6.06.2022.

Izrāde, par kuras skatītgribēšanu bijām vienisprātis jau tai brīdī, kad uzzinājām, ka tāda top. Un kā gan citādi, ja mūsmājās īpašā cieņā ir “Pērkona” mūzika, turklāt to pārzina gan vecāki, gan bērni! Turklāt, kad vēl izrādījās, ka nebūs vis jāripo uz Valmieru (arī to bijām gatavi darīt, tikai ar to plānošanu tā pagrūtāk...), bet valmierieši atripos uz Rīgu viesizrādēs, tad tūlīt tika iepirktas biļetes un ar nepacietību gaidīts noliktais datums.

Tā mūsmājās gāja ar Valmieras teātra izrādi “Mēs, roks, sekss un PSRS” Jāņa Znotiņa režijā, lugas autore dramaturģe Ance Muižniece, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Pamela Butāne, gaismu mākslinieks Gatis Priednieks – Melnacis. Izrādes programmiņā ir vārdi “Cik viegli (vai grūti) bija būt jaunam 1985.gadā? Un cik viegli (vai grūti) tas ir tagad?”, kas, manuprāt, ļoti precīzi raksturo gan šo lugu, gan laikmetu vispār, jo skaidrs, ka jaunam būt nekad nav “viegli”, un šķiet, ka šodien, kad to izvēļu un iespēju ir tik daudz, viedokļu un ietekmētāju arī, rodas iespaids, ka jauniem būt šobrīd tiešām varētu būt grūtāk nekā mums savulaik. Jā, ir brīv izvēlēties to, ko vēlies, bet ar cik daudziem iegrožojumiem tomēr nākas sastapties, kamēr vari savas izvēles piepildīt! Un tad kāds “aizmirstas” darbos, cits veikalos, vēl cits tehnoloģijās, bet cits – sen zināmajos netikumos, kuri bija pazīstami ne vien 1985.gadā, bet vēl daudz senāk...

Interesanti, ka pati dramaturģe Ance Muižniece programmiņā apraksta izrādes tapšanas laikā – no janvāra līdz martam – pasaulē aktuālos notikumus un sajūtas, tā vēl vairāk aicinot aizdomāties gan par lugā ierakstīto vēsturisko un emocionālo patiesību, gan arī ielūkoties katram pašam sevī. Turklāt šobrīd, kad izrāde jau 3 mēnešus kā dodas pie skatītājiem (pirmizrāde Valmieras teātra Apaļajā zālē 2022.gada 15.martā), šie programmiņā minētie datumi var šķist kā tāla pagātne, jo laiks rit tik nepielūdzami ātri un reizē tik piesātināti, ka brīžiem pat par tagadni vairs “nedomājas”, labprātāk ļaudīm tīk kavēties pagātnē vai sapņot, fantazēt un prognozēt (vismaz tā novēroju sev tuvā apkārtnē...).

Mūsmājās vārdi “Pērkons dārd!” ir sava veida atslēgas vārdi, gan runājot par grupas mūziku vispār, gan par koncertiem, un arī šajā reizē, ģimenes locekļiem sazinoties par redzēto, šie vārdi bija visprecīzākais apzīmējums, jo tik daudz “Pērkona” mūzikas vienkopus, šķiet, iespējams tikai pašos “Pērkona” koncertos vai savās mājās mūziku klausoties, kad vari “uzlikt”, ko vēlies, un klausīties to tik skaļi vai daudz, cik labpatīk. Manā prātā mazliet savilkās paralēles ar sendienās zināmajiem Žaņa Ezīša humora vakariem vai Edgara Liepiņa dziesmu un joku pilnajiem stāstiem, kas arī runāja baltu patiesību caur puķēm par tajos laikos notiekošo. Tā arī izrādē – līdzās spēcīgajai “Pērkona” mūzikai stāsti par to, kā tad bija un kas tad bija svarīgi, obligāti, grūti u.t.t. padomju laikos un arī Atmodas pirmsākumos, turklāt visu vajadzēja “ietērpt” tādos vārdos un apzīmējumos, lai pēc tam nesanāktu nepatikšanas (kā šodien atceros, ka bērnībā no tēta dzirdēju vārdus, ka par “šito” (domāts kāds no humora vakariem) Edžus dabūjis no kungiem pa kaklu – skaidrs taču, par ko mākslinieki tolaik runāja, lai arī nedrīkstēja...) Un visi stāsti tik dzīvi gan mums, kas paši pieredzējuši padomju laikus, gan lielajiem bērniem – vidusskolēnam un studentiem -, kas taču par šo visu zina tikai no vēstures grāmatām un vecāku stāstiem, kuros ir gan nostalģija, gan blēņas, gan arī skarbums... Jāpiekrīt recenzijās un atsauksmēs par šo izrādi lasītajam, ka šis ir materiāls, ko vajadzētu rādīt jauniešiem skolas solā līdzās Jura Podnieka filmai “Vai viegli būt jaunam?”, lai varētu labāk izprast tālaika norises sabiedrībā, dažādos cilvēku viedokļus par piedzīvoto. Sāku savā prātā “šķetināt”, vai mūsu bērni šis filmas ir redzējuši, un arī pašai derētu pakavēties atmiņās par filmās redzēto un sajusto...

Izrāde pieteikta kā satīra par dzīvi komunismā, un jāatzīst, ka smieklu šaltis zālē izskanēja ik pa laikam – gan par modes skatē raksturotajiem tērpu modeļiem, gan par to, kā tad jaunieši runā angliski, gan par lielā brāļa Ivo izpausmēm, kad “jāpamāca” mazajam brālim dzīvot tā, lai pašam būtu gana, bet vienlaikus – lai nepieķertu, jo darīja taču “nelikumīgas” lietas... Līdzās stāstījumiem par norisēm veikalos, ģimenēs, savstarpējās attiecībās – tik patiesi izvēlētas “Pērkona” dziesmas, it kā tās būtu speciāli šai lugai rakstītas, un fināla dziesma tiek dziedāta visiem kopā, nelaižot aktierus no skatuves prom tikmēr, kamēr izskan pēdējās skaņas – klanījās un nāca atkal un atkal, tā uzlāde bija tik patiesa, mirdzums acīs – kā gaisma, kas nāk “lielāka nekā no svecēm”. Sāpīgi mirkļi jauniešu mīlas trijstūrī, vecākās un jaunākās paaudzes attiecībās, pieņemto lēmumu smagumā un sūrā apziņa, ka it kā mierīgajā sarunā ar Vizmas mammu patiesībā ir notikusi iztaujāšana, kuras rezultātā kāds ir nodots... “Un kurš būs tik drosmīgs pateikt, ka nav vainojams neviens?”, jo mēs varam tikai iztēloties, cik viegli vai grūti bija būt tiklab čekistam kā stukačam, vecmāmiņai, kas pārcietusi Sibīriju un grib tikai to labāko savam mazdēlam vai jaunam vīrietim, kas pārnācis no armijas un atradis “labu robu”, ar kura palīdzību var dzīvot visnotaļ “pieklājīgi”, ja ar to saprotam tādas mantas, kādas citiem nav pieejamas... Nosodīt par kādu rīcību vai lēmumu, iespējams, ir viegli, bet vai mēs zinām, kā paši rīkotos, ja būtu kāda no šiem ļaudīm vietā? Diez vai...

Interesanta arī scenogrāfija ar daudzajiem “lodziņiem”, kas taču no vienas puses ir kā simbols tam Ogres vilcienam, kas tika izdemolēts pēc “Pērkona” koncerta, bet no otras puses – kā maza iespēja, šo logu izsitot, tikt pie svaiga gaisa malka, aizmirsties un mazliet pamest sūro realitāti, kas tevi, cilvēk, ieliek rāmīšos, kastītēs, no kuriem nemaz nemēģini rāpties laukā (jaunieši dažbrīd izspruka gan pa kādu no tukšajiem lodziņiem! 😉). Un kur nu vēl “spārnotie” izteicieni, kas izrādes gaitā ik pa laikam tiek piestiprināti pie rūtiņu sienas kā tolaik populārās sienasavīzes vai lozungu plakāti - tas bija pilnīgi obligāts "aksesuārs" visur -,  jāatzīstas, ka dažus tekstus biju piemirsusi vai varbūt nebiju nofiksējusi tulkotā veidā. Tāpat aktieru brīnumainās pārtapšanas ar tērpu palīdzību, kas manā prātā sasēja atziņu par to, ka mēs visi esam divi, tātad divējādi, bet šķiet, ka padomju laikā tas bija īpaši svarīgi – prast savas domas noklusēt, izteikties tikai tā, kā ir “pareizi”, bet īpašās vietās un situācijās drīkstēja arī būt patiess vai – tieši otrādi – katrā vietā tev bija jābūt citādam, un īsti atklāts nevarēji būt pat savās mājās pie spoguļa... Zināms, ir lietas, kas pasaulē nav mainījušās, arī šodien bieži vien jāpiedomā pie tā, ko, kam un kā saki, lai gan vismaz mūspusē, šķiet, tas vairāk tādā diskusiju līmenī, cietumā par patiesiem vārdiem laikam vēl neliek, arī tad, ja cilvēks apvainojas par viņam veltītiem vārdiem, tas vienmēr nebeidzas ar tiesu darbiem. Taču vismaz vecāku un vecvecāku vēlme sargāt un pasargāt bērnus, kuri taču ir mazi un “neko nesaprot”, ir nemainīga visos laikos tāpat kā bērnu vēlme spuroties pretī kaut vai ar matu garumu (nu kuram traucē tie mani garie mati? Vai tāpēc, ka Ļeņinam bija pliks plesis, arī man jābūt ar īsiem matiem?!) vai pašu izdarītām izvēlēm – kur mācīties, ar ko saieties...

No sirds paldies visiem izrādes darinātājiem! Par kvalitātes zīmi šoreiz liecina visas izpārdotās biļetes gan Rīgā, Dailes teātrī, gan pašu mājās Valmierā un tas, ka visas līdz šim lasītās atsauksmes ir pozitīvas, kā tam arī pienākas būt! Par tādām lietām ir jārunā! Un, protams, stāvovācijas izrādes izskaņā! Lūkojiet paši un vediet līdzi jauniešus, lai pēc tam būtu interesantas, varbūt mazliet nostalģiskas sarunas!