kādu izrādi redzējušo parunāt... Zinu, ka jaunajā nedēļā man šāda iespēja būs, jo darbā ir arī pa kādam teātra gājējam, ar ko apspriest uzvedumu nianses un izraisītās sajūtas un pārdomas. Tāpēc šovakar vien liels un sirsnīgs paldies visiem, kas piedalījušies izrādes tapšanā! Varu ieteikt iet un skatīties, esot gataviem uz dažādām reakcijām tiklab sevī, kā citos, jo arī man gadījās līdzās cilvēki, kas ik pa brīdim ieķiķinājās (kaut man šai izrādē smiekli nenāca nevienā vietiņā...), ko varu tulkot arī kā aizsargreakciju, kad savādu sajūtu brīžos cilvēks izvēlas smieties vai smaidīt, lai slēptu savas patiesās emocijas.