6.03.2023.

            Izrādes bērniem? Vai tomēr bērniem un pieaugušajiem? Vai – bērniem pieaugušo izskatā un prātā? Jo – vai gan pieaugušie, kas reiz bijuši bērni, nevarētu atkal tādi būt, pat ja ne izskatā un augumā, tad vismaz sirdī un dvēselē? Varētu gan, un manī noteikti šis bērna prāts mīt visu laiku, turklāt ne jau tikai tāpēc, ka tāds darbs, bet arī tāpēc, ka dziesmas rindas par “kamēr slotai lapos kāts, dzīvos mūžam bērna prāts...” ir par mani. Tāpēc, uzzinot, ka Valmieras teātra izrāde “Smieklu sasaukšanās” būs skatāma arī Rīgā, Dailes teātrī, ar steigu pirku biļetes sev un jaunākajam dēlam, lai dotos izbaudīt. Tiesa gan, slimošanai un ziemai savi plāni, tāpēc nācās doties vienai, jo jauneklis saķēra klepu, bet skaidri zinu, ka lūkošu pēc vēl kādas iespējas šo prieka devu izbaudīt, kaut vai braucot uz pašu Valmieru – kas mums to var liegt, lai tik plāni saskan!...

            Kā lasāms izrādes programmiņā un teātra mājaslapā, “Smieklu sasaukšanās” ir izrāde bērniem un vecākiem ar Ineses Zanderes stāstiem un Renāra Kaupera dziesmām. Kopš 2015.gada Skolēnu Dziesmu un deju svētkiem, kad Daugavas stadiona “aizskatuvē”, starp uznācieniem ganot skolas dejotājus, visi dažādos veidos dancojām līdzi melodijām no deju lieluzveduma “Līdz varavīksnei tikt”, tās allaž ik pa brīdim ataust prātā, un nevar taču laist garām izdevību vismaz dažas no šīm melodijām uzklausīt atkal. Turklāt Ineses Zanderes dzeja un teksti arī pieder pie labprāt baudāmām vērtībām.

            Izbaudot izrādi, gribējās teikt, ka šī ir reize, kad satikušies īstie cilvēki un visi bijuši uz viena viļņa, jo gan tērpi, gan scenogrāfija, gan kustības, gan attiecības uz skatuves tiiiik ļoti saskanīgas, ka labāk nevar vēlēties. Šī atkal ir reize, kad man smaids iesprūst sejā uz palikšanu jau izrādes pirmajās sekundēs, un vien dažbrīd acīs sariesušās prieka vai aizkustinājuma asaras to mazliet paslēpj. Apmēram izrādes vidū sajūtu, cik ļoti man šeit pietrūkst gan savas ģimenes (tāpēc meklēšu iespēju šo baudīt visiem kopā), gan arī savu audzēkņu, kuri arī būtu pelnījuši šo prieka, draiskulību un mīļuma devu. Tādēļ gan vakarā, atgriežoties mājās, gan nākamajā dienā darbiņā tā arī saku – man jūsu pietrūka...

            Šajā aprakstā nezinu, ar kuru vārdu sākt, jo veikums ir tik brīnišķīgs, ka nav iespējams izcelt kādu vienu no šīs izrādes darinātājiem, tas viss ir bijis brīnumsmalki saskanīgs mehānisms gan tapšanas brīdī, gan arī tai laikā, kad visas zāles acu priekšā norisinās pārtapšana no pieaugušajiem par bērniem, kuri uzdod jautājumus, skaita skaitāmpantus, draudzējas un sastrīdas, apvainojas un samīļojas, plāno un īsteno blēņas, brīnās un ir aizrautības pilni. Vai tā ir Ineses Zanderes tekstu vai Renāra Kaupera mūzikas burvju atslēdziņa, kas to lai zina, bet iznākums ir debešķīgs! Scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Ievas Kauliņas ieslīpā skatuve ar noslēpumaino atvilktni un citiem interesantiem elementiem un košie tērpi un frizūras (ak, krāsaini gumijotā “palmiņa” Klintas Reinholdes matos!... vai draiskulīgais matu apsējs Mārtiņam Meieram!...), Lienes Stepenas deju soļi, rotaļāšanās vienam ar otru, visādi ķerstiņi un citi stiķi un niķi, ko režisore Inese Mičule saistījusi vienkop ar smieklu un pārdomu dzīpariem, kurus pāršalc visdažādākie gaismu stari, ko uzbūris Aleksandrs Rjazancevs no Sanktpēterburgas, un tā tie “Kāposti ar desiņām” tur smaržo, aicina, spridzina un čurkst uz skatuves – jā, tieši tā gribas teikt par šo prieka pārpilno vakaru. Un kur nu vēl mūzikas instrumenti aktieru un paša Renāra Kaupera rokās (citvakar kopā ar aktieriem ir mūziķis Goran Gora), kas kārtējo reizi apstiprina pārliecību par latviešu aktieriem kā labākajiem visās jomās! Savukārt krāsainajā izrādes programmiņā ierakstītie Rencēnu pirmsskolēnu domu graudi par pasaules kārtību viņu acīm ir tik pārdomu vērti – ko gan tādi mazi “prātvēderi” var izdomāt! Jāatzīst, ka taisnība izrādes veidotāju atziņām, ka šajā reizē viss kā dzīvē – lai arī mums, pieaugušajiem, reizēm šķiet, ka bērnus vajag pasargāt no grūtībām, nepatīkamām lietām un norisēm, tomēr ikdienas gaitas pierāda, ka pavisam nosargāt mēs viņus nemaz nevaram, lai kā arī gribētu, un tāpēc vislabākais palīgs šajā brīdī ir saruna – par jebko, gan par strīdiem, par mazā brālīša vai māsiņas ienākšanu ģimenē (manā klasē viena meitene tieši nupat tikusi pie maza brālīša, un šī īpašā stāsta laikā man tā vien acu priekšā bija viņas seja, stāstot par mazulīti klasesbiedriem...), par kāršu spēlēm, bērniem, kurus vecāki pat nepamana, jo dzīvo savu dzīvi ar visām pieaugušo rūpēm un grimšanu telefonos...

            Jāpiebilst, ka šai reizē arī nebiju īsti daudz gatavojusies, skatot Valmieras teātra mājaslapu, to daru pašlaik un darīšu vēl mazliet pēc šī pārdomu mirkļa beigām, bet interesentiem iesaku apskatīt ne vien bildes, bet arī īsākus un garākus video tieši izrādes profilā, jo sirsnīgās sarunas par izrādes tapšanu un prātā paliekošās melodijas ir īstens kumoss pievilināšanai, ja nu kāds vēl šaubās, vai iet ar savu bērna prātu uz izrādi. Iet, noteikti iet, un ņemt līdzi tieši tos cilvēkus, kuri pelnījuši baudīt smieklus un būt kopā ar katru no mums!