14.05.2022.

Izrāde, kas man svarīga tīri profesionāli un personiski – kā mammai un skolotājai vienā personā. 😉 Protams, apkārtējie, uzzinot nosaukumu, saķer galvu – vai nu briesmu par maz? Taču es saku, ka īsais satura izklāsts neparedz nekādus briesmu darbus, tie jau notikuši, un būtu interesanti redzēt, kā tad situācija tiks risināta un vai vispār atrisinājums ir iespējams? Tieši tādēļ sižetu šoreiz stāstīšu ļoti maz... 😉

Un tā nu piektdienā, 13.datumā, siltā un saulainā ziedoņa dienā esmu klāt Nacionālā teātra Jaunajā zālē, lai baudītu Jasmīnas Rezā komēdiju “Slaktiņa dievs” Daigas Kažociņas rokrakstā (viņa gan režisore, gan kostīmu māksliniece, un teikšu, ka kostīmi man patika ļoti, ļoooti!), scenogrāfs Ivars Veinbergs, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, muzikālais noformējums Normunda Zālamana rokās. Lugas tekstu tulkojusi Inguna Beķere. Pirmizrāde notikusi 2019.gada 18.decembrī, ak, aiz kādiem kalniem tas tagad šķiet... Un nez kāpēc liekas, ka izrādei bija (vai bija iecerētas) arī “vizītes” dažādos kultūras centros – vai arī es to esmu nosapņojusi? Nē, neesmu vis, patiesi internetā rodams, ka viesizrādes bija paredzētas, un, skatoties datumos, jāsecina, ka notikušas arī, tāpēc man prātā ataust sarunas ar kolēģiem, ka varbūt arī uz mūsu miestu izrāde reiz varētu atceļot...

Interesanti, ka šobrīd ļaudis teātra apmeklējumus laikam diži neieplāno, bet dodas pēdējā brīdī, jo vēl pirms divām dienām, lūkojoties zāles plānā, tukšo vietu bija vairāk nekā pilno, bet šodien redzama ziņa “Palicis mazāk par 10 biļetēm!” un arī kafejnīcā pirms izrādes ir gana “pašauri”...

Mans šodienas prieks un pārsteigums – Jaunās zāles gaiteņos baudāma teātra gaismu mākslinieces Lienītes Slišānes adījumu izstāde. Zinu, ka teātra durvju sargu – atlantu – bumbuļmices uz Ziemassvētkiem ir viņas roku darbs, droši vien Adventes kalendāra datumiņi, kas vērojami 2021.gada klipiņos, arī varētu piederēt Lienītes adāmadatām, bet to, ka tik milzīgu gobelēnu (tā man to gribas nosaukt) kā to, kas redzams cauri Jaunās zāles stāviem, var noadīt, man ir pārsteiguma un aizrautas elpas pilna pauze!... Tos adījumus, kas redzami kafejnīcas jeb otrajā stāvā, es vēl puslīdz varu saprast, lai gan arī tie ir gana lieli, bet nu tas teksta “”rullis” ir kaut kas vienkārši nepārspējams! Protams, ja izlasa

https://www.santa.lv/plus/raksts/ieva/vinas-vienigo-delu-notrieca-vilciens.-gaismu-maksliniece-lienite-slisane-dielin-es-ari-tevi-miloju-38433/

tad sirds lūst un pie darbiem uz galdiņa līdzās noliktā melnā grāmatiņa ar vārdu “Mamma” uz vāka ir kas tāds, ko gribas noglāstīt, un nav iespējams šķirstīt bez kamola kaklā... Skaidrs, ka rokdarbi ir sava veida terapija, kas palīdz, nomierina un pat uzlabo sirdsdarbību – tā bija rakstīts šajā grāmatiņā... Šķiet, ka kādā citā teātra lūkošanas reizē vajadzētu saņemties un nobildēt šos darbus, ja tikai drīkstēs...

Labi, tagad no liriskās atkāpes pie izrādes! Skaisti rozā interjers – divi dīvāni ar spilveniem, žurnālu galdiņš, tulpes vāzē, mākslas grāmatas uz galdiņa un sienas... ar uzzīmētu kāmja siluetu un vārdu “Meklējam!” Nez, ko tas kāmja attēls te dara? Gan jau šim arī sava loma “atvēlēta”... Telpas iekārtojums savā saskaņotībā man atsauca atmiņā citu izrādi – “Dzimusi vakardien”, kur arī saskaņā gan kostīms, gan somiņa, gan radioaparāts... Tai pašā laikā šis vienlaidus rozā man uzdzen pārdomas par to, cik ļoti “rozā” jeb skaisti, glīti, instagramīgi un perfekti mums gribētos, bet cik ļoti šmucīgi un “nāves smakai” līdzīgi reizēm gadās... Tās “rozā brilles” gan par saviem bērniem, gan apkārtējiem domājot, un tad nāk vilšanās, jo izrādās, ka tik daudz ko nezinām par saviem tuvajiem un arī tālākajiem, tas rozā tiek sabojāts, apgānīts – nu gluži kā uz žurnālu galdiņa esošās grāmatas vienā mirklī, un pat žāvēšana un sapūšana ar smaržām gluži nelīdz, jo – nebūs jau vairs tas...

Izrādes sākumā, kad vainīgā klasesbiedra vecāki ierodas pie cietušā zēna ģimenes, viss norit mierīgi, pieklājīgi, iecietīgi (ja neņem vērā prasību “dokumentā” minētā vārda “bruņojies ar mietu” vietā likt kādu citu, mazāk aizskarošu, vārdu), dokuments tiek nolasīts, piekoriģēts, parakstīts, un katrai pusei tiek pa vienam eksemplāram. Nez, vai tas ir kāds papīrs, kam vēlāk būs nozīme situācijas atrisināšanā? Vai arī Francijas vidē tā pieņemts, ka, šādas situācijas risinot, visam jābūt aprakstītam uz papīra kā nopietnam iesniegumam? Ja iedomājos mūsu sabiedrību, kur ne vien klašu čatu grupas, bet arī e-klases pasts un līdz ar to pedagogu un apkārtējo galvas reizēm “vārās” par visdažādākajām tēmām, tad šķiet, ka te tāda ideālā pasaule uzbūvēta... Turklāt vēl tējas vai kafijas piedāvājums komplektā ar klafuti (jāizpēta, kas tas ir!) un piebilde, ka šī recepte no vīramātes, bet pati cepēja tajā liek gan ābolus, gan bumbierus, turklāt bumbierus vajagot griezt biezākās šķēlītēs, jo tie izcepoties ātrāk nekā āboli... Nu šitik garšīgi “knakstīties”, viņi taču ēd pa īstam kaut ko tādu gaisīgu! Tātad – man jauns "mājasdarbs"...

Brīdī, kad vainīgā zēna tēvam (Ainārs Ančevskis) sāk zvanīt mobilais, turklāt diezgan īsā laikā tas notiek vairākkārt, un viņa sievas (Evija Krūze) sejā lasāms “Nu cik var?! Kad tas vienreiz beigsies?!), kļūstu tramīga, jo situācija ir gana pazīstama gan no pašu ģimenes ļaužu puses, gan novērota ne vienreiz vien visdažādākajās vietās. Bet ko tu advokātam padarīsi, lietas jābīda, neprotam mēs šajos laikos nodalīt darba laiku no brīvā laika, visam jānotiek 24/7 režīmā, un šķiet, ka tas arī ir viens no iemesliem, kālab “mūsu dēls ir mežonis”.

Vārds pa vārdam, sarunas risinās pat diezgan patīkamā gaisotnē, meklējot iemeslus un atzīstot, ka pašu bērns sagādājis pārsteigumu ar savu uzvedību (un atkal “pārceļos” uz savu pieredzi – vai mūsu skolēnu vecāki prot atzīt, ka visi bērni ir “eņģeļi” vecāku acīs, bet – kā pa durvīm ārā, tā “ragi un nagi” nemaz netiek noslēpti?) Interesanta Ingas Misānes – Grasbergas varone ar savu vēlmi iedziļināties notiekošajā un reizē tāda samierinoša, visas nepatikšanas nolīdzināt griboša, šķiet, ka ar vīru (Jānis Āmanis) ir vislabākajā saskaņā.

Taču – ak tu, vecais draugs rums, tavu nelāgu paradumu atraisīt mēles un atlaist bremzes! Brīdī, kad nama saimnieks piedāvā malciņu ruma, un viesi ir ar mieru, situācija pagriežas citādi, jo sarunas raisās gan atklātāk, gan nešpetnāk, gan nevadāmāk. Un te nu es atkal brīnos par aktieru spēju skaidrā prātā nospēlēt tādu dzēruma pakāpi, kad knapi kājās turas, turklāt to visu paužot arī sejā un valodā, tas ir reizē tik – skaisti – laikam nebūtu īstais vārds, bet patiesi gan, jo mēs jau sevi no malas neredzam, tāpēc arī diez vai varam novērtēt savus izgājienus šādās situācijās... Te nu visā “krāšņumā” atklājas gan katra sirdssāpes un to iemesli (kā reiz agrā  jaunībā man mācīja mamma - ko skaidrā domā, to dzērumā runā...), gan tas, ka reizēm dzīvojam līdzās un pat neaizdomājamies par to, kas otram varētu nepatikt, sāpināt, jo mums šķiet, ka tas, kas patīk mums, patiks arī otram cilvēkam (jo sevišķi, ja jau mēs esam kopā), gan tas, cik trausla ir robeža starp iesaistīšanos un nelikšanos ne zinis, jo vienam šķiet, ka viņš dara visu nepieciešamo, savukārt otrs jūtas izspiests kā citrons un nenovērtēts savu paveikto darbu ritenī... Un, protams, abu dāmu visnotaļ histēriskā izplūkšanās vienā no epizodēm, tāpat kā vīriešu neizpratne par sieviešu asarām un to, cik ļoti viņus tā pinkšķēšana “besī” arī ir tik pazīstamas sajūtas, jo, pat ja neplūcas fiziski, tad “galma intrigas” visāda veida “čūsku midzeņos” ir tikpat parasta parādība kā tas, ka vīrietim bieži vien laikam šķiet, ka nomierinot, apskaujot, uzklausot raudošo sievieti viņš parādīs savu vājumu...

Jā, šī ir izrāde par to, cik ilgi spējam izlikties un lūkoties caur rozā brillēm, ka viss taču ir kārtībā, un kas notiek tad, kad tajā rozā interjerā parādās kāda negaidīta, nepatīkama dubļu šalts, kuru notīrīt un izlabot ir tikpat kā neiespējami, jo nekas vairs nebūs tā, kā agrāk. Turklāt abu pāru savstarpēji saskaņotie tērpi, kas, šķiet, domāti kā tēlu saskaņas paudēji, manās acīs lieliski paspilgtināja gan raksturus, gan visu noskaņu – reizē maigi samtaini toņi un materiāli, asi zābaciņu papēdīši, kas “iekāpj” cita dvēselē, un ādas mēbeļu dzestrums, kas manā prātā uzzīmē to, ka nemaz tik silti un saskanīgi tai ģimenē neklājas. Amizanti un reizē nopietni pārdomājami izteicieni, smieklu šaltis skatītāju zālē, un pozitīvas enerģijas piestrāvots vakars! Neapšaubāmi, ja tiek aizskarti mums tuvi cilvēki un jo sevišķi mūsu bērni, tad ikviens var pārvērsties par plēsoņu vistiešākajā nozīmē, jo tādi aizskārumi sāp visvairāk arī tad, ja tie ir patiesi... Un tad vairs nav nozīmes ne labām manierēm, ne sabiedriskajam stāvoklim, ir galvenokārt emocijas, par kurām pēcāk varbūt pat kauns vai neizpratne, kāpēc tā sanāca.

Ak, jā – un kāmis, kas uzzīmēts uz istabas sienas, - viņš ir pazudis, pareizāk sakot, saimnieks viņu izlicis no dzīvokļa, jo nevarot ciest grauzējus, nekad neesot varējis ciest, un vispār – neļaušot meitai diktēt savus noteikumus, turklāt – kāmis taču ārā varot atrast visu ko ēdamo un izdzīvot pats... Vai arī mums, pieaugušajiem, reizēm nešķiet, ka tāpat bērns visu zinās un sapratīs pats, “izlikts uz ielas”, iemācīsies pats, un mūsu loma ir tikai viņu fiziski aprūpēt – pabarot, apģērbt, pavaicāt, vai izmācījies, sagādāt “gadžetus”, bet ar emocijām lai pats tiek galā? Šis man šķita tā ļoti simboliski, gluži tāpat kā skaistā tulpju pušķa liktenis izrādes izskaņā, kad izrādās, ka viss rūpīgi būvētais tiek samīts kājām, sakošļāts un izspļauts nesaprašanās dēļ. Paklanoties gan Jānis Āmanis aizrādīja skatītājiem, lai Evijai puķes nedodot, jo – jūs taču redzējāt, ko viņa ar tām izdarīs!... 😋 Skatītāji savukārt to neņēma vērā un “sapuķoja” visus no sirds gan paši, gan ar darbīgo jauniešu palīdzību.

Paldies par iespēju paraudzīties uz pazīstamām situācijām no malas un pārdomāt, kā tās risināt un vai tas maz iespējams!

P.S. Interneta avoti vēsta, ka klafuti (clafoutis) ir tradicionāls franču deserts, kas tiek cepts no ķiršiem, plūmēm, āboliem vai dažādām sezonas ogām. Desertu var gatavot gan uz plīts pannā ar vāku, gan arī cept cepeškrāsnī. Desertam ir divi varianti – “apmestais” un “neapmestais”. Tātad izskatās, ka jāparokas recepšu grāmatās un jāizmēģina, kā tāds gatavojams un vai sanāks tikpat garšīgi kā aktieriem uz skatuves čāpstinot... 😉

Latest comments

Share this page