Sabīnes Košeļevas "Rīga – Maskava. 20.gadsimta mīlasstāsts" - jaunākā un pagaidām pēdējā audiogrāmata Nacionālā teātra audiogrāmatu plauktā Daigas Gaismiņas lasījumā. Biju manījusi šo grāmatu veikalā, bet, kad uzzināju par ieraksta tapšanu, bija skaidrs, ka klausīšos. Tagad, kad esmu noklausījusies, zinu, ka nākamā, ko vēlos izlasīt, ir Daces Rukšānes “Krieva āda”, kurai arī esmu staigājusi riņķī kā kaķis ap krējuma podu, nevarot izdomāt, vai ķerties klāt vai nē. Turklāt, tā kā bija vairākas vietas, kuras prasījās pierakstāmas, tad vēl palūdzu grāmatu skolas bibliotēkā, lai ieskatītos tajā pēc klausīšanās. Tāds nopietns komplekts šoreiz, vai ne? Un tā kā slēpojot īsti klausīties grāmatu nevar, jo čirkstošais sniegs traucē, tad šī grāmata noklausīta pa starpu skolēnu attālinātai “dresēšanai” – kad novadītas “ekrāna stundas” un ir brīvs brīdis gaidot, kamēr “ienāksies” paveiktie darbi...

Mīlasstāsts gana skarbs un skaists reizē, atsauca atmiņā mazliet no vēstures notikumiem tepat Latvijā un par dzirdēto pasaulē, aicināja pārdomāt, cik sen tad kurā valstī kas mainījies, jo reizēm šķiet, ka viens vai otrs notikums bijis pavisam nesen vai – tieši otrādi – gana sen, bet šķiet vien tepat. Sarunas par dzīvi, attiecībām, dzīves jēgas meklējumiem, paaudžu domstarpībām un pamācībām, kas, labi domātas, varbūt arī atrod dzirdīgas ausis, bet reizēm arī nē, jo ir pretrunā ar acīmredzamo – kā šajā grāmatā – neprecies, meit, ar krievu, bet pati vecmāmiņa bijusi precējusies ar krievu, pie tam pa divi lāgi…

Nacionālās īpatnības, ja tā drīkst teikt, tieši pasaules uzskatā un attiecību izpausmēs – kā reiz dziedāja Edgars Liepiņš – dažādi, man šķiet, ar mīlestību iet pie katras tautas, kur kāzas ļautas. Ja tā padomā, paklausās, tad par karstākām vai vēsākām mīlestības izpausmēm dzirdēts un lasīts gana daudz, un arī šajā stāstā tās ir itin daudzveidīgas, un tai pašā laikā tik pazīstamas un sirsnīgas, ka gribas sacīt, ka ir arī kaut kādi stereotipi. Mīļu vārdu, sirsnīgu skatienu un citu izpausmju daudzveidība nav ietilpināma tautības vai dzimuma rāmīšos.

Jauniešu ikdiena – skolas un vēlākos gados, attiecības ar apkārtējiem, sevišķi skolas un klases biedriem, vienaudžiem un skolotājiem – atmiņas par savām gaitām un piedzīvoto, izjusto. Attieksme pret skolotāju bērniem, stereotipi, ka viņiem nu gan jābūt perfektiem, nedrīkst lēkt acīs – aha, un vai tāpēc citi skolotāji viņus drīkst “ņemt priekšā” vairāk kā citus vai tieši otrādi, saudzēt un prasīt mazāk nekā no pārējiem? Bet objektīvam būt – ai, cik tas ir grūti…

Pati neesmu daudz ceļojusi ar vilcienu, tomēr ar tiem retajiem ceļojumiem ir pietiekami, lai varētu gana spilgti iztēloties aprakstītās situācijas vilciena vagonā brauciena laikā. Zināma nostalģija no vienas puses un prieks, ka zinu tikai galvenokārt patīkamo pusi šādiem braucieniem, nepatīkamā ir bijis maz, un labi, ka tā. Vismaz nav tā, ka negribētu ne dzirdēt par ceļošanu ar vilcienu.

Sāpīgais mirklis, klausoties par varoņu likteņiem, kas izvērtušies gana skarbi mazliet pašu dēļ, mazliet arī apkārtējo dēļ, jo dažādi negadījumi šķīruši cilvēkus tieši fiziskā nozīmē, atņemot bērniem māti un mīļotajiem vienam otru. Skarbi, bet arī tā notiek, un vēl sāpīgāk ir tas, ka ietekmēt jau šajās situācijās neko nevar, jo bieži vien varmākas tā arī brīvi staigā apkārt un dara jaunas neģēlības, tāpat kā cilvēki, kas netiek saviem spēkiem ārā no tā, kur iestiguši, un arī zūd nebūtībā.

Brīžiem uzplaiksnī tādas kā Imanta Ziedoņa stilā jaušamas pārdomas, tādi kā aforismi un minimismi, kas ļoti precīzi raksturo notiekošo un sajūtamo. Lūk, kas sakrājies manā citātu listē šoreiz:

* Es esmu no tās paaudzes, kurai nekas nav svēts. Kura gandrīz neatšķir ēdamās sēnes no neēdamām, faktus un gadskaitļus galvā nepatur, jo visu taču var iegūglēt, turklāt cilvēkus pēc ādas krāsas, tautības, reliģiskās piederības vai seksuālās orientācijas nešķiro. Es esmu no tās paaudzes, kura maizi veikalā pērk sagrieztu un kurai apbrūnējuši banāni un saldējums “Vēsma” neizraisa nekādas emocijas. Es esmu no tās paaudzes, kurai plecos neizprotams grūtums. Tas mūsos ir jau kopš dzimšanas – neizdibināms nemiers un dusmas, tāda savāda neiederības sajūta un skumjas, kas modina apjukumu, liek raudāt bez iemesla un dažreiz nespēkā un neizpratnē par to visu pazudināties. Gadās arī, ka uz neatgriešanos. Ja ņem vērā, ka grāmatas autore dzimusi 1989.gadā (es tad beidzu pamatskolu...) un labi apdomā, tad jā, šādas īpatnības varētu būt konkrētās paaudzes iezīmes. Reiz, ja gana sen, ar kolēģi spriedām, ka viņas vecākā meita vēl zina, ko nozīmē sagriezt maizi šķēlēs, bet jaunākā jau lielākoties redzējusi tikai sagrieztu maizi – cik ātri gan mainās laiki un tikumi...

* Mēs tincinājām krievu par dzīvi Lukašenko režīmā. Vai informācija, ko mums sniedz mediji, sakrīt ar realitāti un otrādi, un viņš pacietīgi stāstīja. Par savu tēvu Mihailu, žurnālistu, kurš bijis spiests aiziet no darba laikrakstā, jo bijis pasācis rakstīt “par skaļu”. Par internetu, kas vēl joprojām ir tik sasodīti dārgs, ka mājās privātai lietošanai pieejams vien retajam, turklāt tik lēns, ka tikpat labi interneta varētu arī nebūt. Par draugiem, kas aizbraukuši kur kurais, jo iegūto izglītību nav iespējams likt lietā. Mēs tikai smējāmies un teicām, ka tas taču nevar būt, jo nav absurdākas vietas uz zemes par mūsu mazo mīļo zemīti Latviju. Protams, neviens to nedomāja nopietni, bet, tā kā šausmināšanās un vaimanāšana ne pie kāda risinājuma nekad nav novedusi, parasti labprātāk smejamies. Par visiem un visu. Tādējādi vismaz stiprinām imunitāti pret turpmākajām nejēdzībām. Mēs taču zinām, ka tādas būs. Viss pasaulē notiek pēc inerces. Vai gan jaunieši tai brīdī, kad jūra vēl “līdz ceļiem” un visa pasaule šķiet vaļā, visur nedomā mazliet līdzīgi? Un vai reizēm nav patiesi svarīgi prast smieties nevis vaimanāt, jo tas patiesi ne pie kāda risinājuma neved? Jo jau mūsu senči teica: Jo man sūri, jo man grūti, Jo es koši padziedāju; Jo es koši padziedāju, Asariņas slaucīdama.

* Mana paaudze tikai izskatās jauna. Mana paaudze bija spiesta sākt dzīvot ātrāk nekā citas. Ļoti bieži mana paaudze dzīvo jau ento dzīvi pēc kārtas, nesot sev līdzi iepriekšējo paaudžu grēkus un kļūdas, nepabeigtos karus un nesadziedētās brūces. Mana paaudze jau piedzima ar vecu dvēseli, puslīdz saprātīgu skatienu un diezgan lielu nolemtības sajūtu. Šis laikam spilgti raksturo mūsos dziļi iesēdušos pagātnes mantojumu, ko taču mēdz saukt par tautas atmiņu – tās daudzās negācijas, kas bija jāpārcieš gan karos, gan izsūtīšanās, bailēs no čekas un visa cita... Un jā, droši vien arī mana paaudze, lai arī vecāka par grāmatas varoņiem, ar šo visu ir saskārusies pēc visnotaļ “pilnas programmas”...

* Tad, kad mācies nevis tāpēc, ka tā vajag, bet gan tāpēc, ka tas patiešām ir svarīgi un interesanti tev pašam, tas sanāk viegli un patīkami. Nu šis laikam ir būtiskākais, ko vajadzētu ielāgot, tikai – lai līdz tam “interesanti” nonāktu, ir jāpacīnās arī ar “neinteresanti” un “grūti”, jo neviens jau mēs uzreiz nezinām, kas mums būs interesanti un kas “uzrunās” vairāk, pat tad, ja tas būs grūti!

* Terorakti ir manas vislielākās bailes, tā ir visšaušalīgākā mūsdienu laikmeta pazīme. Karu tu vismaz vari paredzēt, karam tu vari kaut cik sagatavoties, nolīst pazemē vai – gluži pretēji – apjozt zobinu, bet terorakts nogāžas tavā priekšā no skaidrām debesīm kā ezers, kura vārdu tu netīšām esi uzminējis, un nekad nekas vairs nebūs tā, kā bija. Viens nelaimīgais pataisa nelaimīgus daudzus. Viens nelaimīgais, kurš tā arī nav spējis piedot. Viens nelaimīgais, kurš ir ļāvis sevi pierunāt. Jāpiekrīt gan tāpēc, ka tā patiesi ir šausmīga parādība, gan arī tāpēc, ka grāmatas varonei šīs bailes izrādījās liktenīgas – viņas mīļotais cilvēks gāja bojā teroraktā...

* Garas un interesantas bija pārdomas – saruna – par to, kas tad ir labs cilvēks, tās jāklausās pašiem, bet citāts no tām, kas palika prātā visvairāk, ir šāds: Esi labs vispirms sev pašam un nebāzies kur nevajag! Ietekmē pasauli ar savu rīcību un labo piemēru. Tas jau būs pietiekami, jo man liekas, ka jebkura – pat laba – ideja, kas kļūst par masu ideju, agri vai vēlu sabojājas. Visi tie mēsli, kas ir cilvēkiem galvā, saplūst vienā lielā mēslu zupā, un no sākotnējā labā mērķa un ideāliem nekas labs pāri vairs nepaliek. Tāpēc man šķiet, ka labs cilvēks ir nevis tāds, kurš atņem savai ģimenei pēdējo naudu un nes ziedot baznīcai vai bērnunamiem, bet gan tāds, kurš ikdienas dzīvē rīkojas godīgi. Tad arī radīsies tas lielais kopējais labums. Ne ko pielikt, ne atņemt, vai ne?

* Cilvēkiem ir jātic, tad viņi kļūst labāki. Jā, un šis atkal ir apstiprinājums tam, ka vajag domāt un ticēt uz labu, tad arī labi būs, jo katrs mēs varam būt gan labs, gan slikts, jautājums tikai – kad un kā tas izpaužas?

Jā, mīlasstāsts ar smagumu un vieglumu reizē – kā jau pati dzīve, kas nebūt nav tikai gaišās krāsās. Ir, par ko padomāt...

#eTeātris

#AudiogrāmatuPlaukts

#SabīneKošeļeva

#RīgaMaskava21GadsimtaMīlasstāsts

#DaigaGaismiņa

https://www.youtube.com/watch?v=p16M-JlrMt0&feature=youtu.be