7.05.2025.

            Dažkārt gadās, ka nopirkta grāmata gaida plauktā (vai kaudzē...) lasāmrindā visdažādāko iemeslu dēļ, bet galvenais jau mēdz būt laika trūkums, jo tā rinda īsāka nekļūst... Un tad atkarībā no situācijas – vai nu kādas izrādes gaidās, vai kādu mācību sakarā, vai vēl citādi – kaut kas tiek ar skubu no tās “čupas” izvilkts un izstudēts.

            Tā šoreiz sanāca ar visnotaļ nopietnu un vajadzīgu grāmatu – psiholoģes Danas Skaras pētījumu – rokasgrāmatu “Saprast UDHS” (izdevis apgāds “Skolas Vārds” 2024.g.), ko iegādājos vēl pērnvasar, tikko tā iznāca, taču lasīšanai sprinta versijā pieķēros maija svētku brīvdienās, jo skolā bija paredzēts autores vadīts seminārs. Tad nu šoreiz visa veida podkāsti, daiļliteratūra un žurnāli (ar ļoti retiem izņēmumiem un īpašām intervijām...) tika atlikti malā, lai paspētu izlasīt un krietni “izraibināt” lasīto ar savām līmlapiņām un pasvītrojumiem.

            Kā lasāms uz grāmatas pēdējā vāka – grāmata tiešām ir lielisks palīgs vecākiem un pedagogiem, kam nākas saskarties ar UDHS jeb uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu, turklāt, ja nemaldos, tas ir pirmais tik apjomīgais darbs tieši latviešu valodā, ko veidojusi latviešu autore, jo vairāki citi, kas arī pieminēti grāmatā kā avoti, ir tulkojumi. Neapšaubāmi, laikā, kad iepazīstam arvien vairāk dažādu veselības un attīstības traucējumu, agrāk nepazītu blakusparādību, kā arī runājam (uzsvars uz vārdu “runājam”...) par t.s. iekļaujošo izglītību un toleranci pret citādo sabiedrībā vispār, šis ir materiāls, kas patiesi sniedz vērtīgu informāciju, sakārto izsvaidītās un reizēm pat dažādos avotos “salasītās” domas un atziņas, un tādēļ vien jau īpaši atzīmējams. Turklāt virkne atziņu, manuprāt, pilnā mērā attiecināma uz ikvienu sabiedrības pilsoni, ne tikai uz bērnu vai pieaugušu, ne tikai ar vai bez dažādiem “sindromiem”.

            Grāmata sakārtota ļoti pārskatāmi – tiek izskaidrots, kas tad ir uzmanības deficīta sindroms, pieminēti arī dažādi sabiedrībā izplatīti mīti un neskaidrības, pārdomas par to, kā tie radušies. Sniegts arī daudz vērtīgu padomu par to, kā labāk organizēt dzīvi kopā ar cilvēku, kam ir šis sindroms, turklāt daļa no tiem (skatīt turpinājumā - citātos) ir absolūti noderīgi ikvienam, arī tiem, kam nekādu “sindromu” nav.

            Pateicoties zinātnes un tehnoloģiju attīstībai, mums ir arī iespēja veikt nopietnu izpēti procesiem, kas agrāk bijuši neizpētāmi un neskaidri. Tai pašā laikā jāsaka, ka arvien grūtāk kļūst nošķirt, kad cilvēkam (ne tikai mazam, bet arī lielam, jo UDHS ir iespējams ikvienam) patiesi ir kādas smadzeņu darbības īpatnības, bet kad tā vienkārši ir audzināšanas vaina, jo pārprastajā demokrātijas un visatļautības situācijā, kad ne tikvien jāskaidro un jāpamato elementāras kultūras un pieklājības normas, bet arī katrs burts un cipars jāapraksta ar “sasniedzamo rezultātu”, turklāt dažkārt cilvēki ar savām “tiesībām” pat nevēlas ieklausīties un pārdomāt ne norisi, ne rezultātu, ir saprotama daļas sabiedrības, tai skaitā pedagogu, neiecietība pret visdažādākajiem integrēšanas mēģinājumiem un pat tikai skaidrojumiem.

            Interesanti, ka tieši grāmatas lasīšanas gaitā Facebook man “pretī nāca” ieraksts, kurā kāda, nu jau bijusī, pedagoģe skaidri pamatoja savu redzējumu gan par mācīšanās grūtībām un sindromiem, gan par to, kāpēc tad notiek tā izdegšana. Un viens īpaši vērtīgs komentārs (tas bija viens no retajiem rakstiem, kura komentāri lielākoties bija bez “riešanas” un virtuālā sarunbiedra “kauliņu apskrubināšanas”) vaicāja: “Vai varat nosaukt tādu ierēdni, kuram vienlaikus jāapkalpo 30 klienti ar visdažādākajām vajadzībām?” Ļoti precīzi, ņemot vērā statistiku, kura vēsta, ka apmēram 10% bērnu ir UDHS, tai pašā laikā tiek minēti arī vēl citi procenti – par disleksiju (lasīšanas), disgrāfiju (rakstīšanas), diskalkuliju (rēķināšanas) un dispraksiju (darbošanās grūtībām), un tīri matemātiski sanāk, ka katrā klasē tikai apmēram 10% skolēnu ir bez jebkādiem traucējumiem... Un tad skolotājs, kurš lielākajā daļā gadījumu ir viens ar šiem 30 dažādajiem “klientiem” un viņu vajadzībām, vai vecāks, kurš savam bērnam gan vēl to labāko, bet īsti nespēj tikt galā ar tām likstām, kuras uz āru lāga nav saskatāmas, taču saskarsmē izjūtamas gana nopietni, vienkārši var “skriet ar galvu sienā”, jo nespēj atrisināt neatrisināmo... Savukārt apkārtējie, kuri vai nu ar šādām problēmām nav tieši ikdienā saskārušies, vai nevienu uzticamu informācijas avotu baudījuši, lielākoties ir neizpratnē par UDHS skarto ļautiņu uzvedību, sākot no “kad mēs augām, tad tā negāja”, turpinot ar gānīšanos interneta vidē un vēl tālāk...

            Un te nu jāsaka, ka šādu grāmatu – ar skaidrojumiem, saprotamā ikdienas valodā – mums vajag “kā ēst”, jo situācijā, kad vēlamies veidot iekļaujošu sabiedrību, primārais, manuprāt, ir tās izglītošana. Jāatzīst gan, ka tikšanās reizē, kas vienlaikus bija noderīga, jo tiem kolēģiem, kuri grāmatu nebija lasījuši, tika pamatīgs informācijas žūksnis no apjomīgās prezentācijas, bet reizē arī sanāca mazliet asumu, jo mācību gada izskaņa un darbdienas pēcpusdiena, kad pedagogu vairums tiešām balansē uz “būt vai nebūt – tāds ir jautājums!” robežas, un pētnieces, iespējams, dažkārt arī piedzīvotā neizpratne no klausītāju puses, kas liek uzvilkt tādas striktākas “sarunu brilles”, mazliet pabojāja to noskaņu, kas patiesībā valda grāmatas lappusēs, jo izklāsts ir tiešām labs, pārdomāts un vajadzīgs.

Ļoti vērtīgas ir nodaļas arī par to, kā pasargāt un uzlādēt sevi – cilvēku, kuram ar UDHS ir jāsaskaras vai nu ģimenē, vai darbā. Žēl, ka tieši klātienes tikšanās laiks bija par īsu, un šai sadaļai nepievērsāmies, jo skaidrs, ka dot otram vari tikai tad, ja pats esi piepildīts, taču visas nebūšanas visdažādākajās izpausmēs taču nopietni iztukšo mūs. Svarīgi, ka tiek piedāvāti arī t.s. skrīninga testi, pēc kuru izpildīšanas varam padomāt – varbūt tas tiešām ir uzmanības deficīta sindroms, bet varbūt (ja pazīmes nav novērojamas konstanti, ilgstoši – vismaz 6 mēnešu garumā) – tieši otrādi – tā ir kāda norise dzīvē, kas bērnu dara hiperaktīvu, nervozu un neciešamu, varbūt nepieciešams ielūkoties savās ikdienas gaitās, apkārt notikušajā un notiekošajā, izvērtēt attiecības vai vēl ko citu, jo pēkšņi parādījušās pazīmes gan neliecina par UDHS.

               Un tagad centīšos ierakstīt kādu drusciņu citātu no savas sazīmētās un pielīmētās grāmatas.

• Atcerieties, ka no citiem bērniem atšķirīga smadzeņu darbība nav bērna izvēle! Tā nepadara viņu nepaklausīgu vai nerespektējošu. Tā tikai parāda, ka viņam ir nepieciešama palīdzība, atbalsts, lai pārvarētu grūtības, kas pat pašu vienkāršāko uzdevumu var pārvērst murgā. (32.lpp.)
• Līdz šim pētījumos ir noskaidrots, ka bērniem ar UDHS, tāpat kā visiem citiem bērniem, vislabāk attīstīties un sasniegt savu potenciālu palīdz intelekts, emocionāli siltas audzināšanas metodes bez agresijas izpausmēm, samērīga vecāku pārraudzība, kā arī vecāki, kuri rūpējas par savu emocionālo, psihisko un fizisko veselību. (33.lpp.)
• Domājot ilgtermiņā, jāatceras, ka gan skola, gan ārpusskolas vide ir paredzēta tam, lai bērnu sagatavotu pieaugušo dzīvei gan savstarpējo attiecību, gan profesionālajā jomā, piemēram, lai iegūtu darbu un noturētos tajā, indivīdam ir jāprot plānot savu laiku, noteikt prioritāri darāmo, pamanīt detaļas. Visdrīzāk ir nepieciešama spēja sekot instrukcijām un darboties saskaņā ar tām, atcerēties un ievērot dažādus noteikumus, likumus, socializēšanās prasmes – lai veidotu attiecības ar kolēģiem un dibinātu ģimeni. Tāpēc gan vecāku, gan skolotāju galvenais uzdevums nav izstumt bērnu cauri skolai, bet sniegt bērnam prasmes, kas viņam palīdzēs arī pieaugušo vecumā iespējami labāk iekļauties un funkcionēt dažādās vidēs. (33.lpp.)
• (..) ja bērns lasa ar grūtībām, tad pēc iespējas ir jātrenē lasītprasme, jo bērni paši par sevi ļoti nelabprāt vingrinās prasmēs, kas viņiem nepadodas viegli. Savukārt, ja šīs prasmes līdz konkrētam vecumposmam netiek attīstītas, tad tās visdrīzāk arī paliks zemākā līmenī nekā citiem bērniem. Tāpēc nevajadzētu nepārtraukti gaidīt, ka bērns patstāvīgi izdomās apsēsties un mācīties lasīt. Vajadzētu vienoties ar bērnu nepieciešamo prasmi patrenēt – labāk katru dienu piecas minūtes, nevis vienreiz nedēļā stundu, kas var radīt bērnā nepatiku pret attiecīgo parādību, piemēram, lasīšanu. (53. – 54.lpp.)
• Visiem bērniem ir vajadzīga struktūra, bet bērniem ar UDHS tā patiešām ir vitāli nepieciešama. (..) Rutīna ir viens no veidiem, kā haosu samazināt, - sagādāt bērnam paredzamu ikdienu. Ir nepieciešama sapratne, ka rutīna nav kaut kas tāds, ko šad tad palietot un skatīties, vai darbojas. Rezultātus nedos atsevišķa rutīna bērnam ar UDHS, rutīnai ir jākļūst par visas ģimenes ilgtermiņa apņemšanos. Parasti rutīna nestrādā, jo vecāki pārāk ātri padodas. Ir jārēķinās, ka bērnam (un arī visai ģimenei) ir nepieciešams laiks adaptēties, un visiem ir vieglāk, ja tiek pieņemts, ka rutīna nav vienkārši uzvedības maiņas stratēģija bērnam ar UDHS, bet tā ir ģimenes dzīves sastāvdaļa. (61.lpp.)

              Neapšaubāmi, visvērtīgāk ir izlasīt šo grāmatu pašiem, turklāt nav svarīgi, vai jums apkārtnē ir cilvēki (lieli un mazi) ar UDHS, jo pamatprincipi – kārtība un struktūra visās lietās, veselīgs dzīvesveids, kas ietver veselīgu uzturu (grāmatā cita starpā sniegts ieskats arī par pārtikas piedevām un to iespējamo ietekmi uz veselību, ne tikai saistībā ar smadzeņu darbību), pietiekamu miega ilgumu un kustību daudzumu, kā arī svaigu gaisu un ūdens lietošanu ikdienā, - tie noder ikvienam, un, ja vēl palīdz uzlabot veselību, attiecības ar apkārtējiem vai akadēmiskās prasmes, - kas var būt labāks par šo? Tagad zinu, ka lasāmrindas tuvajā galā likšu vēl pārējo literatūru par smadzeņu veselības tēmu, kas jau knosās kaudzes un plauktu rajonā, kā arī bibliotēkā lūkošu pēc grāmatnieku burbulī jau pavīdējušās “Sociopātes”, jo kaut kas man tomēr nedod miera tajās domās, ka ir visādi – gan ar traucējumiem, gan ar visu ko citu.

              Tiesa, ir lietas, ko vai nu pieredzes vai "stagnācijas" dēļ ir pagrūti pieņemt un īstenot, taču domāju, ka tad var improvizēt. Piemēram, visnotaļ skeptiski skatos uz dažādajiem "štruntiņiem", kas domāti murcīšanai un dīdīšanai stundu laikā, lai bērns varētu koncentrēties darbam. Arī grāmatā viena no atziņu sadaļām "Kārtības uzturēšana" (sākot no 85.lpp.) vēsta par to, ka uz galda turam tikai vajadzīgo, lai nekas lieks nenovērš uzmanību. Tā allaž mācu saviem audzēkņiem, sākot ar somas un visādu sporta "ķeseļu" pakarināšanu uz āķīša pie sola, turpinot ar apģērba gabalu likšanu uz atzveltnes un darbarīkiem uz galda noteiktā secībā (gluži kā manā bērnībā), pa starpu vēl aicinot brīvā brīdī sakārtot penāli, noasināt zīmuļus u.t.t. Bet par viskautko lieku saku - ja nedari neko sliktu, nav iemesla tev aizrādīt un pašam stresot, un patīkamā kārtā ar lielāko daļu skolēnu šis "strādā". Jā, ir klasē arī skolniece ar īpašākām vajadzībām, kura tiešām visu stundu klusām var griezt un lipināt, bet tai pašā laikā dzirdēt stāstīto, iemācīties reizrēķinu un vēl viskautko, bet - viņai ikdienā vajadzīgs pedagoga palīgs, kurš burtiskā nozīmē tura pie rokas, jo - darīt ir grūti, es negribu, man apnika... Vēl Rīgā strādājot, piedzīvoju kādas īpašās meitenes mammas paustu atziņu, kuru gadu gaitā tikai "nostiprinu" - bieži īpašo bērnu vecāki ir tik noguruši no visiem cīkstiņiem, izpausmēm, garastāvokļu maiņām u.t.t., ka viņi tiešām mīļā miera un noguruma dēļ mēdz piekāpties, izdarīt bērnu vietā, un rezultātā paši arī apzinās, ka bērns savā ziņā izlaižas... Turklāt mūsu sabiedrībā jau pats par sevi noteikumu ievērošanas pasākums pēdējā laikā saceļ gana lielu vētru ūdensglāzē itin visās jomās, tā kā darbs ar vecākiem par tēmu - kas un kāpēc ir vai nav atļauts skolas un klases sienās ir sava veida cīņa ar vējdzirnavām. Savukārt par tiem pielāgojumiem sēdēšanai - uz bumbas, spilvena u.tml. konsultējos ar "savu" fizioterapeitu, kurš norādīja, ka vismaz paaugstināta muskuļu tonusa un tamlīdzīgu lietu sakarā šis ir pilnīgi normāls papildinājums, kas veselībai neskādē nevienam. Un kurš ir teicis, ka UDHS skartajiem nav kādas "attiecības" ar pauaugstinātu tonusu un citiem "zvēriem"? Tā viš i! Tā kā viss pašu rokās un pieredzē balstīts!

            Bet, kamēr es te tā lasu un domāju, viena visnotaļ utopiska ideja (kuru tikšanās beigās paudu arī pašai Danai Skarai) man maļas pa galvu – ja jau reiz vēlamies veidot iekļaujošu sabiedrību, tad valsts mērogā ir jāpieņem noteikumi, ka klasē nav vairāk par 20 skolēniem, katrā klasē visās stundās līdzās ir arī pedagoga palīgs (tātad strādājam tandēmā) un skolotājam kopā ar skolas psihologu jādod nopietnākas iespējas situācijās, kad skaidri redzams – bērns ar kaut ko netiek galā -, rast iespēju viņa izpētei, lai sniegtu pieejamo palīdzību un atbalstu. Citādi sanāk tā, ka, no vienas puses mēs stigmatizējam visdažādākos traucējumus gluži kā tādos viduslaikos, un cilvēki baidās atzīt, ka traucējumi ir, bet no otras puses, padarām tos par jauno normālo un savā ziņā pārkāpjam arī to cilvēku tiesības, kuriem nekādu traucējumu nav, kuri ir gatavi palīdzēt un atbalstīt, bet dažādu pārpratumu (pārprastu tiesību u.tml.) dēļ ir spiesti itin visu pieņemt kā normu.

            Tādēļ – paldies Danai Skarai par milzīgo darbu, kas ieguldīts šīs grāmatas tapšanā; lai ieinteresēta ikviena auditorija, kurp ved tikšanās ceļi, un kopīgiem spēkiem mums izdodas īstenot pat utopiskās idejas, veidojot labāku pasauli!