15.04.2024.

            Nav jau nekāds noslēpums, ka mēdzu “spēlēt bibliotēkās”, daloties ar kolēģēm un draudzenēm ar grāmatām. Šoreiz pakomātā jauna grāmata gaidīja vienu no mūsu draudzeņu trijotnes, viņa pat bija piemirsusi vai ziņu par vēlu saņēmusi, tāpēc piedāvāja mums – abām pārējām, kam pakomāts sanāca tuvāk, pa brīvdienām jau tikt pie grāmatas, bet beigu galā tomēr grāmata sagaidīja savu īpašnieci jaunās nedēļas sākumā, kad ātri, ātri, dažu stundu laikā tika ar baudu izlasīta, mēs – iekārdinātas, un tad jau arī visas esam tikušas pie lasīšanas, kas, savukārt, devusi ierosmi interesantām un dziļām sarunām.

            Šis mazliet savādais ievads – par Nataļjas Policjas un Igora Narovska grāmatu “Daktera Klauna brīnumainās spēles. Terapeitiski stāsti”, kas izdota apgādā “Zvaigzne ABC” 2023.gadā, no krievu valodas tulkojusi Ilze Zonne.

            Tātad – kas ir Dr.Klauns? Kā lasāms apgāda “Zvaigzne ABC” mājaslapā rakstā “Dakteris Klauns ikvienam no mums stāsta terapeitiskus stāstus”, “biedrība “Dr. Klauns” kā sabiedriska labdarības organizācija darbojas kopš 2012. gada, un tās pārstāvji — 35 profesionāli medicīnas klauni — katru dienu dodas uz Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcu un citām slimnīcām Latvijā, lai psiholoģiski palīdzētu bērniem, atvieglojot mazo pacientu ikdienu, kamēr tie uzturas medicīnas iestādē.”

              Šajā pašā rakstā par grāmatu lasāms:

“Šī ir grgrāmapar spēli kā valodu, kurā runā visi, par spēles terapeitisko spēku, ar kā palīdzību iespējams izturēt pat visgrūtākās situācijas. Grāmatā Dakteris Klauns ir kā kameras objektīvs, caur ko uz visu var paraudzīties no cita rakursa.

Grāmatā iekļautajiem stāstiem ir līdzīga uzbūve: vispirms ir aprakstīts reāls gadījums, kam pēc tam sniegts skaidrojums. Skaidrojums ir būtisks, lai lasītājs varētu iedziļināties un izprast klaunādes būtību, apgūt šo prasmi un pats izspēlēt brīnumainas spēles.

Šo grāmatu izbaudīs ikviens lasītājs, taču īpaši tā noderēs tiem, kam ir bērni vai kas strādā ar bērniem, un tiem, kas piedzīvo sarežģījumus vai sniedz citiem atbalstu grūtās situācijās.”

            Lasot šo grāmatu, jāpiekrīt vairākiem līdzīgiem viedokļiem par pilnu emociju gammu lasīšanas gaitā, kur mijas sāpes ar prieku, žēlums ar dusmām un līdzjūtību, izmisums ar cerību, bet visam pāri – atziņa, ka prieks un spēle ļauj atgūties kaut uz mirkli, un tas nebūt nav maz... Ir situācijas, kad dakteri Klauni saskaras ar noraidošām emocijām, noslēgšanos sevī un nevēlēšanos iesaistīties nekādās aktivitātēs, un tad ir jājūt tā smalkā robeža, kad paiet malā, pagaidīt, bet kad - ķerties pie risinājuma meklēšanas jau tūlīt. Var tikai apbrīnot šos cilvēkus, kas dodas pie slimajiem bērniem uz dažādām Latvijas slimnīcām, lai atvieglotu gan bērnu, gan viņu vecāku un mediķu ikdienu. Neliegšos, arī dažās no aprakstītajām situācijām ir, ko “apbrīnot”, tiesa gan, skumjā veidā, piemēram, par puisi, kas dzērumā saķildojās ar saviem čomiem un tie viņu atstājuši uz apledojušām dzelzceļa sliedēm, kā rezultātā jauneklis palika bez kājām... Jā, dakteriem Klauniem ir regulāras supervīzijas, kas palīdz pārstrādāt šīs darbā gūtās pieredzes, un tomēr – kā iespējams ieskatīties acīs tik sāpīgām situācijām un nesalūzt pašiem? Visu cieņu!

            Protams, arī šī grāmata neiztika bez kārtējās līmlapiņu devas, būs jāpajautā draudzenei, vai tās atstāt, vai pirms atdošanas ņemt laukā, jo varbūt viņai būs interesanti uzzināt, kas mani uzrunājis īpaši, vai arī mums visām trim jāsarīko literārā pēcpusdiena par šo kopīgi izlasīto grāmatu, kad arī tās ielīmītes varētu noderēt. Tāpēc savus īpašos gabaliņus izrakstīšu šeit uz palikšanu.

• Tu gluži vai kļūsti par vienu lielu ausi, kurai to visu stāstot cilvēks izdzīvo un pārdomā savu traģisko pieredzi. Kļūsti par jūras gliemežnīcu, kurā ievirpuļo otra cilvēka sāpe. Tavs uzdevums ir vienkārši klausīties.
• Cilvēki, sastopoties ar otra traģēdiju, sāk no šīs tēmas izvairīties: “Nu labi, labi, viss būs kārtībā, tu labāk pasaki man...” Bet viņš grib par to parunāt. Viņam vajag! Un ir svarīgi, lai traģēdiju pārdzīvojušais redzētu, ka stāstītais sarunbiedru aizkustina, bet neievaino. Tikai tad viņš spēs izmantot to par atbalstu, lai varētu doties tālāk un notikušo pieņemt. Un caur pieņemšanu būvēt savu turpmāko dzīvi nevis ap šo notikumu, bet it kā tam pāri.
• Ikviens no mums kaut kādā veidā tiek galā ar stresu, bet ne vienmēr mēs apzināmies, tieši kādā veidā tas notiek. Bet, kad mēs sākam to formulēt, cenšoties izskaidrot kādam citam, tad atklājam, cik daudz mums patiesībā ir instrumentu, lai sevi atbalstītu. Nu un protams, nekas tā neuzmundrina kā iespēja būt kādam par padomdevēju!
• Dažreiz dakteri klauni uztver brīnumu kā kaut ko pavisam parastu: tu dari kaut ko šķietami vienkāršu, saprotamu, tādu, ko daudzi cilvēki dara katru dienu, bet pēc tam uzzini, ka vienam konkrētam bērnam tā ir bijusi neticama pieredze, solis pretī jaunām iemaņām un jaunām emocijām. Bet viņa vecākiem – īsts atklājums. Starp citu, te ir runa ne tikai par dakteriem klauniem. Ikviens no mums dara brīnumus un domā, ka tā tam arī jābūt.
• Jo muļķīgāka jums šķiet klauna uzvedība, jo vairāk tajā ir jēgas. Rituālu sistēma – pat ja tie ir pilnīgi nieki, kas izdomāti vienā minūtē, - dod mums kontroles izjūtu. Rituālos ir struktūra, skaidrība, noteiktība un vienkāršība. Ziniet, dzīvē mums tā visa bieži vien trūkst.
• Tur jau ir tā klauna maģija – viņš pievērš uzmanību lietām, kurām cilvēki parasti paiet garām. Pareizāk sakot, maģija rodas, kad jūs pievēršat uzmanību tam, ko ikdienā nepamanāt.
• Vai mēs bieži cīnāmies par otra cilvēka laimi un labklājību? Mums šķiet, ka mūsu rūpes un labie nolūki ir acīmredzami, tāpēc varam tos neizrādīt. Un cik patīkami ir pēkšņi ieraudzīt, ka par tevi rūpējas, ka tu esi svarīgs un gatavs daudz ko paveikt, lai otrs būtu laimīgs. Un tajā tu atrodi savu laimi.
• .. patiesībā mēs visi katru dienu kārtojam eksāmenu cilvēcībā.

             Uz šīs nots arī paliksim – kārtojot eksāmenu cilvēcībā, kas mums nepieciešama, iespējams, vairāk nekā jebkad agrāk, esot tik tuvu otram, cik vien iespējams, lai vajadzības brīdī palīdzētu, bet reizē arī nepazaudētu sevi, jo – ko gan dosi otram, ka nekā nebūs tevī pašā? Lai izdodas ieraudzīt labo, stāvēt pāri negācijām un gūt spēku no sīkām ikdienas kripatiņām, kas kādam cilvēkam uz šīs pasaules, iespējams, nozīmē veselu bagātību! Paldies dakteriem klauniem par darbu, ko jūs darāt!