27.07.2022.

Grāmata, kas reizē ir ceļojums, izziņas materiāls, karte un fantāzija? Kāpēc gan ne! Un, ja tā padomā, vai gan mēs, nerakstošie, bet tikai lasošie, varam zināt, no kurienes rakstniekiem nāk tā iedvesma un idejas grāmatām? Kas to lai zina, cik daudz tās ir katra paša prātā, cik pieredzē, un cik – apkārtējā pasaulē, kas mūs var gan iepriecināt, gan ap- un no-burt, gan vēl visādus brīnumus sastrādāt? Tieši tā man sanācis ar Lindas Nemieras grāmatu “Rīgas raganas”, kas izdota apgāda “Zvaigzne ABC” paspārnē. Jāatzīstas, ka neesmu ļoti liela fantāzijas un sevišķi mistikas cienītāja, turklāt arī no šīs autores veikuma vēl neko nebiju lasījusi, bet acīmredzot savai maģijai te jābūt, ja jau reiz grāmata mani “pievilināja” gan ar vāku un nosaukumu, gan anotāciju un citu lasītāju viedokļiem.

Kā lasāms uz grāmatas pēdējā vāka, “apvienojot pagājušā gadsimtā populārās jūgenda idejas ar mistiskiem un noslēpumainiem notikumiem, Linda Nemiera ved aizraujošā piedzīvojumā pa Rīgas ielām”. Piekritīšu, ka Rīgas ielas un nami ir pilni visdažādāko stāstu, tēlu un brīnumu, no kuriem, iespējams, ļoti lielu daļu mēs nemaz nezinām, jo vai gan bieži mēdzam pacelt acis, skriedami savās ikdienas gaitās? Atminos, tālajā 1999.gadā pašā nogalē avīze “Rīgas Balss” bija izsludinājusi bilžu un citātu konkursu par visādiem namu fasādēs redzamiem tēliem, uzrakstiem un nostāstiem, turklāt balvā bija ļoti vilinoša iespēja iegūt savā īpašumā enciklopēdiju “Latvijas pilsētas”, un mēs ar vīru 2000.gada 1.dienā cilpojām pa pilsētu lūkot bildes, adreses un notikumus, pēc tam vēl papētījām dažādus avotus (tolaik jau interneta mājās nemaz nebija, vismaz mums...) un gan daudz ko jaunu uzzinājām, gan arī konkursā vinnējām... Arī “Rīgas raganas” lasot, man tas bija gan sava veida ceļojums, gan kavēšanās atmiņās par pieredzēto, dzirdēto, un, protams, pārdomu mirkļi par to, kas notiek mums apkārt, un ko spējam vai nespējam ieraudzīt...

“Rīgas raganās” autore savērpj gan mūsdienu ļaužu dzīvesstāstus, gan pavisam reālus, nesenā un tālāk pagātnē piedzīvotus brīžus, gan mistiku un 20.gadsimta sākumā pavisam reāli dzīvojušu personāžu dzīves gaitas. Atzīšos, ka galvenās varones Ievas Mellupes dzīvesveids man brīžiem sasaucās ar Maijas Pohodņevas un Modra Pelša grāmatā “Kaķu vārdotāja” aprakstīto Runco saimnieces dzīvesstilu, īpaši tā vientulīgajās izpausmēs. Tai pašā laikā Ieva kaķus nevarēja ieredzēt ne acu galā, kas šķiet mazliet dīvaini, ja domājam stereotipos, ka katrai raganai un ar pārdabiskām spējām apveltītai būtnei kaķis ir viens no gana īpašiem dzīvniekiem... Tātad Ieva Mellupe spēj sazināties ar mirušajiem, redzēt tos, un, lai gan viņas pārējā ģimene – vecāki, omes, māsas un māsīcas -, to neuzskata par nopietnu nodarbošanos un ir pat zināmā mērā no Ievas novērsusies, tad laika gaitā izrādās, ka arī pārējiem savs krājumiņš īpašu spēju piemīt, tikai tas šķiet kas slēpjams. Tāda diezgan nopietna intriga un ģimenes sāga vienlaikus, jo vai nu mazums dzirdēts un lasīts par dzimtas ļaužu dažādībām un to, cik ļoti tas nodara gauži kādam no radu loka, ja viņš ir atšķirīgs no radiniekiem vai izvēlas iet citu ceļu nekā dzimtā pieņemts. Tomēr izrādās, ka spēja sazināties ar mirušiem ļaudīm reizēm tiek ņemta talkā pat tiesvedībā, ja nekādi neizdodas atrisināt kādu sarežģītu situāciju... Es patiesi nebrīnītos, ja izmeklētājiem reizēm šādas spējas vai pakalpojumi šķistu noderīgi... 😲 Galvenās varones nodarbošanās gan arī kārtējo reizi pierāda, cik ļoti tomēr cilvēks tic, ka ir kaut kas mistisks, pārdabisks un kāds tik vēl ne spēks sastopams, pieradināms un visādi citādi apgūstams, jo līdzās saziņai ar mirušo gariem Ieva Mellupe piedāvā noorganizēt arī tādas izklaides kā, piemēram, vecmeitu ballīti ar spoku klātbūtni... Jautri, vai ne? Gana mistiski ir arī pašas Ievas dzīves mirkļi jau kopš bērnības, un ej nu sazini, cik patiesības, cik izdomas un cilvēku neziņas un izmisuma slēpjas brīžos, kad, piemēram, bērns vai kāds cits no tuviniekiem izrādās mēnessērdzīgs vai ar kādu citu savādu sērgu apveltīts.

Grāmatā ir vairākas nodaļas, kurās piedalās vēsturiski personāži, piemēram, Rīgas mērs Džordžs Armitsteds, tēlnieks Augusts Folcs, arhitekts Eižens Laube un pareģis Eižens Finks. Ar ikvienu no viņiem sarunājas kāda mistiska dāma, kura katram parādās mazliet citāda, bet iezīmīga ar kafijas un ceriņu aromātu smaržās. Tad nu varam iztēloties vidi, telpas un tērpus, kādi raksturīgi 20.gadsimta sākumam, un padomāt, cik patiesas vai mistiskas bijušas šādas tikšanās, jo dāma rosina pilsētas kungus iesaistīties tobrīd Eiropā modē nākušajā “jaunajā vilnī” jeb “jūgendā”, sakot, ka tas padarīs pilsētu populāru, nesīs slavu arī viņiem pašiem... Zināms, slavenās jūgendstila ēkas ir kā viena no Rīgas vizītkartēm, turklāt populāras vēl joprojām, turklāt tiek minēts, ka tās esot vai viskrāšņākās salīdzinājumā ar citām līdzīgām pasaules pilsētu apbūvēm.

Vēl viena interesanta personība jeb grāmatas tēls ir Ievas Mellupes “kaimiņš” Laimonis, ja tā var nosaukt “bomzīti”, kas mitinās mājas pagalmā un pagrabā, izpalīdz namsaimniecei dažādu šmucīgu saimniecības darbu veikšanā un vienlaikus arī pazīst visus nama iemītniekus, vajadzības gadījumā arī viņiem sniedzot palīdzīgu roku. Turklāt lasījuma gaitā tiek atšķetināts arī tas, kā tad Laimonis nonācis līdz šādam dzīvesveidam, un te nu ir viela pārdomām – cik tuvu vai tālu mēs ikviens stāvam no bērnības skaitāmpantiņa “šodien zinātnieks un pētnieks, rītu – nabagmājas sētnieks”. Interesanti, ka tikko piedzīvoju kādu sirsnīgu sarunu ar senu skolasbiedru, kurš ilgus gadus nostrādājis policijā un pieredzējis šīs “brīnumainās pārvērtības”, kas dažādu dzīves un likuma vai nelikumību pagriezienu dēļ mēdz notikt ar cilvēkiem – cik gan daudz mēs par šiem šķietami nepatīkamajiem ļaudīm zinām? Viņš atzina, ka šāds dzīvesstāsts kā Laimonim grāmatā ir pilnībā iespējams.

Mistiskā puse, kas man tik viegli “nedevās rokās” – mirkļi, kad Ieva sapņo un piedzīvo tikšanās ar vēsturiskajiem tēliem, kad, veroties uz namiem, piedzīvo tādus kā kritienus tukšumā un dažādo fasādēs vērojamo elementu “spēlēšanos”, kustību un enerģijas lādiņus. Taču pilnībā piekrītu, ka pārdomāti būvēti nami, to sasaiste, ir svarīga pilsētas plānošanas sastāvdaļa, jo zināms, ka ēkas var cita citu atbalstīt gluži tāpat kā mežs aizsargā tīrumus no dabas postošo spēku iedarbības. Šeit gribu nocitēt fragmentu, kas esot izlasāms mistiskajā kladē jeb “kņižkā”, pēc kuras tīkoja Rīgas raganas:

“Īsāk sakot, Aleksandrs (amerikāņu arhitekts Kristofers Aleksandrs, par viņu var izlasīt arī Vikipēdijā un citos avotos) šinī grāmatā apkopojis šablonus, kurus piemērojot, varētu radīt vidi, kas būtu maksimāli labvēlīga un piemērota dzīvošanai. Un viņš raksta ne tikai par interjera un ēku celtniecības principiem, bet arī par pilsētbūvi. Par to, cik optimāli lielai jābūt pilsētai, lai cilvēkiem tajā būtu ērti dzīvot – cik tālu no mājām jābūt darbam, skolai, bērnu laukumam vai veikalam. Cik platām ielām un augstām ēkām. Kā jāorganizē transporta kustība. Un, protams, kā jāceļ pašas mājas – cik stāvu, cik lieli logi, kādas proporcijas un elementi. Jo Aleksandrs ticēja, ka ne tikai cilvēks veido vidi, bet arī vide veido cilvēku. Līdz ar to tai jābūt maksimāli labvēlīgai, radošumu un izaugsmi veicinošai. Jāsaka godīgi, ka Aleksandra idejas brīžiem robežojas ar ezotērisku. Viņš saskatīja ļoti ciešu saikni starp ēku konstrukciju un sabiedrības veidošanos. Viņš uzskatīja, ka skaistās, harmoniskās ēkās dzīvo gudri un radoši cilvēki. Savukārt ēkās, kurās netiek ievērotas proporcijas, kuras ir neglītas un nospiedošas, radošums izdzīvot nespēj. Tas attiecās arī uz dzīves ilgumu. Ja vide bija ērta un parocīga, sabiedrības vidējais vecums palielinājās. Savukārt vidē, kas nebija pielāgota sabiedrības vajadzībām, mirstība bija agrāka un augstāka.” (325. – 326.lpp.) Domāju, ka sava tiesa taisnības viņam bijusi pilnīgi noteikti, jo zinām taču, ka ir pilsētas un pilsētvides, kas šķiet pievilcīgas, aicinošas, un ir tādas, no kurām labprāt turamies pa gabalu pat tad, ja neko par tām nezinām. Iespējams, arī cilvēkiem tik raksturīgais savu dzīvokļu piepildījums ar dažādām interjera “mājīguma lietiņām”, varētu būt zināmā mērā saistīts ar šo – ja jādzīvo ārēji ne visai estētiski un citādi pievilcīgā vidē, tad lai tā vismaz no iekšpuses ir piepildīta ar to, kas liek un ļauj justies labi.

Un otrs citāts, kuru devu lasīt savam vīram – Rīgas vēstures un norišu fanam, kurš turklāt labi atceras visdažādākos notikumus pilsētvidē, jo daļēji tie saistās arī ar viņa ikdienas darbu -, bija šis – par reāliem mūsdienu vēstures notikumiem, kurus vismaz daļēji ziņās esam dzirdējuši katrs (galīgi nav fantāzija...):

“Pēdējā pusgada laikā Rīgā kopumā bija notikuši vienpadsmit negadījumi – četrās ielās ielūzis bruģis, trīs sabrukušas ēkas, viens ūdensvada pārrāvums, viens elektrības zudums un viena nodegusi ēka. Visiem gadījumiem kopīgs bija tas, ka tiem nebija izskaidrojuma. Likās: tie ir notikuši paši no sevis, ārēju apstākļu neietekmēti. Neviens eksperts nespēja noteikt, kādu iemeslu dēļ tie bija atgadījušies.” (332.lpp.) Jā, griezies, kā gribi, negadījumi tik tiešām ir bijuši, turklāt ar tiem skaidrojumiem un izmeklējumiem arī bija, kā bija. Vai nu tur tiešām kāda mistika, jo ne jau visu cilvēka prāts spēj izskaidrot, vai arī sava nozīme tam, ka dažkārt būvniecības darbi tiek veikti vai nu pavirši, vai neņemot vērā iepriekš paveikto, dažādas norādes, arī senāk celtu ēku “vajadzības” pēc atbalsta mūriem un tamlīdzīgi. Interesanta viela pārdomām ne tikai pilsētbūvniecības jomā...

Jāsaka tā – turpmāk arī man būs vēlme vairāk pacelt acis uz augšu, uz dažādiem pilsētas namiem un to rotājumiem, turklāt šķiet, ka vajadzētu iziet atsevišķā pastaigā ar grāmatu azotē, lai uzmeklētu norādītās adreses un pavērotu namus rūpīgāk. Kustēties tie manā acu priekšā diez vai sāks, jo nekādas īpašas spējas sev neesmu novērojusi, bet interesanti apskatāmi būs pilnīgi noteikti. Tāpēc paldies Lindai Nemierai par ideju ekskursijai un arī vielu pārdomām – dzīvesstāstiem un atklāsmēm!