7.11.2022.

Folkbalets... Tautas dziesma un deja... Deju svētki... Vienā elpā, vienā solī... Dzirksteles dejotāju un skatītāju acīs un sirdīs... Sajūta, ka viss ir viens un tik pazīstams, ka skudriņas pārskrien... Būt tajā virpulī gan tieši iekšā, gan cieši līdzās... Deju skolotāji gan šai, gan jau viņā saulē... Mūsu tautas dzīvesziņa no sendienām līdz mūsdienām... Laikam tā – ar daudz un dažādiem vārdiem, bet ne vienā teikumā, - iespējams izteikt šovakar piedzīvoto deju ansambļa “Daiļrade” uzvedumu “Cik saules mūsos”. Un, protams, var strīdēties, kurā “plauktiņā” tad likt rakstu par šīm sajūtām, bet – teātris ir arī deja, un deja ir arī teātris, jo cik gan reižu mums Ilzīte (Ilze Mažāne) nav teikusi, ka ir jāspēlē viens otram pretī, tāpēc šo Latvijas Nacionālās operas mājā piedzīvoto skaisto mirkli liekam pie teātra.

Ja paskatos pati savā “vēsturē”, no kuras 20 gadi bijuši aktīvā tautas deju dejotājas statusā vispirms “Mazajā Ritenītī”, pēc tam “Ritenītī” un vēl vēlāk “Greizajos Ratos”, tad gribas teikt, ka senajā 1998.gadā esam piedalījušies sava veida folkbaleta pirmsākumu darināšanā, jo toreiz pirmo reizi Dziesmu un deju svētku vēsturē tapa īpašs uzvedums “Solis laikā”, kurā izdejojām dejas vēsturi no seniem alu laikiem (kā mēs paši teicām – “mežoņus” 😉) caur viduslaikiem (kā pati autore Arta – tolaik Sakārne, vēlāk Melnalksne – sacīja “raganas”) uz tradicionālo “Tūdaliņ, tāgadiņ” un “Rozamundi”, kur savu draisko roku un aci pielika arī mūsu Ojārs Grasis, līdz pat tam, ko šodien sauc par mūsdienu deju, un ko darināja Agris Daņiļevičs. Vēlāk jau bija arī “Spēlēju, dancoju” un “No zobena saule lēca”, un vēl un vēl, jo dejas, tāpat kā dziesmas, pūrs un bagātība ir neizsmeļams, bezgalīgs spēka avots, kas dod gan tiem, kas tajā iekšā, gan tiem, kas līdzās. Un tieši tāda pati – kopības, enerģijas un radīšanas – sajūta virmoja gaiā šodien Operas namā, kad liels pulks daiļradiešu (skaitā ap 70, kā vēsta ziņas) izdejoja Saules, Mēness un Pērkona stāstus, ko piedzīvoja gan zemes, gan debesu ļaudis. Neesmu iedziļinājusies “radurakstos”, tas ir, kurš no kura skolojies, bet tas, ka pilnīgi sajutos, ka arī vairs šeit neesošie deju skolotāji ar savu garu un enerģiju ir līdzās, ir nenoliedzami. Un, protams, ka visa milzīgā dejotāju saime gan no sendienām, gan tagad dejas soli auklējošie ļaudis, ir viena liela “radu būšana”, kam radīšanas un dejošanas brīnums dziļi sirdī un “nāk uz āru” visdažādākajos veidos.

Kā lasāms deju ansambļa "Daiļrade" mājaslapā

http://dailra.de/jaunumi/

"Izrādes saturiskā vēstījuma centrā ir mūsdienu cilvēka sastapšanās ar seno latviešu dievību – Saules, Mēness un Pērkona – pasauli. Deju izrāde tapusi izcilas komandas vadībā: horeogrāfi – Liene Grava un Reinis Rešetins, mūzikas autors Kārlis Auzāns, režisors un videomākslinieks Roberts Rubīns, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, scenogrāfe Annija Minalgo, scenārija autore Lita Silova, DA ”Daiļrade” mākslinieciskā vadītāja Iveta Pētersone-Lazdāne. Izrādes titullomās redzēsim DA dejotājus Luīzi Lieni Lindi, Nauri Strautnieku, Ilmāru Pokšānu un Martu Valaini. Kopā ar viņiem izrādes vēstījumu izdejos vairāk nekā 70 daiļradieši."

Grandiozs darbs gan no radītāju - darinātāju - puses, gan no tām sajūtām, kas raisās, to lūkojot, jo mistiskā Dziesmu svētku gaisotne ir tik spēcīga un klātesoša, tāpēc jau tās skudriņas pār muguru gan skatoties, gan pēc tam pārdomājot un pārrunājot ar dēlu, gan vēl arī rakstot savu pieredzēto. Pie tam ik pa laikam domas atkal atgriežas gan pie stāsta, gan pie tā, kā dejotāji to visu izdzīvoja uz skatuves, kādā brīdī atmiņā noplīvo kāda tērpu detaļa vai forma, vēl kādā brīdī - kāds raksts no skatuves gaismām vai dejas zīmējums - nu nesakiet, ka tā nav sava veida burvestība! Ir, ir! ❤ Protams, sava nozīme tieši man arī tajā, ka pavisam drīz būšu citā dejas virpulī, jo manam mīļajam "Ritenītim" svinēsim 75 gadus, un zinu, ka būs iespēja ne vien satiekoties runāt par vīriem, sievām, bērniem, mazbērniem un deju gaitām, kavēties atmiņās, bet arī apspriest visu, kas redzēts un zināms deju jomā, tai skaitā šo brīnišķīgo uzvedumu (lai tik daiļradiešus žagi nerauj, kad ritenīši par šiem runās! 😉)

Jāpiebilst gan, ka šī jaudīgā deju uzveduma pirmsākumi meklējami vēl pirms “tukšā laika”, jo senākos rakstos rodams plāniņš apbraukāt Latviju un finālā dejot uz Operas skatuves, taču īsteno pirmizrādi “Cik saules mūsos” piedzīvoja tikai 2021.gada 4.septembrī Ādažu stadionā, jo liktenim bija “labpaticis” noorganizēt pasaules apturēšanu. Taču šogad, kad tapa zināms, ka šāds koncerts būs skatāms, mūsmājās tika veikta visu iespējamo kalendāru pārskatīšana un vismaz divi skatītāji (jo darbdiena, pirmdiena, pilsētas centrs, studijas u.t.t. faktori) no mūsu saimes šo skaistuma un enerģijas saspēli jau izbaudījuši, un, ja būs iespēja, tad dosies arī pārējie.

Var tikai apbrīnot gan deju autorus, gan tērpus, mūziku un tekstu, kas tik brīnumaini saslēdzas vienā elpā un stāstā, gan arī pašus dejotājus, jo tā uguns, enerģijas plūsma, kas bija jūtama zālē, manuprāt, nevarēja atstāt vienaldzīgu nevienu. Katrs no skatītājiem, iespējams, uztvēra ko savu, tieši sev nozīmīgu, bet ieguvējs bija ikviens. Brīžiem šķita, ka “atdzimis” deju ansamblis “Daile”, kas taču sendienās bija tādi profesionāļi, kas ar deju pelnīja maizi tieši tāpat kā baleta mākslinieki, jo kustības tik noslīpētas, augumi tik vijīgi un perfekti, taču zinu, ka tas ir milzu darbs, kas reizēm nemaz nav viegls, bet to jau zina tikai tie, kas “iekšpusē”, skatītājiem jāredz smaids un prieks, ko dod deja.

Tā kā melodijas pieejamas arī klausīšanai dažādās klausāmadresēs, tad zinu, ka tuvākajās dienās tām pievērsīšos vēlreiz, jo ikvienas dziesmas teksts, kā jau visas tautasdziesmas, ir ar savu dziļu domu, kas prasās pārdomājama un līdz ar to ir arī spēcinoša. Droši vien acu priekšā atausīs kādas deju epizodes, soļi, no kuriem ik pa brīdim prātā pazibēja gan konkrētas un pašu dejotas dejas vai to fragmenti, gan kādas īpašas soļu kombinācijas, kas saistās ar konkrētiem deju skolotājiem un viņu “rokrakstu”. Sakiet, ko gribat, - nav jau to soļu nemaz tik daudz, tāpat kā nošu, burtu un ciparu, bet kombināciju iespējas ir teju bezgalīgas, jo tautas garamantās iekodētais spēks arī ir bezgalīgs tāpat kā saules ritums debesīs.

Tāpat arī jāpalūkojas vēl nenoskatītajās intervijās ar šīs brīnišķīgās programmas veidotājiem, jo, kā zināms, mūsdienās informācijas pārbagātībā reizēm kāds gabaliņš “paslīd garām” gan tāpēc, ka pa vidu iemaisās kas “obligātāks”, gan vienkārši tāpēc, ka diena par īsu. Tiesa gan, tā kā ar tautas mūziku un tekstu esmu uz “tu”, tad stāsta nolasīšana grūtības nesagādāja, kā tas varētu gadīties cilvēkiem, kas nepārzina dažādus tradīciju stāstus, un tomēr – adresē

http://dailra.de/deju-ansamblis-dailrade-30-gadu-jubileja-saviem-skatitajiem-dava-folkbaleta-izradi-cik-saules-musos/

rodamā izrādes programmiņa ar visu stāstu, deju nosaukumiem un visu, kas pie tā piederas, ir ļoti labs izziņas materiāls, ko jāiepazīst, lai pilnībā izbaudītu šo brīnišķīgo stāstu.

Kas mani īpaši apbūra jau izrādes sākumā – mūsdienu pasaules atveidojums, kad jaunieši ar planšetēm rokās tumsiņā “klīst” pa skatuvi kā jau daždien apmaldījušies, meklējot viens otru vai kādu lielo dzīves patiesību, bet ekrāni, gluži tāpat kā lielais saules jeb Visuma ekrāns, kā man to gribētos nosaukt, vienkārši mirguļo un nedod nekādu atbildi līdz brīdim, kamēr nodziest pavisam, un tad cilvēks ir spiests pieslēgties tai patiesajai pasaules būtībai, kurā gan iespējams otru atrast, gan par svarīgām lietām pārliecināties un aizdomāties, ko mēs viens otram nozīmējam. Mazliet gan traucēja tie video projekciju brīži, kad bildes riktīgi “zibinājās” un darīja skatuvi raustīgas gaismas pilnu, jo tad arī bija pagrūti izsekot dejotāju gaitām un stāstam uz skatuves atšķirībā no tiem brīžiem, kad projekcijās redzamās rakstu zīmes bija pavisam mierīgas un harmoniski pārtapa cita citā. Bet tāda jau ir pasaules kārtība – Pērkons ir nemiera gars, viņa klātbūtnē notiek ne jau tās mierīgākās norises, tas bija spilgti vērojams arī puišu cīņas mirkļos uz skatuves, no kuriem daži – ar visiem “kaujas saucieniem” – bija diezgan iespaidīgi un nervus pakutinoši. Savukārt sievišķās enerģijas līdzsvars, mierinājums, spēja pastāvēt par sevi un “nolikt pie vietas” iekarsušos karstgalvjus atkal pierādīja to, cik ļoti patiesa ir tā pasaules kārtība, kas visu paredzējusi pa divi, lai radītu, nevis ārdītu.

Milzu paldies visiem “Cik saules mūsos” darinātājiem! Lai viegls dejas solis tiem, kas uz skatuves, veikli pirksti tiem, kas viņus sapoš, radošs gars tiem, kas rada jaunas dejas un melodijas, un prieks un izturība tiem, kas sagaida mājās un redz arī to grūtāko pusi, par kuru skatītāji reizēm pat neuzzina! Šis bija patiesi brīnumains piedzīvojums, ko var novēlēt izbaudīt ikvienam, un jācer, ka tāda iespēja vēl būs!