Vai es varētu iedomāties sevi noklausāmies citu cilvēku sarunas? Nu ne jau tā, ka piedaloties vai nejauši tramvajā vai veikalā, bet speciāli – pa telefonu, pieslēdzoties konkrētam numuram, nu tā, kā to dara drošības dienesti. Šis laikam būtu atbildams ar “Nemūžam, runčuk!”, un tai pašā laikā spilgts pierādījums “Nekad nesaki – nekad!” patiesīgumam.

Kaut kā pavisam nejauši, “ripinoties” pa “Biļešu paradīzes” mājaslapu ar mērķi sagādāt mazajam bērnam vēlreiz “Pifa” priekus un aplūkot, kas darās pie “Ucipuci”, kā arī uzdāvināt savai saimei manā pašas dzimenītē vēlreiz “Īsto sālsmaizi”, parādījās afiša “Noklausies”. Interesanti, kas tas tāds? Ahā, Dirty Deal Teatro un Valtera Sīļa jaunākais veikums. Skaidrs, ka to vajag iepazīt! Biļete e-pastā un pie darba!

Piektdienas vakars, visi darbi apdarīti un jau pēcpusdienā esmu vīru uzaicinājusi uz teātri, sakot, ka būs interesanti gan tāpēc, ka Valters Sīlis un Co, gan tāpēc, ka tiem, kas dienējuši Padomju armijā, šādas noklausīšanās nav svešas… Intriga ne pa jokam. Piebildīšu, ka Valtera Sīļa vēstures pētījumi allaž mūsmājās tiek atzinīgi novērtēti un skatīti ar interesi un aizrautību.

Iekārtojamies pie datora, jo televizors atkal negrib "atzīt" mūsu vēlmi skatīties uz lielā ekrāna, bet šoreiz jāsaka, ka labi vien ir, jo izrāde ir patiešām klausāma, un turklāt mums stipri prasījās pēc papildus tehnoloģijām – telefoniem, kur var uzšķirt www.noklausies.lv un redzēt  darbojošos personu vārdus, gan arī pa brīdim precizēt kādu vēstures faktu. Sākumā, klausoties darbinieka izsaukšanu uz darbu, tik vien kā saskatāmies – vai patiesi pat Vecgada vakarā bija jānoklausās, nevarēja likt ļaudis mierā, bet laikam jau tas varēja būt īsts “pļaujas laiks”, kad cilvēki sazinājās ar cerību, ka svētkos neklausās vai nepievērš uzmanību teiktajam tik ļoti kā ikdienā. Taču ar katru minūti, kas aizvadīta pie ekrāna, nonācām arvien lielākā azartā – gan ar izvēli, kuru zvana pogu klausīties, gan atšifrēt aktierus, kas runā savā starpā (jāatzīstas, ka dažus nezinājām, bet bija arī tādi, kas uzreiz pilnīgi acu priekšā vai vismaz pēc dažiem teikumiem tapa atpazīti). Ielu nosaukumu un adrešu meklēšana (jāatceras, ka padomju laikos ielām bija citi nosaukumi nekā šodien!), aizdomas par dzejas rindām un dzejnieku likteņiem, gadskaitļu pārbaudīšana (gan Klāva Elsberga, gan bēdīgi slavenā “Pērkona” Ogres koncerta, minējumi, kas tās par personībām varētu būt…) Un te – jau darbinieks tiek palaists mājās, lai turpinātu sarunu pēc divām dienām, vēl arī paslavēts par paveikto… Kā, jau viss? Ak nē, pārbaude – jāieklikšķina, skatītājuprāt, pareizā atbilde, ko varētu izsecināt no dzirdētā… Un – urrā! - iespēja noklausīties vēlreiz, jau ierakstītas sarunas ar iespēju kā tādā kasešu magnetofonā patīt uz priekšu un atpakaļ, noklausīties to, ko nevarēja paspēt visu reizē, precizēt savas aizdomas un pasmaidīt par vienu otru tekstu (būs jāpavaicā jaunatnei par “goč pendel!”, visticamāk, būs lieli smiekli, kur vecāki tādus vārdus izrāvuši…) Otrajā “klausījumā” jau vērība tika pievērsta tam, kas ienākošais un kas izejošais zvans, kas ar ko sarunājas, un cik tas ir patiesi vai varbūt slēpjami… Otrais tests, šķiet, tika izpildīts precīzāk, jo gala vērtējums bija citāds nekā pirmoreiz, laiks vēl bija arī trešajam klausījumam, bet nolēmām, ka šim vakaram diezgan. Sanāca arī neliela kavēšanās atmiņās gan par telefona sarunām vispār, gan tieši atmodas sākumposmā vēl “krievos” dienējuša cilvēka pieredzi pārcilājot, kurš pats bijis sakaru dienestā, lai arī ne tajā “pašā svarīgākajā”, un tomēr – konkrētas prasības, reizēm dažas priekšrocības pie zināmas apstākļu sakritības, un pieredze par to, cik ļoti daudz par mums iespējams uzzināt, un cik svarīgi tas var būt dažādās situācijās.

Pirms šī ieraksta tapšanas jaunajā e-pastā no “Satori” kā viens no nedēļas notikumiem minēta tieši izrāde “Noklausies”, bet tūlīt pat atzīšos, ka gandrīz skaļi iesaucos pret iespēju baudīt to pastaigājoties vai stāvot vakcinācijas rindā, jo, manuprāt, pa īstam šo izbaudīt iespējams tikai tā, ka vari mierīgi iedziļināties teiktajā, vajadzības gadījumā “paurķējoties” papildinformācijā, ja tā tevi ieinteresējusi, un, protams, pārdomājot par “toreiz un tagad”.

Paldies Valteram Sīlim un visai komandai par šo jauko piedzīvojumu - ceļojumu laikā, kas tik azartiski “ievilka” pagājušos laikos! Kārtējais “kumosiņš” gan Valtera radošo darbu cienītājiem, gan vēstures interesentiem, gan tiem, kas ar tehnoloģijām uz tu – ieteiksim zināmiem ļaudīm!

Šis noteikti būtu labs papildinājums arī skolu vēstures un literatūras stundās, runājot par to, kā tad cilvēku gaitas tika izsekotas, un cik ļoti mēs katrs varētu būt vai nebūt derīgs šādam amatam.