Izrāde Nacionālā teātra Aktieru zālē, kurai biju gatavojusies jau pavasarī, bet iestājās "tukšais laiks" un nācās gaidīt. Tad nu sanāca vārdadienas dāvana pašai sev, par ko esmu ļoti priecīga.

"Dzīvnieku" skatīties izlēmu, tikko uzzināju par tā tapšanu - gan aktieru, gan arī stāsta dēļ. Kā ierasts, ķēros arī pie grāmatas izlasīšanas - Arto Pāsilinnas romāns "Zaķa gads" bija interesants un raisīja pārdomas, turklāt līdz šim redzētie Artūra Dīča un Reiņa Suhanova veikumi arī darīja savu, jo uzkurināja lielāku intrigu. Pa vidam vēl tika lasītas intervijas ar radošo komandu, lūkotas bildes un video, un tapa skaidrs, ka šo nu ļoti gribas redzēt! 

Stāsts, lai arī ar daudz smiekliem, blēņām, parupjiem tekstiem, tomēr ir dziļi sāpīgs, taču pēcgarša palika tāda diezgan gaiša. Vai gan katram no mums reizēm negribas aiziet mežā, .t.i., prom no visiem citiem, no saviem apnikušajiem ikdienas pienākumiem, cilvēkiem, prasībām, un pabūt vieniem? Ne jau velti apkārt arvien vairāk piedāvā dažādas iespējas pabūt vienatnē. Tiesa, var jautāt, vai tas vienmēr jādara tik krasi, bet varbūt arī tā ir labi... 

Lielas pārdomas raisīja cilvēciskās attiecības - cik daudz mēs viens otram nozīmējam, cik daudz pasakām, kā to izdarām un vai otrs cilvēks mūs saprot tā, kā esam to gribējuši? Daigas Kažociņas izpausmes veids bija brīžiem tik atpazīstams - arī es taču mēdzu "sacepties", ja man nepiezvana un nepasaka, ka aizkavēsies, kur nu, ja vēl pavisam mainīs plānus! Un nomesta telefona klausule jau ir klasika! Tikai pēc tam jau saproti, ka tam otram arī sāp, bet tā arī paliek... Un tad jau var izpausties mazās "riebeklībiņas" - ja tu man tā, tad es tev šitā, tas par to!... Savukārt saruna par kādu citu skumju, un acīmredzot pārpratuma dēļ pieņemtu lēmumu nudien uzsita kamolu kaklā - cik ļoti nesapratušamies jābūt cilvēkiem, lai tā izdarītu? 

Artura Krūzkopa Voldemārs valdzināja gan ar savu skarbumu, gan pārdomu mirkļiem, "shēmošanu" - cik bieži gan mēs daudz ko iedalām kādos "plauktiņos", gan arī fizisko varēšanu, jau pašā izrādes sākumā atrodoties uz skatuves un demonstrējot dažādus "trikus", par kuriem vari vien nodomāt - nu kā viņš to var? Mirklis ar lāci aizdeva domu, ka lācis varbūt ir tas, kas tevi sagaida, kad nāksies atgriezties cilvēciskajā ikdienā ar visiem tās pienākumiem, kredītiem, nepatikšanām un to, ko patiesi negribētu piedzīvot, un - jā, tas tevi "apēd", saplosa. Savukārt izrādes beigās, kad aplausi nerimās, šķiet, robustajā sejā bija jaušams patiess aizkustinājums un gandarījums par šo vakaru.

No sirds smaidīju un priecājos par Mārtiņa Brūvera Zaķi, kurš, kā jau visi pūkainie un astainie, bija īsts mīļuma iemiesojums. Cilvēki allaž "pavelkas" uz dzīvnieku bildēm un video, jo tie ir tik mīļi un aizkustinoši. Var tikai apbrīnot Mārtiņa izturību, visu izrādi pavadot silti tērptam un nerunājot ne vārda līdz pašām beigām, kad tika sniegti skaidrojumi zaķa valodai, ko mēs, skatītāji, droši vien pat iedomāties nevarētu! Jā, vai ikviens, kam mājās kāds mīlulis, nav saskāries ar to, ka kustonis un cilvēks nesaprot viens otru? Izrādē gan šī saskaņa rādījās gana liela, šķita, ka Zaķis un Voldemārs nevar viens bez otra.

Savukārt žipčiki Jānis Āmanis un Raimonds Celms spēja gan spridzināt ar jokiem un izdarībām, gan raisīt pārdomas par to, cik gan daudz dažādu "dīvainīšu" mums ir apkārt ikdienā, un vai mēs katrs brīžiem nešķietam kā dīvainītis, gan arī izrādes finālā gribējās kā bērniem - sažņaugt rokas dūrēs un kliegt - trakie, dullie, ko jūs darāt, kāpēc?! Tas atkal bija kamols kaklā, un pārdomas par to, cik dažāds spēj būt cilvēks - gan aktieris, kad viņam tādam jātop, gan cilvēks parastais ikdienā dažādās situācijās.

Pārsteidza tas, ar cik it kā niecīgiem izteiksmes līdzekļiem tika parādīts tik daudz - gan ūdens bļoda, gan vīna glāze, gan lāča pēdas, gan sajūtas pēc uzdzīves - viss tā brīnumaini salikās kopā un ievilka dziļi stāstā. Pēc izrādes mājās pētīju programmiņas karti, atsaucot atmiņā gabaliņus no redzētā un pievienojot tam kādas izrādes tapšanas intervijas stāstus par to, kur tad šie stāsti gūti - tepat Latvijā. Un valodas izlokšņu bagātība - gan amizanti, gan kā atgādinājums par to, cik mēs šeit esam daudzveidīgi!

Jāatzīst, ka esmu jau ievilinājusi mājiniekus šajā stāstā gan ar notikumu izklāstu, gan dažu izteicienu "aizņemšanos" (ceru, ka izteicienu "lietotāji" man to neņems ļaunā...) un gaidu nākamā "tukšā laika" beigas, lai dotos pie "Dzīvnieka" vēlreiz, kuplākā pulciņā! 

#ReinisSuhanovs

#ArtūrsDīcis

#ArtursKrūzkops

#DaigaKažociņa

#MārtiņšBrūveris

#JānisĀmanis

#Raimonds Celms