10.08.2021.

Atgriešanās teātrī pēc otrās lielās pauzes – sirds drebēšana gan par to, vai “īpašais” dokuments “nostrādās” (ja jau reiz ir dzirdēts par “nesadarbspējīgiem” – nu kur var tādus vārdus izdomāt?), vai viss noritēs raiti, vai drīkstēs līdzi ņemt ziedus, kas dārzā saauguši gana daudz (bet ne gluži tā, kā bija iecerēts – puķēm savs viedoklis par to, kad jāzied, neatkarīgi no stādīšanas laika...), gan pavisam vienkārši - tāpat kā pērnruden – jau par to vien, ka atkal drīksti un vari būt vietā, kas sagādājusi tik daudz prieka un pārdomu, ka bez tās grūti iztikt...

Un tā nu esmu klāt tikpat kā pirmizrādē – tāda sajūta pārņem, ienākot teātrī, jo atkalredzēšanās prieks staro pa visām vīlēm arī ar biļešu meitenēm, garderobes puišiem un kafejnīcā našķu rituālu veicot. 😉 Valtera Sīļa režisētā izrāde “Puika, kurš redzēja tumsā” bija manā vēlmju sarakstā jau sen – gan režisora dēļ, gan aktieru ansambļa dēļ, gan arī Rasas Bugavičutes – Pēces grāmata izlasīta jau drīz pēc tam, kad uzzināju par izrādes darināšanu, un nu tas brīdis ir klāt. Sēžu pirmajā rindā (arī to laikam teātrī daru pirmo reizi mūžā, ja neskaita balkonos skatītās izrādes) un izbaudu pilnu emociju gammu no smiekliem līdz asarām, no dusmām līdz bailēm, no tik atpazīstamiem mirkļiem gan bērnībā, gan šodienā, ka brīžiem tīri skudriņas noskrien...

Skatuve ar milzum daudz atvilktnēm, kastītēm – kā māja ar daudziem dzīvokļiem, kā mūsu katra prāta konstrukcijas, kā piedzīvojumu un notikumu krātuve, kas mums katram citāda. Un pārsteigums, ka tajās pašās kastītēs ir paslēpts arī skapis, ko Jēkabam nāksies pārkārtot, kad tas nebūs tāds, kā to vēlēsies mamma, turpat arī dzīvokļa un mājas durvis, turpat arī “ceļš” aiz drauga mašīnas loga. Virtuve ar mammu izrādes sākumā un beigās – kā atgādinājums par mūžīgo ceļu uz mājām, pie vecākiem, kam esam bērni gan 30, gan 50 un vairāk gados, līdz mūžiņa galiņam...

Jēkaba un vecāku sarunas – tik atpazīstamas, it kā savās mājās dzirdētas. Vecāku attiecības un viedokļi par to, ko drīkst un nedrīkst, kas labs un slikts, - arī kā tādas mūžīgas vērtības, ja nu vienīgi citiem vārdiem izteiktas – kā nu kurā laikā un vietā pieņemts. Viesības – gandrīz kā ikvienā mājā – ar balsu murdoņu, uzdziedāšanu, kafijas gribētāju skaitīšanu, tikai ar to atšķirību, ka viens otru gandrīz vai nemaz neredz. Un tad vienā brīdī prātā ielec doma – vai gan mēs, redzīgie, arī allaž redzam to, ko mums rāda, grib, lai pamanām? Kurš reizēm ir redzīgāks – kā izrādes otrā pusē mirklī pie psihoterapeita saka Jēkaba mamma – pēc elpas saproti, kad bērns ir mierīgs, kad satraucies, kad melo... Un tas brīdis, kad bērns pieaug, kļūst patstāvīgs, aiziet no vecākiem – vai gan tas ikvienam no mums nav zināma sabrukuma brīdis, jo vecāki vairs nav visa bērna pasaule. Jēkaba vārdi, ka mamma ir maza meitene, kura grib, lai visiem viss būtu labi – cik patiesi tie ir! Arī es kā mamma allaž gribu, lai viss būtu labi, lai nav nekādu kašķu, nesaprašanos, lai miers mājās, un lai ir tas plecs, uz kura paraudāt (un reizēm tas izrādās tieši bērna plecs – gan reizēs, kad paši ko mammai raudamu sastrādājuši, gan tad, kad vienkārši smagi...) Visbrīnumainākais, ka mājupceļā fiksēju savas pārdomas telefonā, rakstot tādu kā melnrakstu, un tieši tai brīdī autobusiņa radio dzied mans mīļais Freimanīc par to, ka beigās viss būs tomēr labi... Vēl viena asara noripo pār vaigu...

Atziņa, ka pasaulē vispār nekas nav godīgi – cik bieži to nākas atgādināt gan bērniem, kad viņi saka, ka nav godīgi, ka jāiet gulēt, kad vēl gribas spēlēties, gan pašai sev, gan patiesība par to, ka īsti godīgi jau nebija, ka Jēkabam jau mazam nācās būt pieaugušam, jo viņš taču ir apkārtējo acis. Un tad vēl tā savādā kauna izjūta - Jēkabam bija kauns no klasesbiedriem, kad tie redzēja, ka viņš ved savu mammu, kura taču neredz. Es to pašu atceros no savas bērnības - kauns, kad mamma atbalstās uz tavas rokas, jo viņai grūti paiet, kauns, ka tētis nomiris un negribas to stāstīt citiem, kam tā nav noticis... Cik savādi, ka tādas sajūtas mēs piedzīvojam tik daudzi... Un prieks, ka mani bērni nekaunas ar mammu uz teātri aiziet, atsveicināties no viņas ar draudzīgu "paburzīšanos", arī draugiem redzot, vai mammai, kad viņa kā lielais Karlsons ar mazāko brāli "divi vienā" staigājot, nevar pieliekties, aizpogāt kurpes teātra garderobē... 

Brīži, kas uzjautrināja – kad Jēkabs no atvilktnes izceļ mazo skolēna žaketīti (vai tiešām viņš ietūcīs savu raženo augumu tik mazā žaketē? Ak nē, re, kur mamma nāk ar lielo!). Kad stāsta par trīsstāvīgo penāli vai kad priecājas par bulciņām, kuras maksā 6 santīmus (vai patiesi – 50 santīmi bija tāda nauda!). Kad skolotāja izrauj no rokas zīmīti, kurā teikto Jēkabs tā arī nav sapratis, bet rādījis klasesbiedram varen gudru un saprotošu ģīmi. Kad nolasījis vecākiem telefona rēķinu, bet pēc tam mums pasaka vēl milzonīgāku skaitli, tad ne vien smiekls, bet tīri elpa aizcērtas. Kad stāsta par pieturzīmju “iekava vaļā, iekava vaļā, iekava vaļā...” lietošanu īsziņās – vai mūsdienu bērni prastu šitā salikt emocijas bez ģīmīšiem, kuru nu jau ir tik daudz? Un tas mirklis, kad Jēkabs ar Lieni sēž pie vēstures grāmatas skolas patrepē (vienā brīdī likās, ka Liene teiks, ka nepareizo lappusi lasām 😋) un atzīstas, ka vēl arī obligāto literatūru šādi izstudējuši! Te gan man šķita, ka abu jauniešu starpā šķīda tik īstas mīlestības dzirksteles, kādas tikai viņu situācijā iespējamas – tie skatieni bija tik piesātināti, bučas, bučas jums, Madara - Liene un Kārli - Jēkab!

Sasmējos pati par sevi mirklī, kad jaunieši čato telefonos un līdzās Romāns Bargais ar notīm uz pults un pūšamo instrumentu – ik pa brīdim tik iepūš. Kamēr man pielēca, ka tas tak telefona īsziņu signāls, ko te nopūš! ... 😉 Tāpat varen garšīgas bija tās klasesbiedru sarunas – gan peldēties braucot, gan par iespējām nebraukt ar vecākiem uz Salacgrīvu spriežot, bet visvairāk man patika drauga jautājums, atnākot ciemos – kur jums viss stāv? Un pēc tam Jēkaba pārdomas par to, ka – jā, mums nav kristāla gulbīšu, apsveikuma kartiņu, ierāmētu bildīšu un vēl visa kā cita, ko Imants Ziedonis kādā no epifānijām ļoti trāpīgi nosaucis par “dzintara pirdieniņiem”, tas, kas tikai krāj putekļus un aizņem vietu... Un kā gan cilvēki bez visa tā dzīvo? Re, ka dzīvo, un nekādas vainas!

Īpašais šajā izrādē ir arī spēlēšanās ar skaņām, kas tiek radītas visādos veidos – gan ar glāzēm, gan instrumentiem, gan birsti, papīru, ūdeni, bet pāri visam – Jēkaba jaunās jakas rāvējslēdzis un kaķa balss Madaras izpildījumā, tas bija miljons! Visu cieņu ideju autoriem un izpildītājiem!

Šī izrāde man atkal apliecināja mūsu aktieru fantastisko varēšanu iejusties visdažādākajos tēlos, spēju tajos iemiesoties tepat un tūlīt, spēlēties ar skaņām un noskaņām. Arī visas saņemtās “Spēlmaņu nakts” balvas godam pelnītas, un Kārļa Reijera bērnišķīgi naivā sirsnība un reizē pieaugušā cilvēka nopietnība bija pāri visam, paldies Tev, Kārli, par šo brīnumu! Tāpat Daigas Gaismiņas mamma, kurā ik pa brīdim redzēju sevi, un Aināra Ančevska tētis - tik atpazīstamas vīrišķīgās "liecies mierā!" izpausmes! Paldies jums, mīļie, tas bija spēcīgi!

Kārtējais vērtīgais prāta trenažieris piedzīvots, atliek vien vēlēties, lai spējam būt kopā arī turpmāk – bez pauzēm!