17.08.2021.

Ir tādi autori, ar kuriem, izlasot vienu viņu grāmatu, ar nepacietību gaidi, kad varēsi izlasīt vēl kādu, jo valoda tik dzirksteļojoša, sižets tā savirpināts, ka nelaiž vaļā, un tad nav svarīgi, vai tā bērnu vai pieaugušo grāmata. Īsti gan neesmu par šo dalījumu pārliecināta (varbūt tāpēc, ka pati joprojām “bērna prātā” – ko gan var gribēt no cilvēka, kam sākumskolas bērni visapkārt, un arī pašas bērni trijos dažādos vecumos...), jo vairākkārt esmu pārliecinājusies, ka viss atkarīgs no autora un lasītāja dzirkstelēm, kuras vai nu ir, vai nav, turklāt katru no mums jau katra grāmata uzrunā citādi.

Ar rakstnieces Dainas Ozoliņas grāmatām esmu pazīstama jau diezgan sen, pat bijusi iespēja satikt autori vaigā kādā izdevniecības “Zvaigzne ABC” pasākumā un dzirdēt viņas aizraujošo stāstījumu par grāmatu tapšanas procesu un dzīvi vispār. Turklāt ar šīm grāmatām mums ar vecākajiem dēliem savulaik bija tā, ka rāvām viens otram no rokām ārā – grāmata viena, bet lasītāji konkrētajā brīdī – divi, un tad bija "savstarpējās laipnības" no sērijas “mammu, liec grāmatu nost, mums gribas ēst” un “dēls, liec grāmatu nost, tev jāiet mācīties” 😋 Tā “izrāvām” cauri gan “Atmaskot direktori”, gan “Brīnumi notiek” un “Izglābt vasaras brīvdienas”, turklāt tagad, kad vecākais dēls jau students, tik un tā acis iespīdējās pamanot, ka mamma atstiepusi no grāmatnīcas jaunu Dainas Ozoliņas darinātu lasāmvielu.

Tātad – “Pandēmijas detektīvi”. Pavisam svaigs “kumosiņš”, izdots iekš apgāda “Zvaigzne ABC” un tikpat jestrs kā visi iepriekšējie. Tie, kas savulaik lasījuši mūsu bērnībā populārās Zentas Ērgles grāmatas “Uno un trīs musketieri”, “Noslēpumainais atradums”, “Mūsu sētas bērni”, “Tā tik bija vasara!”, “Starp mums, meitenēm, runājot...” un citas, noteikti pazīst šo sajūtu, ka grāmata nebūs noliekama malā, kamēr nebūs aizvērta pēdējā lappuse. Arī ar “Pandēmijas detektīviem” tas pats stāsts, brīžiem pat šķiet, ka abas rakstnieces ir cieši pazīstamas, nu, vismaz lasījusi Daina Ozoliņa šīs brīnišķīgās grāmatas ir noteikti. Tas arī viens no iemesliem, manuprāt, kāpēc viņas grāmatās arī tik daudz pievelkoša un ievilinoša.

Kā jau pandēmijas laikā, daudz kas jādara attālināti (stāsts ir par pirmo attālinātās dzīves pieredzi 2020.gada pavasarī), turklāt pieaugušajiem, kā allaž, ir savs viedoklis gan par bērnu aktivitātēm, gan par interneta noderīgumu vai kaitīgumu, un tam visam vēl pa vidu “bez čupošanās, bet ar divu metru atstarpi”... Par laimi, neesmu piedzīvojusi mirkļus, kad uz ielas kāds uzsauktu atgādinājumu, ka jāizretojas, bet nebrīnos, ka grāmatā aprakstītās situācijas ņemtas no ikdienā pieredzētā. Aprakstīta gan attālināto mācību stundu pieredze, kad var minūti pirms stundas sākuma “ievelties” datorā un būt iekš kadra pidžamā un ar kakao krūzi rokās, gan bērnu mammu, kuras ir māsas, atšķirīgā dzīves uztvere, kur viena ir māksliniece un visnotaļ pielaidīgi skatās uz dažādiem bērnu izgājieniem, bet otra – nopietna ķīmijas profesore un, bērnuprāt, gana netaisnīga savās izvēlēs, ko atļaut vai neatļaut, interneta limitu un telefonu modeļus ieskaitot.

Mirklis, kad bērni pamana sakarību starp apkārtējo pensionāru pagalmos izvietotajām videokamerām un to, ka pensionāriem kaut kas pazūd, bet policija to uzskata par vajāšanas māniju, kas apsēdusi sirmgalvju prātus, nu tik ļoti atsauca atmiņā bērnības “detektīvos” lasīto, ka pat skudriņas pārskrēja... Tikai šodien mums ir tehnoloģijas, ar kuru palīdzību varam gan redzēt, dzirdēt un fiksēt notiekošo, gan iespējas ātri pārvietoties ar dažādiem braucamrīkiem, ne tikai ar kājām vai velosipēdu.

Savukārt atziņa, ka viena no grāmatā minētajām personām “pieder pie to cilvēku sugas, kas vienmēr izdomās, kā grūtā situācijā citus apčakarēt un izspiest no viņiem naudu”, gan raisīja smieklus, gan lika iedomāties par neskaitāmajiem sastaptajiem dažādu produktu izplatītājiem, kas mēģinās tev iesmērēt visdažādākos brīnumlīdzekļus atkarībā no tā, par ko tu interesējies – par mūžīgo jaunību vai par iespēju nesaslimt ar “kroņa vīrusu”.

Jāsaka, ka brīdī, kad notikumu gaita attīstījās mazliet paredzami nelāgi (kā parasti notiek, kad bērni vieni, bez pieaugušo atbalsta, vēlas izsekot un noskaidrot visai bīstamas situācijas), elpa aizrāvās līdzi notikumiem, galvā zibēja citās grāmatās lasītas epizodes, un cerība, ka tomēr beigās viss būs labi, arī piepildījās, fūūū! Bet, ja pirmajā vakarā, sākot lasīt, neuznācis miegs, ka vairs nevar grāmatu rokā noturēt, tad otrai dienai vairs nekas nebūtu atlicis 😉 Savukārt tagad paziņoju jauniešiem, ka grāmata izlasīta, un viņi to var dabūt (jācer, ka kādā brīdī nedzirdēšu niknus ķērcienus no sērijas – tagad lasu es, tu pagaidīsi!). Un vēl – pašlaik, rakstot šo gabaliņu, grāmata tepat vien klēpī un smaržo tā, kā bērnībā smaržoja ikviena tikko no veikala atnesta grāmata, zināt taču šo smaržu, vai ne? Tāda silta un pazīstama sajūta!

Ja ir vēlme atgriezties sendienās, kas pazīstami ar Zentas Ērgles grāmatām, vai vēlme iepazīt mūsdienu jaunieši detektīvu izgājienus – šis būs īstais gabaliņš! Zinu, ka septembrī grāmata sāks ceļu pie maniem audzēkņiem, “spēlējot bibliotēkās”, kumoss pievilināšanai jau izlikts klases grupā 😉