26.06.2021.

Šodien, kad viss tikai e – formātā (nez kāpēc paēst vēl nav iemācījušies elektroniski, mūždien – mammu, kas vakariņās?), e – teātra piedāvātās “Skroderdienas” ir kas dzīvs un sirdi kustinošs, lai arī “pa gabalu”.

Piederu pie tiem, kas lugas tekstu jau kopš bērnības zina no galvas, esmu redzējusi neskaitāmas reizes televizorā gan vēl veco iestudējumu, kas bija pirms Druvienas, gan tieši Druvienas “Skroderdienas”, un jā – tieši tas ir mans atmiņu sākums, jo vismaz Rūda, Kārlēna un Ieviņas tēli man visspilgtāk saistās tieši ar Voldemāru Šoriņu, Uldi Norenbergu un Lāsmu Kugrēnu – ja vaicātu, uz galvošanu kā pirmo lomu katram no šiem aktieriem nosauktu tieši šīs. Un nu jau vairākus gadus, kopš saņemta brīnišķīgā dāvana – teātra abonements, kopā ar ģimeni dažādos sastāvos esam bijuši arī klātienē teātrī, bet pēc tam allaž baudījuši arī TV ekrānos redzamo.

Kur slēpjas dažu izrāžu un filmu maģija? Kāpēc tieši “Skroderdienas”, “Limuzīns”, “Likteņa ironija”? – tā varētu turpināt vēl, piesaucot tieši konkrētam gadalaikam vai situācijai vispiemērotākos aktieru un režisoru meistarības pierādījumus. Man šķiet, ka tas ir kāds īpašs “slepenais kods” vai “kvalitātes zīme”, ko saprot tikai “savējie”, jo ir kolēģes un draugi, kas jau no vārda “Ūdens...!” īpašā izteiksmē zina, par ko ir runa, tāpat kā esmu secinājusi – ja mani audzēkņi zina konkrētas izrādes un filmas, tas jau ir rādītājs, ka mums būs, par ko parunāt un saprasties, jo nedzīvojam atšķirīgās galaktikās.

Protams, arī mums bija kabatā īstās “Skroderdienu” biļetes, kas gaidīja jau no pērnā gada, bet – kad nav kazai piena ar tiem ierobežojumiem, tad nav, - aizgāju uz teātri atdot un uzreiz vietā nopirku biļetes uz “Man 30 gadu”, kas arī pieder pie savdabīgiem “metramēriem” tieši pie klavierēm esošā Maestro dēļ. Tad arī bija jau skaidrs, ka “Skroderdienas” šogad neizbēgs no e – versijas kā jau daudz kas šai pasaulē... Ik pa brīdim pazibēja visdažādākie atgādinājumi, un, protams, ekrāna biļetes arī bija rokā.

Pirmais sirsnīgais prieks bija par TV redzamo “veco” Druvienas uzvedumu, kas tieši tāpat kā tas brīdis, kad zālei cauri nāk līgotāju saime ar visiem saimes ļaudīm, liek skudriņām pārskriet pār muguru un iemet kamolu kaklā... Protams, tur nu saviem blakus sēdošajiem bērniem varam parādīt, kurš ir kurš aktieris no šodien zināmajiem, izvilkt no atvilktnes programmiņu un pārskatīt vārdus, kad nu pēkšņi kāds aizmirstas... Un gara acīm skati savu bērnības istabu un mājiniekus, kas kopā ar tevi reiz skatījās tieši tāpat kā tu to dari tagad... Labi, ka televizoram šos laikus ir iespēja arī paskatīt kādu no raidījumiem citā laikā, ja nav paspēts, jo “Skroderdienas” jānolūko “pareizajā laikā” līdzās pīrāgu cepšanai.

Un tad jau kārta atvērt e – pasta kasti, kurā gozējas e – teātra biļete. Kā kādreiz mūsu bērnības izrādē teica vecais Voldiņš jeb aktieris Vaironis Jakāns – pirmā tūre! Kāpēc tā? Tāpēc, ka skatītāju pulciņā šogad arī mazais četrgadnieks, kam visas trīsarpus stundas vakarā ir par daudz, tādēļ pēc ceturtās bildes jādodas uz Čučumuižu, apsolot nākamajā dienā noskatīties no tās vietas, kur šodien apstājāmies... Protams, pārējie pēc tam turpina skatīties, piekost pīrāgus, zemenes un sieru 😉 Nākamajā rītā mazais jau laikus atgādina par solīto turpinājumu, vienojamies, ka to pa dienas vidu, kad laukā atkal būs karsts un jādzīvojas pa istabu. Gaidot šo brīdi, tiek ik pa brīdim pārcilātas vakar vērotās norises, un, kā jau to varēja gaidīt, vissvarīgākais ir “Ābramis” un krāsns, un jautājums – vai šodien arī krāsns būs? Saku, ka nebūs vis, jo skatīsimies turpinājumu, bet krāsns sprāgst tikai vienreiz... Tad nu juniors ņemas izspēlēt tieši šo skatu pats, un mammai jābūt tai, kas “pieliek priekšā to lupatiņu, lai Ābrami neredz” 😉 Kad nu apsēžamies pie televizora, izrādās, ka svarīgi ir arī tas, vai būs zirgs, bet, kad nu zirgam šobrīd loma vairs nav paredzēta, būs labi arī ar govīm, kas nāk Zāļu vakarā... Ar lielu interesi tiek uzklausītas apdziedāšanās dziesmas, un, tā kā jaunākais skatītājs vismaz vizuāli pazīst gan Tutu un Uku, gan ir bijis koncertā pie Ditas un Ditas Mārtiņa, tad te ir vēl vesela virkne papildus komentāru un pārdomu, plus jāpastāsta jauneklim, ka Ditu šoreiz nesauc par Ditu, bet gan par Antoniju, jo aktieriem ir daudz dažādu vārdu, kādu nu kuro reizi vajag 😉

Taču izrādās, ka ar šo vēl nav gana, un nākamajā dienā tiek nolūkota izrāde no viena gala līdz otram, jo krāsns joprojām ir bezgala svarīga, arī tas ar “mazajām kājām un zilo, lielo lakatu” (saukts “Mīļā Laima” jeb Kristaps Ķeselis), bēbīša šūpošana un auklēšana, trīs tantes ar ūdens laistīšanu un – kā sauc Zāras draugu? Īsi sakot, pilns komplekts emociju mums visiem, turklāt mazais vēl izdomā, ka krāsnī vajadzētu ielikt zemenes, tad Ābramim būtu sarkans deguns, nevis melns 😉 Jāpiebilst, ka gandrīz visu izrādes laiku ir miers un skatīšanās ir visai nopietna, ja neņem vērā attiecīgos komentārus, kas junioram tomēr vajadzīgi. Finālā izskan jautājums – vai mēs iesim uz īstu teātri un skatīsimies pirmajā rindā šo izrādi? Un ko citu teikt kā vien to – ja būs lemts un ļauts, tad citugad pilnīgi noteikti!

Kā jau savulaik domāju par “Īstās sālsmaizes” filmkoncertu, arī šeit liekas, ka būtu interesanti saskaitīt, cik reižu un cik ļaužu noskatās vienu biļeti, jo mums sanāca vēl arī lielajiem bērniem citā ekrānā (biju nopirkusi divas kā zinādama, ka vajadzēs skatīt arī citās mājās...). Gluži tāpat kā dinamīts esot tik daudz, ka varētu četras – piecas krāsnis uzlaist gaisā, tā arī šo izrādi varētu skatīties vēl un vēl, ja nav jāstrādā, bet var jau pirms tam norauties melnām mutēm un tad skatīties... Nezinu, kas jādara, lai es neielāgotu šos Mārtiņa Egliena papildus tekstus (kā tu vari visas šitās muļķības paturēt prātā – tā man reizēm saka, kad es gabaliem citēju izrādes vai grāmatas) un citugad, kad radīsies iespēja, arī mazais skatītājs spētu noskatīties savā kārotajā pirmajā rindā...

Tagad pozitīvās emocijas sasmeltas, jaunu sarunu tēmas ar jaunāko skatītāju sakrātas un atmiņas ar pārējiem arī pārcilātas, būs vēl jāpārskata teātra lapā rodamās bildes un jāsūta gaisā visas labās domas, lai tikšanās iespēja tomēr nezūd pavisam, jo bija tāda savāda sajūta, skatoties pilnās skatītāju rindas Druvienā gan sendienās, gan pavisam nesen – vai tiešām tas ir zudis uz neatgriešanos? Sirds atsakās tam ticēt, jo tik ļoti mums ir vajadzīgs “Skroderdienu” vienojošais spēks un enerģijas lādiņš, kad esam viens otram tik tuvu, ka skudriņas skrien gan par ūdens šaltīm, kas trāpa sejā, gan par dziesmām un vārdiem, kas tik pazīstami, gan par to, cik daži aktieri vēl jauni, bet citu jau šogad vairs nava mūsu vidū... 💔

Paldies Rūdolfam Blaumanim par šo mūžīgo vērtību, kas tapusi, ietverot tik daudzus arī šodien svarīgus padomus (sirds palaikam nav valdāma ar paša prātu, kur nu vēl ar otra padomu...) un visiem, kas cauri gadiem ļāvuši “Skroderdienām” tapt un nonākt pie mums! Paliekam, gaidot atgriešanos citugad! ❤