22.01.2023.
Interesants mirklis – rakstīt par grāmatu, kas izlasīta un vēsta par komponistu, un fonā austiņās klausīties radiosarunu par mūziku – “Muzikālās bankas 2022” ekspertu stāstījumu par to, kā tad viņi vērtējuši izvirzītās dziesmas un veidojuši savu topa sarakstu, kas bijis tas, kas pamudinājis izvēlēties konkrēto dziesmu, kas uzrunājis vai, tieši otrādi, nešķitis īpašs, pamanāms. Tā kā pēdējā laikā radiomūziku esmu klausījusies maz, tad vērtīgs papildinājums ikdienas gaitām, būs jāpaklausās. Un vēl svarīgāk par šo atklāsmi ir sajūta, ka pa šiem gadiem, kopš dzīvojuši grāmatā aprakstītie personāži, un kamēr par viņu gaitām grāmatā izlasām mēs, nekas diži nav mainījies – visas patikšanas pamatā joprojām ir katra klausītāja subjektīvās sajūtas, un tikai tad seko dažādas objektīvās patiesības par nošu rakstu, balsi, mūzikas instrumentiem un izpildījumu. Vai patiesi kā senākā Latvijas Radio reklāmā – un nav nekā jauna šai pasaulē...?
Šīs pārdomas pie Maijas Krekles romāna “Melanholiskais valsis. Emīla Dārziņa sapnis par mīlestību” (izdevējs "Latvijas Mediji" 2019.g.). Zīmīgi, ka šī grāmata manā plauktā bija jau pasen, jo sākotnēji to biju nopirkusi ar domu dāvināt draudzenei, kura bija izteikusi vēlmi pēc tās. Taču viņas meita pasteidzās pirmā, un tā nu plānotā dāvana palika pie manis. Tad pērnajā rudenī sastapos ar citu Maijas Krekles grāmatu par Vili Plūdoni (lasāms citā šīs adreses lappusē), un pēc tās izlasīšanas drīz vien, strauji pārskrējusi pāri žūksnītim bērnu literatūras, kas bija atkal cita veida baudījums, metos pie Emīla Dārziņa, jo, neliegšos, ir arī sava veida teātra “mājasdarbs” – Valmieras Drāmas teātris vedīs uz Rīgu viesos izrādi “Es neesmu klaviernieks”, un to nu ļoti vēlos noskatīties.
Kā jau pati autore sacījusi gan romāna par Vili Plūdoni pēcvārdā, gan arī šajā grāmatā, ka ikviens lielais gars reizē ir bijis arī cilvēks ar visiem saviem niķiem, stiķiem un vājībām, kas, iespējams, cilvēkam parastajam nemaz nav izprotami, un tāpēc reizēm ir tāda savāda sajūta, kad uzzini kaut ko, par ko skolu programmās nestāsta, bet man šķiet, ka tieši šo putekļu nopūšana un atzīšana, ka grūti kalpot vairākām mūzām – mākslai, mūzikai, literatūrai un ģimenei – vienlaikus, varētu ļaut pilnīgāk iztēloties, cik viegli vai grūti būt par slavenību, elku, cik ļoti atpazīstamība uzliek slogu jau kopš senseniem laikiem. Jā, mēs zinām biogrāfiskus faktus par dažādiem ļaudīm, mēs zinām viņu darbus (par kuriem mums stāstīts, kuri nav slēpti...), mums tie patīk vai nepatīk, bet sīkumus, detaļas no sadzīves vislabāk pārzina gan cieši līdzās bijušie dzīves un laika biedri, gan tie, kam vēlākos laikos bijusi iespēja pētīt šo cilvēku gaitas muzejos, arhīvos, vēstulēs un citos materiālos. Protams, ir tas, kas dokumentēts vēstulēs, ziņās, laikrakstu slejās – kā, piemēram, Emīla Dārziņa rakstītās muzikālo notikumu kritikas, bet tam līdzās arī cilvēku savstarpējās attiecības, par kurām, iespējams, ne visiem bijusi nojausma, cik tās skaistas vai sāpīgas, vērtīgas vai gremdējošas. Un arī šos romānus mēs varam pieņemt gan kā pilnīgu patiesību, gan kā zināmu fantāzijas augli, jo tieši līdzas jau neesam stāvējuši, un arī tie, kas tur bijuši, - vai nu allaž no pusvārda nolasījuši sakāmo un pateikt gribēto?
Taču, lai nu būtu kā būdams, mūzas apciemo un aprūpē izredzētos, toties mīlestība gan piemeklē ikvienu uz šīs zemes, turklāt nešķirojot ne pēc kā. Un kas lai zina, kāpēc satiekas un iemīlas cilvēki viens otrā no pirmā acu skata, kāpēc ir tādi, kuri viens otra negrib ieraudzīt ne acu galā, un ir tādi, kur vienam sirds vai lūst, bet otram tīri kā ledū kalta un atbildes jūtu nav nemaz? Ja vēl varētu saprast tās sagadīšanās, kad dvīņu māsas vai brāļi nonāk savādās situācijās ar iemīlēšanos, jo otrs cilvēks varbūt vēl nemaz nezina par dvīni, vai – tieši otrādi – dvīņi mēdz izspēlēt savus īpašos dvīņu jociņus, tad šajā stāstā tas, ka līdzās ir divas skolotāju jaunkundzes Marijas, no kurām vienu iemīl pats Emīls, bet Emīlu savukārt iemīl otra, ir tas sāpīgais, ap kuru vijas un tinas viss notikušais. Tā Marija, kuru iemīlējis jaunais komponists, vēlāk kļūst par rakstnieka Viktora Eglīša kundzi un mūzu, bet ar Emīlu Dārziņu viņu saista vien kopīga mīlestība pret mūziku. Savukārt Marijai, kuru vēlāk Emīls sauc par Mēriju Dārziņu, nākas piedzīvot arī gana daudz rūgtu mirkļu, un ne jau tikai tādēļ vien, ka draugu trāpīgi iedotā iesauka – Iemīlis – ir Emīlam tik atbilstoša, jo it bieži viņš veldzē sirdi kādās citās acīs un lūpās. Jā, visam līdzās arī mūžīgā cīņa par iztikas līdzekļiem – jāstrādā vairāk, lai nopelnītu vairāk, lai varētu atļauties vairāk – gan greznāku dzīvesvietu, gan vasarnīcu jūrmalā, gan dalību kādos pasākumos, un vēl, un vēl... Tāpat cilvēku netikumi gan krogus gaitās, gan savstarpējās intrigās un aprunāšanās, skaudībās un nenovīdībās, mūžam aktuālajā interesē par citu privāto dzīvi, - patiesi nekas daudz nav mainījies. Un kur nu vēl vecākās paaudzes iesaistīšanās jauno gaitās gan ar padomiem, gan ar palīdzības prasīšanu un vajadzīgu un nevajadzīgu līdzās būšanu, aprūpes un atbalsta prasīšanu – visi notikumi “iet pa riņķi” pasaulē...
Un tomēr – tā kā tas ir “sapnis par mīlestību”, tad šai reizē manas līmlapiņas pielipa, šķiet, galvenokārt tajās vietās, kur bija par mīlestību, pie tam visādos veidos... Tad nu reiz par ilgākiem laikiem atkal brīdis citātiem:
Uz šīs nots arī beigšu savas pārdomas, kas šoreiz lasīšanas gaitā sanāca vairāk uz iekšu vērstas, jo bija gan asaras, gan dusmas, gan neizpratne par to, kāpēc notika tieši tā. Bet – paldies autorei, jo es patiešām viņai ticēju, un man Emīla Dārziņa tēls nezaudēja nenieka no savas burvības, ko tam devusi brīnišķīgā mūzika.