12.04.2025.

            Kas notiek, kad grāmatmīlis un dārza mīlis vienā personā nokļūst dārza un tehnikas izstādē? Teorētiski viņš apskata piedāvājumu un iepērk “lakstus” un tamlīdzīgas lietas. Bet praktiski – pirms nedēļas izstādē “Rāmavā”, kad nācās no šortiem pārkāpt atpakaļ ziemas zābakos un cepurēs, gar lakstu tirgotājiem gan nostaigāju (traktorus un citu interesantu tehniku vīrs ar dēliem apskatīja paši, bez manas asistēšanas), bet, pie vienas tirgotājas parunājoties, uzzināju, ka iekšā paviljonā cita starpā esot arī divi grāmatu stendi. To tik man vajadzēja, skaidra lieta! Spēros iekšā raudzīt un pie reizes sildīties, izdevniecības “Avots” stendā krietni pamieloju acis pie saimnieciska rakstura izdevumiem, savukārt pie “Latvijas Medijiem” nevarēju nenopirkt Maijas Krekles romānu “No ugunīm un sniega” (izdots 2024.g.) par dzejnieka Viktora Eglīša sievu un dēlu Anšlava un Vidvuda māti Mariju Eglīti, dzimušu Stalbovu, ar kuru jau biju iepazinusies grāmatas “Melanholiskais valsis” lappusēs. Turklāt pēc otrā “riņķa” pa izstāžu laukumu, gaidot, kad maniem puisiešiem tehnikas vērošanas mērs būs pilns, iespruku paviljonā vēlreiz un, turpat maliņā stāvēdama, sāku jauniegūto grāmatu lasīt. Tā nu pirmās trīsdesmit lappuses izlasīju vēl izstādē... Pēc tam rakstīju draudzenei, ka visi meksikāņu seriāli ar saviem mīlas daudzstūriem var mierīgi “iet gulēt”, jo šajā grāmatā rodams vesels mīlas sešstūris (nez, ko par šo stāstu teiktu cilvēks, kurš par citu autores grāmatu uz jautājumu, kā bija, izdvesa vien – traki!...)

            Kā jau ne reizi vien esmu secinājusi gan par Maijas Krekles, gan Ingunas Baueres un vēl citu autoru rakstītiem vēsturisku personību dzīvesstāstiem, kas balstīti nopietnā izpētē, - varu vien cieņā un apbrīnā veikt dziļu reveransu par to darbu, kas ieguldīts, lai pastāstītu lasītājam iespējami precīzi par laikmeta norisēm, cilvēku attiecībām, modi un interjeru, skaņdarbiem, kas spēlēti, literatūru, kas lasīta, un vietām, kurp ceļots, ar tiešām dokumentālu piesitienu. Tā arī šeit – “romāna tapšanā izmantoti Rakstniecības un mūzikas muzeja un Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas materiāli, autores tekstā ievīti Marijas un Viktora Eglīšu, kā arī Edvarta Virzas un Aijas Bertrānes vēstuļu un Marijas un Anšlava Eglīšu dienasgrāmatu fragmenti”.

            Romāns aptver laiku no 1910. līdz 1926.gadam, kad Marija Eglīte dodas mūžībā, tā arī neizārstējoties no diloņa. Tajā ir gan atmiņas par laiku, kad abas Marijas – viņa un otra Marija, kas vēlāk kļuva par komponista Emīla Dārziņa sievu – vēl tikai cerējās ar saviem topošajiem vīriem, turklāt bijis grūti izšķirties par to, kuram dāvāt savu roku un sirdi, gan arī kopīgajā dzīvoklī vadītais laiks, kad abu zēni – Volfgangs Dārziņš un Anšlavs Eglītis – vēl bija mazi, gan Viktora Eglīša prombūtne Tērbatā un Marijas dzīve ar abiem mazajiem puisēniem – Anšlavu un Vidvudu – Krievijā kara laikā, gan laiks, kas pavadīts sanatorijās, ārstējoties no diloņa, gan rosība Inciemā, ko - jau bez pašas Marijas - varējām vērot seriālā “Pansija pilī”. Tiesa, no tā manu acu priekšā lasīšanas gaitā Viktors Eglītis bija ieguvis Gundara Āboliņa vaibstus, un arī ļaudis, kas rosījušies apkārt, pa brīdim uzmirdzēja seriālā vēroto aktieru tēlos... Taču stāsta burvībai un reizē traģismam tas nenieka neatņēma, tieši otrādi – ļāva spilgtāk iejusties notiekošajā. Var tikai apbrīnot Marijas cenšanos pēc izglītības, vēlmi piepildīt savus sapņus, mācīties mūziku, un stāvēt pretī vecāku teiktajam, kas taču tolaik bija gana stingrs likums. Tāpat var savā ziņā sajūsmā noelsties par to, ka Viktors Eglītis savu sievu izglītojis, ļāvis viņai augt un pilnveidoties, taču tai pašā laikā sāpīgi nopūsties par viņa nepiepildāmām kārībām, kad “mūzas” pielaižamas tik tuvu, ka no garīgiem mirkļiem jāķeras pie fiziskiem, - nu īsteni meitu ģēģeri tie radošie gari!... Tiesa, nav jau Eglītis vien “pie vainas”, turklāt, pats savu grēcīgumu apzinādamies, devis sievai atļauju baudīt dzīvi ar tiem, kuriem vēlas, brīžiem neslēpjot savus “soļus” un izzinot arī sievas “veikumu”. Neizpaliek arī greizsirdības vētras, un, šķiet, tas tiešām nepaliek bez sekām, jo vienā no lappusēm Marijas atziņās lasāms, ka, šķiet, dilonis saistīts arī ar lielajām sirdssāpēm, ko nodarījis vīrs, aizraujoties ar citām sievietēm, - kas gan to lai zina, cik ļoti cilvēka gara pārdzīvojumi ietekmē viņa imunitāti un fizisko veselību vispār... Protams, šobrīd ir tik daudz dažādu ārstniecības metožu, ka par toreizējo – gulēšanu pie atvērta loga priežu meža ieskautā sanatorijā, liegumu kustēties un staigāt, - var vien neizpratnē paraustīt plecus, taču skaidrs, ka viss jau tika darīts ar mērķi uzlabot cilvēka veselību. Interesanti, ka minēta arī tāda ārstniecības metode kā pneimotorakss, kura pielietota gan Marijai, gan arī dēlam Anšlavam, kas no mātes iedzimis vājā veselībā un arīdzan slimojis ar diloni. Nebij` miera, ielūkojos, kas tad šī ir par ārstēšanas metodi, un lūk, ko portālā “medicine.lv” atradu: “Mākslīgo jeb ārstniecisko pneimotoraksu izmanto plaušu tuberkulozes ārstēšanai vai arī plaušu un pleiras slimību diagnostikai. Šādu pneimotoraksu rada, ievadot pleiras dobumā gaisu. Tā kā gaiss caur pleiras lapām pamazām uzsūcas, tā ievadīšana pleiras dobumā regulāri jāatkārto. Ar mākslīgo pneimotoraksu panāk dozētu ilgstošu plaušas saplakumu. Tas rada plaušai daļēju miera stāvokli un veicina tuberkolozes izārstēšanu. Sakarā ar iedarbīgu prettuberkulozes līdzekļu sintezēšanu un plaušu operāciju metožu izstrādāšanu mākslīgo pneimotoraksu tuberkolozes ārstēšanā lieto arvien retāk.” Vesela smalka padarīšana, līdzīgi kā savulaik, kad bērnībā ar diloni jeb tuberkulozi slimoju es, man vairākkārt tika veikta procedūra ar nosaukumu “bronhoskopija” (arī “ieguglēju” tikai tagad...) Jā, ko gan visu tu, cilvēk, neuzzini, lasot grāmatas...

            Interesantas ir sarunas starp personāžiem, pašas Marijas sajūtas, domas un pārdomas, kas atspoguļotas viņas dienasgrāmatas lappusēs, un vieglie, īsie, zēniski aprautie teikumi, kad savas dienasgrāmatas rindiņas rakstījis Anšlavs jeb Ansītis, kā vecāki viņu saukuši. Naudas trūkums, nepieciešamība pēc kultūras dzīves un allaž nepiepildāmie dažādo vajadzību trauki – viss, kas tik ļoti raksturīgs tiklab radošo ļaužu vidū, kā visos citos dzīvesstāstos, kuros nav bagātā onkuļa vai tantes, kas varētu līdzēt ar finansēm, ārstēšanās dārdzība visos laikos, - nu nekas jau nemainās, izņemot vien mūsdienu iespējas medicīnā un citās jomās. Jā, un arī mīlestība un tās “trakums” piemeklē visus ļaudis, neskatoties ne uz statusu, ne tautību, ne vecumu un citām pazīmēm. Tiesa gan, var vien pabrīnīties, cik salīdzinoši brīvdomīgs bijis Eglīšu pāra gars, atļaujot viens otram remdēt miesaskārības ar citiem labi zināmiem ļaudīm, jo kaut kā radies iespaids, ka tajos gados tādas lietas nebij` modē, un, visticamāk, nebij` jau ar`, vismaz ne afišējot un skaļi paužot, bet tā, klusībā, ģimenes un draugu lokā – ej nu sazini...

            Nedēļas garumā ik pa brīsniņam grimstot pagājušā gadsimta telpās un sajūtās, grāmata galā gan, un atkal jāsaka - paldies par sastapšanos un iespēju piedzīvot bagātīgus pārdomu mirkļus! Tāpēc noslēgumā šoreiz divi citāti, kuriem tika katram pa līmlapiņai:

• Daudz man grēkot likusi greizsirdība. Raiņa Vizbulīte, Ibsena Solveiga nav to jutušas – vai viņu mīlestība nesadega viņās pašās bez mērķa? Arī es bērnībā biju kā viņas, neapjautu pasaules ļaunuma. Manā apkārtnē bija čakli pienākuma cilvēki, kas bez liekas prātošanas darīja savu darbu, garīgās prasības apmierinot reliģijā. Viņi cienīja citus cilvēkus un īpaši to stāvokli sabiedrībā, glītums un kārtība bija viņu mājā un sētā i bez sevišķas skaistuma meklēšanas, viņi bija tuvi dabai un dzīvoja līdzi tās norisēm. No šīs pasaules Viktors mani izrāva.
• Ko es pati darītu, ja būtu jāzaudē vienīgais bērns? Vai saglabātu skaidru prātu? Vai spētu mīlēt citus bērnu? Mīlestība ir dvēseles skaistums, bet bieži vien arī egoisms, tikai apslēpts.