17.09.2021.

Izrāde, pēc kuras piedzīvošanas ir sajūta, ka viss pieredzētais tevi tura diedziņā un nelaiž vaļā tāpat kā uz skatuves esošās pulksteņa pendeles mehānisms bija “piesiets” savā diedziņā. Spriedze un emocijas, sajūtu pārpilnība, ņirboņa un pāri visam sajūsma par to, ko var izdarīt gan aktieri – fiziski, ar kustību, gaisa dejām, balsi un visu citu izteiksmes līdzekļu arsenālu, gan līdzās esošie “dīdītāji”, “drošinātāji” un visi citi, kas darina izrādi. Tai pašā laikā līdzīgi kā bērnībā cirkā – mazliet dreboša sirds par to, ka tik viss būtu gludi un labi, jo zināms taču, ka šitie akrobātiskie gājieni ir mazliet bīstami... Un reāla palēkšanās krēslā mirkļos, kad uz skatuves atskan šāviens, tiek dusmās salauzts krēsls vai atskan īpaši spalga balss (kā ar mazo adatiņu, režisores vārdus citējot...).

Ir tik jauki, ka izrādes tapšanas gaitā mums, skatītājiem, tiek dota iespēja pa durvju vai loga spraudziņu ielūkoties, kā tas notiek – šie mazie video gabaliņi ir tik lielisks kumoss pievilināšanai, jo gan paver to noslēpumu, gan rosina uz pārdomām, iedvesmo, varbūt mazliet nomierina vai – tieši otrādi – sabaida. Arī podkāsti, kas šosezon, šķiet, būs cieši saistīti ar konkrētu izrāžu tapšanu (konkrēti šai izrādei 22.sērija “Mīlestība”, kurā Arturs Krūzkops sarunājas ar mīlestības ekspertiem Kristīni Komarovsku un Raimondu Celmu – viņš arī Ferdinands), ir īsts aicinājums gan pārdomām par konkrēto tēmu, gan arī atnākt uz izrādi un izdzīvot to, par ko klausījies sarunu.

No vienas puses žēl, ka šoreiz neesmu “izpildījusi mājasdarbu”, pilnībā iepazīstot lugas tekstu, jo diemžēl latviski Šillera “Mīla un viltus” nekur negadījās izlasāma, bet vāciski tik labi nelasu. Protams, esmu iepazinusies ar satura anotāciju, un izrāde manā prātā sasien vienā mezglā gan Viktora Igo un Aleksandra Dimā daiļradi un personāžus, gan laikmetus, gan lasītus un filmās redzētus mirkļus par konkrēto laikmetu, līdzās atraisot domu par to, ka jūtas visos laikos radījušas visdažādākās vētras – gan postošas, gan radošas. Un tikai katrs pats, kas kādu no vētrām piedzīvojis, zina, ko tā viņam nesusi.

Gaidot izrādi, mazliet sakreņķējos brīdī, kad ieraudzīju bildes, jo aktieru grims šķita tik svešs, ka likās – nepatiks... Tomēr brīdī, kad atvērās priekškars un izrāde ņēma mani savā varā, arī “bilde” vairs nebiedēja, jo viss it brīnumaini saistījās kopā. Īpaši mani apbūra tērpi, to pamanīju jau tapšanas bildēs un video, jo tas vieglums, kruzulīgums un gaisīgums, kas bija vērojams izrādē, kā arī aktieru “izdarības” ar tērpiem, tos viegli atmetot, noplivinot un novelkot, bija sevišķi jauki mirkļi. Tāpat pārtapšana no tērpa tērpā – kā tādam sīpolam pa miziņai, pa kārtiņai, kad arī cilvēks savos pārdzīvojumos atklāj sevī visdažādākās stīgas un notis, par kurām reizēm pašam pārsteigums, citreiz bailes un citreiz atkal – prieks. Paša fināla tērpi, kas bija it kā tik vienkārši un reizē kontrastējoši ar izrādes gaitā vērotajiem, manā prātā uzbūra tādu kā karalauku, kas reizē gan šodienas pasaules situācijas raksturojums, gan arī nemitīgi apkārt klīstošais un iespēju izpausties meklējošais tumšais spēks, kas taču mēdz arī uzvarēt tos gaišos mirkļus (paldies Dievam, ka ne vienmēr, un ka izdodas ticēt uz labu un arī to piedzīvot...) vai arī zināmu kailuma sajūtu, jo mīlot mēs ikviens esam tik ļoti kails un neaizsargāts, jo nezinām, vai mīlestība mūs cels vai pazudinās... Un pārsteiguma mirklis, kad, priekškaram atveroties, mūsu priekšā stāv pavisam mūsdienīgi tērpti ļaudis un visiem uz krekliņa vārdi “Dum spirum spero” (Kamēr elpoju – ceru), kurus izrādes sākumā tik vilinoši – kā tādas nāru balsis – čukstēja tēli uz skatuves. Jā, arī es esmu daudzās grāmatās un filmās cerējusi, ka tā inde neiedarbosies, ka beigas būs labas, ka viss atrisināsies, bet – ne vienmēr tā notiek... Šoreiz, ar draudzeni mājās ripojot, spriedām, ka – ar mūsu šodienas prātu sakot – vajadzēja vienkārši izrunāties un nevis savā lepnumā un aizvainojumā, neticībā palikt un nogrimt, bet – vai mēs to paši ikdienā arī spējam? Reizēm tieši tas ir lielais problēmu cēlonis – nespēja izrunāties, uzticēties, dažādas intrigas un neticēšana viens otram...

Arī mūzika šoreiz bija kas īpašs, jo – kā video stāsta Zane Dombrovska, viņa arī mūzikas darinātāja, - gatavu mūziku kā tādu zeķīti pa diedziņam, pa valdziņam izārda un pēc tam atkal ada no jauna – citā rakstā. Jāsaka, ka šis raksts bija īpaši apburošs un reizē ļoti smalks mežģīņraksts, par ko sevišķs paldies!

Un, protams, īsts miljons ir mūsu aktieru fantastiskā drosme un varēšana, izpildot teju neiespējamo (lai gan režisore Dita Lūriņa saka, ka nav tāda “nevaru” ne priekš aktiera, ne priekš režisora...). Es no sirds apbrīnoju gan režisores idejas, gan visa ansambļa fantastisko sadarbību – kā tāds milzu pulkstenis – no vissīkākajiem “tip – tip – tip” solīšiem pāri skatuvei līdz rāpšanai uz krēslu kaudzes, sēdēšanai “uz sienas” un lidojumam, skrējienam vai karāšanai gaisā. Atceros, ka pirmoreiz šo lidojumu uz skatuves piedzīvoju izrādē “Sieviete”, kur pati Dita Lūriņa Elzas lomā lidoja sava vīra Apses sapnī, kad viņš bija cietumā, un, šķiet, arī kādā no intervijām bija runa par to, ka tieši ar šo lidojums Ditai iepaticies. Un, protams, arī brīnišķīgais “Tango bez asinīm”, kas tapa Ditas režijā un ar pašas līdzdalību, bija pilns lidojumiem un balansēšanu uz tik niecīgām virsmām, ka aizrāvās elpa. Tad nu jāsaka, ka šis iestudējums patiesi, atkal citējot pašu režisori, ir īstena kvintesence, ko es saprotu kā pilnskanību, pilnību, pilnasinību un bagātību vienlaikus.

Nu pasakiet, mīļie, kā var dabūt gatavu burvīgo Mārtiņa Brūvera un Ulda Siliņa “divi vienā” norunāto un nodziedāto – vārds vārdā, elpa elpā un kustība kustībā, turklāt arī mīmika kā tādiem spogulīšiem? Tas bija tik sirsnīgi un jautri reizē, tik atsvaidzinoši tajos diezgan sūrajos mirkļos! Vai atkal Ulda Anžes tik žēlīgais varonis – nu kur vēl kuslāks un vārīgāks kā brīdī, kad atnācis uz sarunu pie meitenes vecākiem? (Ja atceros Uldi Anži superīgajā Intara Rešetina iestudējumā “Skolotājs” – to stāju, staltumu, pašpārliecību, gluži tāpat kā Dūdaru “Skroderdienās”, tad taču šķiet, ka divi pavisam dažādi cilvēki, ka tas nu nav tas pats aktieris – tik liela meistarība!) Mārtiņa Egliena un Maijas Doveikas radītajā tēva un mātes sarunā izrādes sākumā burtiski redzēju sevi un vīru, kad mēs runājam par vecāko dēlu, tiesa gan, ne par viņa attiecībām, bet tik un tā – māte saka vienu, tēvs citu, par kaut ko vienojas un reizē viens otru pakacina, uh, tos pazīstamos mirkļus! Un Gundara Grasberga valdonīgais tēvs, kas reizē arī nežēlīgs, negodīgs savos darbos, bet pārliecināts tikai par savu taisnību, tai pašā laikā baiļojoties gan par to, lai nezaudētu statusu, kas tik ļoti svarīgs, gan, lai nenāktu gaismā dažādas neģēlības...

Cik dažādi un tomēr reizēm līdzīgi mēs esam, kad mūs pārņem tās visspēcīgākās emocijas – mīla, naids, greizsirdība! Cik bieži mēs noticam nevis tam, ko redzam savām acīm un jūtam ar sirdi, bet gan tam, ko mums cenšas iestāstīt! Cik bagātu cilvēku padara spēja mīlēt un būt mīlētam, un cik ļoti aptumšo prātu tāds brīdis, kad sajūties piekrāpts, nodots, lai arī nespēj tam noticēt. Cik ļoti Ievas Aniņas Luīzes skatiens pauda mīļumu gan pret Ferdinandu, gan pret savu tēvu, un cik tajā bija baiļu un ienaida tai sāpīgajā vēstules rakstīšanas mirklī vai sarunā ar Agneses Budovskas lēdiju Milfordi, kura taču arī bija cietusi no dažādām intrigām, līdz kļuvusi par intriganti pati! Tāpat Raimonda Celma Ferdinanda maiguma pilnie skati Luīzei, dusmas un tādas kā izbailes, runājot ar tēvu, un naida pārvērstā seja, kad izlasīta melīgā vēstule, kad dusmās tika lauzti krēsli, kad pielieta inde dzērienam un vēl citi mirkļi – nu īsts velnēns! Un arī šajā izrādē, tāpat kā daudzās citās, es gribu ticēt, ka aktieru fiziskās izpausmes nenodara viņiem sāpīgi, ka visi tie būkšķi ir tīri aktiermeistarības niķīši, ko pārzina un liek lietā viņi paši, bet fiziski tur nav ne zilumu, ne sāpju...

Nu tā, vakara emocijas “norakstītas nost”, jānobriest otra sastāva (ar Diānu Kristu Stafecku Luīzes lomā) lūkošanai, kad būs nolūkots vēl vesels lērums ieplānoto izrāžu, un no sirds paldies par bagātīgo sajūtu kokteili, ko izbaudījām, atkal sēžot samta krēslos!