Šovakar, 2020.gada 17.novembrī, dienu pirms mūsu valsts svētkiem, nebiju teātrī klāt, bet uzklausīju grāmatas lasījumu tiešraidē. Tas nebija nekādā veidā izklaidējošs pasākums, bet ļoti smagu pārdomu pilna stunda, kas neatlaiž. Jā, varētu teikt - zināmā mērā mazohisms, jo esmu cilvēks, kam vardarbība dažādās tās izpausmēs ir derdzīga, arī filmās un izrādēs, tāpat grāmatās ar to sastopoties, neesmu sajūsmā, taču šo nolēmu piedzīvot - aiz cieņas pret cilvēkiem, kas šo nolēmuši pastāstīt pasaulei, un kas šo piedzīvojuši paši. Tā ir Baltkrievijas žurnālistu veidotā "Baltā taisnīguma grāmata".

Sajūtas līdzinājās tām, kas pārņem, kad lasi tautas teikas par klaušu laikiem nežēlīgu kungu kalpībā vai zaldātiem cara armijā, lasi vai klausies par Sibīriju, čeku un tamlīdzīgiem notikumiem. Vai lasi romānu "Katls" vai "Svina garša", vai skaties izrādi, kur taču arī bija dažas šaušalīgas epizodes... Dažubrīd tiešām šķita, ka fiziski paliks slikti, un pēc tam gadījās ielūkoties spogulī - klausījums bija atstājis "redzamus" nospiedumus manā vaigā, nejaušs garāmgājējs varētu vaicāt, kas man kaiš...

Ar ārkārtīgu cieņu un apbrīnu noliecu galvu visu lasījuma darinātāju priekšā, jo domāju, ka šo lasīt bija mežonīgi grūti. Lai cik arī tu, cilvēks, mēģinātu attālināties vai atsvešināties, manuprāt, tas nav iespējams, jo patiesi pakausī elpo doma - un ja nu tur būtu tu pats vai kāds tev tuvs cilvēks?

Iespējams, esmu pārāk emocionāla, jo, pat runājot ar saviem sākumskolēniem par Atmodas laiku, kad piedzīvojām smagus mirkļus, ir kamols kaklā un bērni to uztver dažādi, bet šodien, pirms Latvijas dzimšanas dienas pārrunājot par to, kādā mierā un labklājībā mēs tomēr dzīvojam, arī bija prātā vakarā klausīties plānotais...

Gribas vaicāt, kur palikusi cilvēcība, lai gan - šausminoši notikumi bijuši visos laikos, tikai allaž šķiet, ka tā taču bija pagātne, cita zeme, citi cilvēki, vai tiešām tas notiek tepat netālu? Acīmredzot vara un cilvēcība ir visai nesavienojami jēdzieni, un joprojām prātā stāv kādreiz manu vecāku teiktais, ka zvērs zvēram to nenodara, ko spēj nodarīt cilvēks cilvēkam. Pa dienu vēl redzēju arī mazo gabaliņu sarunas ar Ināru Slucku, tas bija ļoti emocionāls mirklis.

Iespējams, izklausīsies ciniski, bet varbūt kādam "ņaudētājam" no "vissirslikti" sērijas šādu stāstu noklausoties pārietu patika "ņaudēt", ja vien ir atlicis kaut mazliet empātijas un spējas padomāt, ka tas "tālu citā zemē" nemaz tik tālu nav. Mēs varam būt laimīgi un pateicīgi par to, kas mums ir un kā tas ir, un uzklausīt šādus stāstus, lai kaut vai tikai daži aizdomātos, jo arī tas ir daudz...

P.S. Interesentiem iespējams šo ierakstu vērot šeit:

https://www.youtube.com/watch?v=u_QhTfuoOGY