Nu arī es piederu pie tiem, kas noskatījušies Jaunā Rīgas teātra seriālu "Aģentūra". Tas bija prieks un piedzīvojums vairāku vakaru garumā ar smiekliem, pārdomām, baudu, brīžiem dusmām uz internetu, kurš atsevišķos brīžos sāka "vilkties", kopā būšanu, jo skatījāmies gan divatā, gan trijatā un brīžiem vēl kādam no mājiniekiem palūrot pār plecu vai iekomentējot...

Lai gan neesmu detektīvu un tamlīdzīgu žanru cienītāja, šis man patika, jāatzīst gan, ka pirmkārt un galvenokārt aktieru dēļ. Kā zināms, latviešu aktieri ir vislabākie, un, ja ir iespēja vērot viņus tuvplānā, tad šo iespēju centīšos nelaist garām, tās manas subjektīvās pārdomas. 

Stāstā iepītās  atziņas jāmēģina nolasīt  pašam, jo domāju, ka katram tās būs savas. Pirms seriāla skatīšanās nolūkoju "Teātris. Zip" paspārnē tapušo "Skatītāju domnīcu", kurā tieši tika spriests par "Aģentūru". Interesanti bija ieklausīties gan uzaicināto dalībnieku pārdomās, gan sarunas vadītājas citētajās soctīklos rastajās atziņās. Protams, var strīdēties par stāstu, tā atbilstību īstenībai (nav gan noslēpums, ka reklāma ir joma, kuras viens no uzdevumiem ir arī "makaronu karināšana uz ausīm" tiem, kas nedomā kritiski), darba dienas norisēm birojā un citām lietām, taču - pa īstam jau mēs pārzinām tikai to vidi, kurā esam iekšā ikdienā, par visu pārējo mums ir kaut kāds priekšstats, kas nereti pilns dažādiem stereotipiem. Un tomēr - palieku pie domas, ka kritizēt jau ir viegli, bet vai daudzi no kritizētājiem ir mēģinājuši kaut ko darīt paši, radīt paši, lai zinātu, cik viegli vai grūti tas patiesībā ir?

Bija gana daudz smieklu par seriāla varoņu izteicieniem, runas veidu un arī atziņām. Bija gana daudz patiesības par cilvēku attiecībām, par norisēm darbā, jo sevišķi, kad īsti vairs neredzi jēgu tam, ko dari, kad esi sevi izsmēlis (un tā patiesi var gadīties katram), par jauno un veco darbinieku viedokļiem, kā tad ir pareizi. Mūsmājās tagad izaicinājums - vai tiešām iespējams alus pudeli atvērt ar A4 formāta papīra lapu? 😋 Paskatīsimies, kas no tā iznāks! Arī pamudinājums vēl jo vairāk "turēt acis vaļā", klausoties reklāmas, jo "Redzēt ekrānā visādus mēslus ir kļuvis par tik pierastu nodarbi, ka cilvēki jau vairs vienkārši nesaprot, ka skatās vienus vienīgus mēslus" - šis uzraksts uz biroja sienas īpaši iespiedās atmiņā tāpat kā mazliet parupjais "tukšdirsēji", ko sarunā viens otram adresēja seriāla varoņi.

Pāri visam vismaz mūsmāju skatītāju acīs - superīgie JRT aktieri tuvplānā, melnbaltā versijā, kas uzdzen mazliet nostalģijas, jo melnbaltais kino ir mūsu bērnības pieredze. Šo saucu par e-teātra lielāko ieguvumu, jo uz skatuves esošos aktierus gan redzam un dzirdam, viņu spēle atbalsojas mūsos, bet ekrāna tuvplāns ir vēl intīmāks, ciešāks un tuvāks par mazajās zālēs redzēto, tāpēc vēl jo iedarbīgāks. Un šeit nevaru izcelt kādu vienu vai citu aktieri, jo visi viņi bija brīnišķīgi gan ar savu pieredzes šarmu, gan jaunības gaišumu, līdzi nāca arī atmiņas par agrāk redzētām lomām, prieks par to dzirksti, kas joprojām jūtama, un tāpēc saku, ka šis bija tā vērts piedzīvojums gan tāpēc, ka labi zinām, cik grūti vispār tikt uz JRT izrādēm, gan tāpēc, ka ej nu sazini, kad atkal tiksim. Prieks par to, ka JRT komanda nesnauda, bet darbojās arī "tukšajā laikā", paldies par to!

Latest comments

Share this page