16.03.2024.

            Ir grāmatas, kurām tu staigā apkārt kā kaķis ap krējuma podu, jo no vienas puses, prasās nopirkt, no otras puses māja jau tā pilna ar grāmatām, ka durvis nevar aizvērt, un no trešās puses... Bet, ja iegadās iespēja tikt grāmatai klāt tāpat vien, pavisam neplānoti, un vēl izlasīt, tad par ko ne? Tā teikt, par servisu jāmaksā, un ja nu reiz es biju tas servisa izpildītājs (lasi – grāmatu izņēmējs un piegādātājs), tad ar īpašnieces laipnu atļauju izlasīju vēl pirms atdošanas viņai.

            Tāda mana sastapšanās ar Jurgas Viles rakstīto, Linas Itagaki zīmēto un Daces Meieres no lietuviešu valodas  tulkoto grāmatu “Sibīrijas haiku”, kas izdota apgāda “Liels un mazs” paspārnē 2021.gadā (Lietuvā šī grāmata klajā nākusi 2017.gadā). Divi vakari, kuros gremdējos šīs grāmatas lappusēs, bija patiešām piepildīti, turklāt mans vislielākais cieņas un apbrīnas reveranss autorei par to, kā tik smagu stāstu iespējams izstāstīt ar tik lielu gaišumu. Jāatzīstas, ka tieši bailes no stāsta iespējamā smaguma bija tas “no trešās puses”, kālabad domāju, vai gribu šo grāmatu lasīt, kur nu vēl iegādāties... jo tā ļaunuma un sāpju jau tā visriņķī gana gan senāk, gan šobaltdien, un, protams, tāpēc vien, ka izlasīts grāmatā, tas mazāks nekļūst...

            Un tomēr – tā, kā izstāstīts šis stāsts, ietverot gan vēstures norises, gan cilvēku raksturus, gan norises dabā un ikdienas dzīvē, tāpat cilvēku attiecībās – gan lielu, gan mazu -, tas ir tik ļoti uzrunājoši, ka lasīšanas mirkļi bija brīnišķīgi. Jā, kā jau šādās grāmatās, neiztiku bez asarām tieši otrajā vakarā, kad jau pāri pusei, bez zināmu citu grāmatu lappušu un filmu kadru ataušanas atmiņā, bez silta prieka brīdī, kad viss atkal vēršas uz labu... Apbrīnoju zīmējumus, jo grāmata veidota kā savdabīgs komikss, un, manuprāt, varētu labi piesaistīt jaunās paaudzes lasītāju uzmanību. Tiesa, ir vietas, kur tā teksta diezgan daudz, taču ne jau visiem komiksiem jābūt tikai no īsām rindiņām. Lielākam lasītājam šī varētu būt pašam lasāma, tikai derētu kāds padomdevējs, notikumu “tulkotājs” līdzās, savukārt mazākam lasītājam – iekš viena miera sēdēt cieši līdzās un kopīgi šķirt lappusi pēc lappuses, sajūtoties tik labi par to, ka varat būt kopā...

             Stāstu mums izstāsta autores Jurgas tētis Aļģis jeb Aļģimants tā, kā to piedzīvojis savā desmitgadīga (un vēl mazliet) puikas vecumā. Tajā ir gan skaudrā patiesība par izsūtījumu uz Sibīriju, gan raduraksti un atmiņas par mājām, cilvēku piedzīvoto sāpju atspoguļojums un bērnu rotaļas un fantāzijas spējas pat tālajā, svešajā un aukstajā zemē. Cauri grāmatas lappusēm kā ģimenes albumā iepazīstamies gan ar Aļģa tuviniekiem, gan citiem – kaimiņiem vēl dzimtajā Lietuvā, vilciena vagonā sastaptajiem citiem izsūtītajiem, arī sibīriešiem, kuru vidū gan bērni, gan pieaugušie. Interesanti, ka sava vieta atvēlēta arī savdabīgai fantāzijai vai varbūt ticībai, ka mūsu mīļie nenomirst, bet gan kā sargājošas un reizēm brīdinošas dvēselītes ir mums līdzās. Tā zostēviņš Mārtiņš kļuva par Aļģa sargu jau tai pašā naktī, kad sākas ceļš uz Sibīriju, savukārt vecākā no sievietēm – Rozīte – aizgāja mūžībā jau aukstajā ziemeļu ziemā ar vārdiem “Piekusu, bērniņi...”, taču Aļģis allaž grūtos brīžos juta viņas sargājošo klātbūtni. Savukārt pārdomas par to, ka ļauni cilvēki patiesībā ir nelaimīgi, tika vērptas par trim sibīriešu puikām, kuru tēvi devušies karā, un acīmredzot viņiem nav neviena, kas pamācītu uz labu, noglāstītu galvu un pateiktu uzmundrinošu vārdu, tad nu izrādījās, ka, uzaicināti un pieņemti izsūtīto ļaužu izveidotajā korī, arī viņi spēja atgūt cilvēcību. Savdabīgi tēloti arī allaž klātesošie uzraugi, no kuriem daži patiesi ļauni, savukārt citi – ar zināmu labestības kripatiņu.

            Sava vieta grāmatā atvēlēta vēstulēm, ko rakstījuši gan bērni, gan pieaugušie. Tās iezīmētas grāmatas lappusēs, rakstītas “ābečnieka” glītajā rokrakstā, un izveidotas kā arī man tik labi zināmais burtnīcas lapas locījums, kuru man savulaik iemācīja mans tētis, stāstot, ka tas ir “zaldātu vēstules” locīšanas paņēmiens.

            Tā kā neesmu ļoti liela ģeogrāfijas un vēstures speciāliste, tad man pārsteigums bija vieta grāmatā, kur netālu no lietuviešu ļaužu apmešanās vietas atrodas japāņu ieslodzīto nometne. Šī būs vēstures lappuse, kura jāpapēta tuvāk. Savukārt Aļģa radinieces aizraušanās ar visu japānisko nebūtu nekāds pārsteigums, jo sevišķi ņemot vērā, ka dažādi hobiji cilvēkiem bijuši aktuāli visos laikos. Brīnumaina ir arī sadaļa, kurā tiek mācīts locīt dzērvītes – japāņu tradicionālo origami – ar visu locīšanas pamācību.

            Tāpat savdabīgs vēstures mirklis ir pieminētās receptes, piemēram, ābolu žāvēšana vai strebekļa gatavošana. Iespējams, mūsdienās daudziem jau žāvēti āboli ir liels brīnums, nemaz nerunājot par citām lietām, kuras turklāt ārkārtēji grūtos brīžos palīdzējušas izdzīvot.

            Tagad zinu, ka iespējami drīz centīšos apmeklēt arī Leļļu teātrī tapušo Valtera Sīļa izrādi “Sibīrijas haiku”, tiesa gan, darīsim to kopā ar draudzeni un bez bērniem, lai gan novērtētu mana favorītrežisora veikumu, gan – vismaz man – aizpildītu “balto plankumu” teātra apmeklēšanas vēsturē – būšanu Leļļu teātrī.

            No sirds paldies gan grāmatas autoriem, gan jaušībai, kas mani saveda kopā ar šo grāmatu! Esmu kļuvusi atkal par vienu spēcīgu stāstu bagātāka!