Vai iespējams, ka grāmatas nosaukumā iekodēts kaut kas īpašs? Man tā sanācis ar Ineses Krūmiņas romānu “Vilkme”, kas patiesi burtiskā nozīmē ievilka un neļāva likt grāmatu nost, kamēr nebija izlasīta.

Par romānu dažādās vietās manītas dažādas atsauksmes – par smagumu, par dzīvesstāstu virpuļiem, par to, ka bijis grūti iedziļināties tēlos, jo tie šķituši sajaucamies... Man bija interesanti, tēli nejuka, iespējams, tāpēc, ka šī jau ir “nezkurā” dzimtu stāstu grāmata, būšu “uztrenējusi” spēju sekot radu rakstiem, vajadzības gadījumā pat ņemu līdzās rakstāmo un piefiksēju, kurš ir kuram rads, ja nu pavisam nevaru atšķetināt. Bet uz šo mani “uztrenēja” Zigfrīda fon Fēgezaka darbs “Baltiešu gredzens”, ko lasīju kā mājas darbu pirms abonementa izrādes Nacionālajā teātrī – tur bija “rads rada galā”, prātam ko turēt, lai atcerētos, kurš ir kuram onkulis, brālēns un kas tik vēl ne...

Šajā romānā man patika iekārtojums – katras nodaļas sākumā jeb virsrakstā ir vecāku un bērna vārds, kurš tad nu ir šīs nodaļas galvenais tēls. Tā sanāca pavisam viegli izsekot radniecībai. Varu tikai apbrīnot autores bagātīgo zināšanu pūru, kas piepildīts ar dzimtas stāstiem, kurus taču ne visi mēs zinām katrs no savām saknēm. Tas ļāva arī kārtējo reizi iecietīgāk palūkoties uz vēstures notikumiem, par kuriem gan esam mācījušies un varam mācīties vēl joprojām, taču izrādās, ka ne jau viss bija balts vai melns, bija arī gana daudz starptoņu, kas gan izglāba, gan pazudināja cilvēkus dažādos laikos.

Interesanti bija lasīt par pazīstamām Rīgas vietām, iztēloties tās, kādas esmu redzējusi savā bērnībā un jaunībā. Arī sadzīves notikumi jau nemaz ne tik tālu no šodienas, tāpat skolas gaitās pieredzētais – gan par skolēnu un skolotāju attiecībām, prasībām, gan par manos skolas gados svarīgo oktobrēnu un pionieru dzīvi. Un nesakiet, ka tajā nebija nekā pozitīva! Ja atmetam ideoloģiju, bet paturam prātā vērtības, ko centās ieaudzināt skolotāji un arī vecāki, tad ne jau tikai sliktais, bet arī gana daudz laba var saskatīt.

Sāpīgi bija lasīt par cilvēku attiecību mezgliem gan pārprastas greizsirdības un iedomu dēļ, gan “varēja būt, bet nebij” sakarā. Jocīgi jau ir, kad prāts saka vienu, bet sirds – ko citu, ne jau velti siržu pazinējs Blaumaņu Rūdis teica: “Žogam, ko uzceļ prāts, jūtas viegli kāpj pāri”. Un kā ir labāk vai pareizāk – klausīt prātam vai sirdij? Un kas pēc tam sāp un cieš vairāk?

Arī bērnu savstarpējās attiecības gan bērnībā, gan jau pieaugušiem vienotrā vietā bija smags lasāmais. Zinu no savas pieredzes, ka sajūtas, kas bērnus (un ne tikai!) piemeklē, kad šķiet – vecākiem vai apkārtējiem neesi svarīgs, tas otrs ir tuvāks, mīļāks, labāks..., nav tās patīkamākās. Tāpat, esot mammai, ir tik ļoti jāatceras daudzas lietas, par ko esmu pārdzīvojusi pati un negribētu to saviem bērniem nodarīt vai ļaut piedzīvot. Īpaši sāpīgi bija lasīt par meitenes un viņas lielā brāļa attiecībām - tīri fiziskiem pāridarījumiem, kad reizēm nodomā – kā gan tas iespējams, un vai tiešām mamma neticēja meitenes stāstītajam? Bet varbūt patiesi – kā ticēsi, kā nē, nepatikšanas taču visai ģimenei būs ne pa jokam, ja viss nāks gaismā... Un tad šis smagums nāk līdzi visu mūžu...

Brīnumaini tas, ka autore savus stāstus savijusi kopā, mācoties sistēmfenomenoloģijas jeb Helingera metodi, kas vēsta, ka mēs dzīvē darbojamies ne vien pēc savas brīvas gribas, bet mūs ietekmē arī iepriekšējo paaudžu radītie musturi un piedzīvojumi. Ja tā padomā, patiesi ikviens taču varam atrast kādas saiknes, pieredzes, kāpēc darām tā vai citādi – gan no sērijas “tā ir pareizi, jo tā darīja mani vecāki”, gan arī vēloties no kaut kā izvairīties, bet galu galā izdarot tieši tā, kā negribējuši. “Kādēļ es rakstīju? Lai tiktu izgaismota caur dzimtu iegūtās dzīvības un dzīves pilna cena, ko mēs katrs maksājam. Lai būtu iespējams “no malas” ieraudzīt, ka vienā un tajā pašā situācijā katram iesaistītajam ir savs redzējums, sava patiesība, un brīžiem tās saduras ļoti asi. Lai cilvēki varētu saskatīt kopsakarības, palūkoties uz cēloņa un seku likuma darbību un tādējādi mācīties no citu kļūdām, nevis tikai no savējām. Lai kļūtu acīmredzama mūsu katra dzīvības vērtība, kuru nevar apmaksāt nevienā taustāmā vai virtuālā valūtā. Tikai mīlestībā...” – šie autores brīnišķie ceļavārdi grāmatai liek aizdomāties par to, cik ļoti mēs esam saistīti, cik ļoti svarīgi ir zināt gan dzimtas un tautas stāstus, gan censties tos izprast un nenosodīt, jo mēs jau neviens nezinām, kā kādā situācijā rīkotos paši.

Arī no šīs grāmatas divas īpašas vietas nokļuvušas manā citātu kladītē, kuru pārlasīt un pārdomāt, kad uznāk tāda vēlme vai vajadzība.

Pirmā – “Iekšējā balss brīdināja – pārslēdz domas, tu taču zini: kurp aizplūst uzmanība, turp aizplūst arī enerģija. Kāpēc tu baro visu to šļuru ar savu uzmanību? Ja neko nedari lietas labā, tad tūlīt pārstāj domāt par to!” Šis nu ir varen svarīgi īpaši šodien, kad mums apkārt tik daudz negatīvas un bieži vien arī nepareizas, nepilnīgas un ar nodomu veidotas informācijas, lai jauktu prātu, novērstu mūsu uzmanību no patiesi svarīgā, sanaidotu cilvēkus. Zinu no savas pieredzes, kad kādi konkrēti notikumi maļas prātā un atkal un atkal ataust atmiņā, bet nu jau arī cenšos sevi “dresēt”, tā arī savās domās sev pasakot – viss, stop, ārā no šitā un atpakaļ pie... (kas nu kurā reizē ir tas patīkamais vai svarīgais, pie kā lieku sev atgriezties no kādas uzmācīgas nejēdzības).

Otrā – “Zoroastrieši bija uzskatījuši, ka senču apzināšana un cienīšana ir cilvēka veiksmīgas un laimīgas dzīves pamatā un ka katras paaudzes senčiem attiecībā uz cilvēku ir sava konkrēta “ietekmes sfēra”. No diviem pirmās paaudzes senčiem, tēva un mātes, pēc viņu uzskatiem, bērns iemanto paradumus, attieksmi pret pasauli un emocionālo uztveri. No otrās paaudzes – abiem vectētiņiem un vecmāmiņām – cilvēks pārņem intelektuālās spējas, talantus un daudzas uzvedības īpatnības. Trešās paaudzes mantojums izpaužas tieksmē pēc harmonijas un līdzsvara, mīlestības plūsmas intensitātē un dzīvespriekā. Ceturtā paaudze gādā par resursiem gribasspēkam, enerģijai, harizmai, spējai uzvarēt un spējai virzīties uz mērķi. (..) Tautasdziesma par to runāja vienkāršāk – “Tēvu tēvi laipas met, bērnu bērni izlaipo./Tā, bērniņi, laipojat, ka pietika mūžiņam”. Vai tā bija norāde uz resursiem vai pārnesēm? Jā, dainās nebija iespējams atrast tik detalizētus aprakstus, kādi bija saglabājušies austrumu izcelsmes garīgajās mācībās. Bet norāžu, simbolu, tēlu dainās bija pārpārēm, ja vien iemācījās tos nolasīt, - “Pilna Māras istabiņa sīku, mazu šūpulīšu,/kad to vienu kustināja, visi līdzi šūpojās”. Ja tikai viens šūpulītis izrādītos tukšs, manis nebūtu, Marika domās noteica. Viss šis lielais pulks bija nostājies te, lai viņa varētu ieraudzīt pasauli.” Cik saistītas gan ir dažādu pasaules tautu zināšanas un padomi, tikai katrā vietā mazliet citiem vārdiem izteikti! Kas gan mēs būtu bez mūsu senčiem, viņu gudrības un arī kļūdām, padoma un pārdomām? Un tikai mūsu pašu spēkos ir paņemt no pagātnes pūra vērtīgo, apzināties to un izmantot, kā arī nodot tālāk. Pagājušā gada rudenī, pirms Latvijas dzimšanas dienas žurnālā “Ieva” bija brīnišķīga saruna ar Inesi Krūmiņu, kurā arī bija šīs pārdomas lasāmas – tik spilgti acu priekšā šis raksts un bilde! Tieši tāpat kā grāmatas izskaņā lasāmā nodaļa par mājas pagalmā sakārtotajiem akmeņiem, kas katrs simbolizē kādu no senčiem, kuriem visiem Marika saka paldies, kavējas atmiņās – skatīju to iztēlē, un bija tik silti!

Paldies Inesei Krūmiņai par vērtīgo laiku, ko pavadīju, “ievilkta” šajā grāmatā! Iesaku tiem, kam interesē dzimtu stāsti, piedzīvojumi, skarbais un mīlīgais, patiesais un mazliet izdomātais – būs vērtīgi!