17.03.2022.

Izrāde, līdz kuras lūkošanai arī iets garš ceļš ar vairākām atcelšanām un pārcelšanām, slimošanām no visām pusēm, līdz beidzot varu to piedzīvot. Tapusi vēl tad, kad nevienam prātā nenāca tādu notikumu iespējamība, ko pieredzējām pēdējos divos gados un arī šobrīd. Aptuveni tai pašā laikā arī Dailes teātrī tapa šīs pašas lugas izrāde, zinu, ka pat grasījos apmeklēt abas, bet, nevis lai salīdzinātu, bet vienkārši palūkotos uz vienu un to pašu materiālu no dažādu režisoru un aktieru skatupunktiem, taču zināmo iemeslu dēļ vismaz Dailītē šo izrādi tā arī netiku redzējusi...

Tātad Jasmīnas Rezā luga “Art” Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē Jāņa Vimbas režijā un scenogrāfijā, pirmizrāde 2018.gada 25.janvārī. Ja vien pareizi atceros, tad Jānim Vimbam šis bija diplomdarbs režijā.

Kā lasāms izrādes pieteikumā “Draudzība. Mīlestība. Humors. Māksla. Smalka, cilvēku pētoša mūsdienu komēdija par trīs draugu attiecībām ar mākslu, sievietēm un citam ar citu. Tajā pēc ilgāka pārtraukuma kā draugi uz skatuves satikušies trīs kursabiedri un draugi dzīvē – Ainārs Ančevskis, Mārtiņš Egliens un Egils Melbārdis. Bet mākslai šai izrādē piešķirta baltā krāsa un sitaminstrumentu partitūra.” Pa šo laiku gan notikušas nelielas izmaiņas aktieru sastāvā – Mārtiņam Eglienam līdzās rakstīts arī Ulda Anžes vārds, un šovakar tieši Uldis arī spēlēja Marku (šķiet, ka tomēr vajadzētu cerēt uz iespēju lūkot arī Mārtiņu šai pašā lomā, kā nekā no pirmsākumiem, un gan jau “bilde” veidotos mazliet citāda...)

Lai arī izrāde pieteikta kā komēdija un komisku situāciju un izteicienu tajā bija papilnam, varēja gan smiet, gan vienkārši “klukstēt” aiz maskas, kad jūti, ka citi nesaprot, par ko tur jāsmejas, es gribētu lietot nosaukumu “filozofiska komēdija” līdzīgi kā izrādi “Dzimusi vakardien” nosaucu par domājamo komēdiju, kas manā izpratnē nav gluži viens un tas pats. Ļoti daudz domu graudu – gan nopietnu, gan nenopietnu, pārpratumus raisošu, ar sarkastisku, ironisku ievirzi, arī no sērijas “savējie sapratīs” vai – tieši otrādi – “tas nav priekš vidējiem prātiem”. Kopsaucējs, manuprāt, būtu “mācies mīlēt cilvēkus tādus, kādi viņi ir”, pieņemot viņu īpatnības un “blusas”, kuras, ja vien tev klaji “nekož”, tad taču drīkst tur palikt, jo “katram taču savi tarakāni”... Bet cik ļoti mums reizēm gribas, lai viss notiek pēc mūsu prāta – gan draugu starpā, gan darba vidē, gan ģimenē... Tikai – kā noteikt to smalko robežu, kad tas “mūsu prāts” ir patiess un kad tā ir vēlme izrādīties svarīgākam, gudrākam, zinošākam, vērtīgākam, jo tas nozīmīgi mums pašiem? Un vai ir tāda viena patiesība? Un par kādiem jautājumiem tā varētu būt?

Stāsts par to, ka viens no draugiem – Seržs (Egils Melbārdis) – iegādājies baltu gleznu par 30 000 eiro, tā ir modernā māksla, kuras autors ir slavens un tāpēc maksā tādu naudu, bet kāds mākslas kolekcionārs ir gatavs šo darbu atpirkt pat par 34 000 eiro. Pirmais šo pirkumu aplūko Marks (Uldis Anže, bet varētu būt arī Mārtiņš Egliens) – tāds visai nīgrs un nervozs tipiņš, kurš ar daudz ko dzīvē neapmierināts, grib būt perfekts un citiem pamācīt un parādīt, kā jādzīvo – tāds bija mans iespaids. Protams, viņa acīs tas ir “balts mēsls”, turklāt vēl par tāāādu naudu! Savukārt, kad Seržs par šo situāciju stāsta otram draugam Ivanam (Aināram Ančevskim), “bilde” jau zīmējas pavisam citādāka... Ivans ir mūžīgais samierinātājs, vidutājs, arī klauns un āksts savu draugu kompānijā, kurš nevar ciest kašķus, bet grib, lai visi dzīvotu mierīgi. Interesanti, ka dažādās kombinācijās runājot par iegādāto mākslas darbu, viedokļi ir visnotaļ atšķirīgi, turklāt vērojams, ka iepriekš teiktais bijis pārprasts, jo draugi gana aktīvi gan kritizē, gan pārspīlē un ironizē viens par otru. Ak, šī nespēja pieņemt, ka otram cilvēkam var būt atšķirīgs viedoklis, un tas nav “pasaules gals”, ja runājam par patikšanu vai nepatikšanu.... Un ak, šīs aktieru sejas izteiksmes, kuras reizēm pat runā vairāk nekā vārdi, šie izteicieni, garlaikota kājas pārmešana pār otru kāju vai nervoza trīņāšanās uz krēsla... Serža cepurīte, kas viegli atlocījusi viņa ausis – nu tāds riktīgi māksliniecisks tipiņš, vai Marka žaketes kabatā rodamā “Herbastress” vai “Nervostrong” kārbiņa (es taču neatceros, kuras sieva man ieteica, nu vai tad nevarēja pateikt kaut ko vienu!...), kura ik pa brīdim tiek tukšota un reizēm nav trāpāma atpakaļ kabatā, vai arī Ivana žaketīte – precīzi “uzlieta” ar “noslieci”” būt tomēr mazliet par šauru, jo, gatavojoties kāzām, viņš novājējis par veseliem četriem kilogramiem... Jā, arī sadzīviskas situācijas, kuras mums katram grauž nervus, un pie kurām mūsu draugi nemaz nav vainojami, bet savukārt apkārtējo līdzcilvēku komentāri par to, ka “atkal tu dodies pie saviem draugiem!” ir tik nežēlīgi un neiejūtīgi reizē, jo patiesi – “draugi ir jāpieskata”, lai draudzība izdotos un nenodzistu, nepazustu ikdienas sīkumu gūzmā, laika trūkumā un jaunu attiecību veidošanā...

Īpaši mani uzrunāja epizode, kurā aizvainotais Seržs runā līdzībās ar Marku par to, ka brīdī, kad tev pasaka kaut ko personisku par kādu svarīgu cilvēku vai situāciju, tu to izjūti ļoti sāpīgi (oi, šito es pati esmu piedzīvojusi vairākkārt, un ir gadījies, ka mainās mans redzējums par konkrētiem cilvēkiem, kas nievājoši, aizskaroši izteikušies par man nozīmīgo! Pieturos pie domas, ka ne jau visu vienmēr vajag pateikt, ka mums katram kāds vai kas šķiet citāds, jo redzam to atšķirīgi, tāpēc jau nav tās vienas patiesības). Kaut nu vienmēr pietiktu spēka un izveicības vai nu no šādām situācijām izvairīties, neielaisties tajās vispār, vai arī “izlaipot” sausām kājām, nebojājot attiecības vai viedokļus! Jā, tev drīkst nepatikt konkrētās markas auto vai ēdiens, arī cilvēku viens mēs redzam vienā, cits – citā situācijā, bet tas uzreiz automātiski nenozīmē, ka tas ir kas norakstāms, slikts, nederīgs... Kā iemācīties pieņemt viedokļu dažādību katram ar savu pieredzi, kas nav ne labāka, ne sliktāka par citu ļaužu pieredzēm?...

Taču jo sevišķi spēcīgi šajā izrādē strādā kāds brīnums – tā ir Glezna Nellijas Bubujancas veidolā pie bungām – te klusākas, te skaļākas skaņas, it kā atgādinot, kādas emocijas virmo sarunbiedru prātos, ka tās mutuļo visu laiku kā tāds uz plīts aizmirsts katliņš, pa brīdim izpūšot kādu garaiņu mākoni... Mani pati par sevi fascinē buņģieru spēja izvilināt no šī instrumentu komplekta visu to skaņu daudzumu, pie tam darīt to itin lielā harmonijā, un šajā izrādē tas bija tik iederīgi – nu vesels miljons, turklāt parasti taču esam raduši pie bungām redzēt puišu cilvēkus! Tieši tāpat kā grupas “Pērkons” koncertos, kad dziesmas “Ballīte” laikā bundzinieka Ikara Ruņģa vietu ieņem Ieva Akuratere un izpaužas no sirds...

Vēl viens īpašs mirklis bija brīdī, kad draugi Seržs un Marks tik iekarsuši strīdā, ka acīmredzot sāk kautiņu – tā nolasīju virsdrēbju “sadalīšanu reizinātājos”, kas taču nākusi ar tērpu mākslinieces Madaras Botmanes ziņu, tāds ļoti viltīgs, bet interesants gājiens. Neatklāšu nianses, tās jāredz katram pašam, varu vien pateikt, ka tā ir mūsdienu dažādo apģērba detaļu apdares iespēja, kad ar visādiem palīglīdzekļiem vari panākt vajadzīgo efektu arī bez šūšanas un lāpīšanas pēc karsta strīda...

Arī scenogrāfija šoreiz vienkārša un reizē daudznozīmīga, jo varam gan iztēloties ainavu aiz loga, gan iedomāties, kā ir sēdēt uz vairāk vai mazāk ērtiem sēdekļiem un izjust brīžus, kad kājas grimst smiltīs vai akmeņos kā mūsu prāts grimst priekšstatos un ilūzijās par notiekošo, - tādi pārdomu mirkļi, kas katram nozīmēs kaut ko citu, kādam šķitīs par maz, kādam - pietiekami. Man patika tas lakonisms un neuzbāzība, kad varēju pati savā prātā uzzīmēt vidi un sajūtas, kas pārņem lugas varoņus konkrētajā situācijā, kurā viņi nonākuši. 

Domāju, ka šo izrādi vērts nolūkot katram, kas ir ar mieru iedziļināties cilvēcisko attiecību niansēs, pārdomāt draugu un draudzības nozīmi savā dzīvē un aizdomāties par to, cik ļoti otram var sāpēt vai uzmundrināt pateikts vārds par ko svarīgu! Ja zināšu, ka spēlē Mārtiņš Egliens, iešu vēlreiz!