31.10.2022.

Jauniem ļaudīm ir tāds teiciens – noraut jumtu. Esmu ar šo teicienu mazliet pazīstama, lai gan nejūtos īsti skaidrībā par tā nozīmi, bet, ja par grāmatu, tās vēstījumu tā var izteikties, tad šoreiz teikšu, ka Delfīnes de Vigānas romāns “Bērni ir karaļi” manu jumtu “paraustīja” diezgan krietni. Protams, ja vien mans “jumts” jau tāpat nedotos “savās gaitās” atkarībā no tā, vai darba par daudz, vai emociju, vai vēlēšanos un visa kā cita... Tiesa gan, “jumta braukšanas ātrums esot atkarīgs no tarakāna, kas sēž pie stūres”... Tad nu es ar tiem ātrumiem laikam netieku skaidrībā 😲

Bet, ja nopietni, tad šī “Jāņa Rozes apgādā” 2022.gadā izdotā un Intas Šmites no franču valodas tulkotā grāmata ir viens ļoti nopietns prāta trenažieris un jumta rāvējs reizē, jo šķietamā fantāzija tomēr ir tik ļoti mūsdienu realitātē balstīta, ka patiesi sametas bail. Kad ar skolēniem runājām par svaigi lasītajām grāmatām un minēju šo kā vienu nopietnu pārsteigumu, vairākiem acis iemirdzējās gaidot, kad varēs “iespēlēt bibliotēkās”, bet es uzreiz brīdināju, ka tā būs “smagā artilērija” par to reizē spožo un postošo, netveramo un nenovaldāmo interneta pasauli, kas mums tik ļoti tuvu apkārt. Turklāt no sākuma, kamēr “ielasījos”, negāja nemaz tik raiti, bet pēc tam – ka tikai lasāmlaika bijis vairāk...

Mazliet no grāmatas anotācijas uz pēdējā vāka: “Aprakstot laika posmu no pirmo realitātes šovu parādīšanās un to ziedu laikiem līdz pat salīdzinoši tuvai nākotnei, Delfīne de Vigāna sniedz stindzinošu ieskatu pasaulē, kurā viss tiek izrādīts un pārdots, pat ģimenes laime. Dzīve nepārtrauktā priekšnesumā, kad identitāte kļūst par zīmolu, liek zaudēt saikni ar realitāti un maina vērtības, bet šī kaitējuma saknes ir dziļi paslēpušās un savijušās personīgajās attiecībās un atliek vien sadzīvot ar sekām. “Bērni ir karaļi” ir gan biedējošs, gan fascinējošs stāsts, kurā autore prasmīgi apvieno vairākus žanrus, vienlaikus talantīgi izjaucot un atklājot mehānismus, ar kādiem teju ikviens cilvēks gandrīz neizbēgami tiek ierauts virtuālajā pasaulē.”

Būšu godīga – realitātes šovus nekad neesmu skatījusies, man tā allaž šķitusi lieka laika šķiešana un – būšu skarba – bezjēdzīga izrādīšanās, bet, protams, tas ir mans subjektīvais viedoklis. Šovs ir un paliek šovs, tātad izstāde, sava veida ekshibicionisms, un patiesības, manuprāt, tur ir maz, vai arī – tieši pretēji – tik daudz un kailas, acīs lēcošas, ka to saprast visiem nav lemts. Laikā, kad lasīju šo romānu, vairākkārt pilnīgi drebuļi pārskrēja brīžos, kad Kimijas un Samija māte atkal filmē un publicē jaunu video, sūta bučiņas un sirsniņas fanu miljoniem, un vairākkārt uzvilnīja jautājums – kad šie cilvēki dzīvo? Kad viņi dzīvo pa īstam – ar visiem netīrajiem traukiem, veļas kalniem, bērnu zīmējumiem un drupačām zem autosēdeklīšiem, bradāšanu pa peļķēm, nebaidoties, ka kāds varētu viņus pamanīt, nosodīt vai aprunāt, pateikt, ka par maz publicēts vai kāpēc nav izvēlēti tieši tie zābaciņi, par kuriem viņi kā fani balsojuši? Vai tiešām viņu īstā dzīve ir visi šie skatījumu simttūkstoši, īkšķīši, sirsniņas jeb “tīkšķi”, svešu cilvēku jūsma? Un mirklī, kad Kimija pazuda, arī mana pirmā doma bija par to, ka kāds nelabvēlis meitenīti vienkārši nolaupījis, bet, jo tālāk lasīju, jo vairāk mieru nelika doma, ka bērns pats būs vēlējies un inscenējis šādu norisi. Tad, kad vecāki saņēma vēstules ar norādēm, kas jādara, lai bērnu glābtu, sirds lēca laukā un asinis kāpa vaigos (nemaz nevajag ar gumiju no tilta lēkt vai šausmu filmas skatīties, pietiek ar grāmatu...), bet, jo brīdi, jo vairāk ausīs zvanīja doma, ka kaut kas tur nav tīrs. Un tad, kad atklājās patiesība par notikušo, no vienas puses bija uzelpa – fūu, paldies Dievam, ar bērnu vismaz nosacīti viss kārtībā, no otras puses – apmēram tā jau arī varēja iedomāties...

Taču tas vēl nav viss – romāna izskaņā mēs tiekam aizvesti vairākus gadus tālā nākotnē, uz 2031.gadu, lai ieraudzītu, kas tad ir noticis ar abiem tik populārajiem bērniem, un nu jau talkā kriminālmeklēšanas inspektorei dodas arī psihiatrijas profesors, jo seno pārdzīvojumu rezultātā Samijam ir kāda īpatnēja vajāšanas mānija, kad šķiet, ka visi viņu vēro pat paša mājoklī... Savukārt viņa māte joprojām uztur video kanālu, kurā ik dienas publicē video no savas dzīves gaitām, sākot ar pamošanos, turklāt māja iekārtota un aprīkota ar tehnoloģijām tā, lai visu varētu filmēt, pārraidīt skaņu, apgaismot uz to labāko. (Riskēju izklausīties rupja, bet – kāpēc gan video nav arī tualetē un vannasistabā, vai tad šo darbību tiem ļaudīm nav? Vai arī tā ir vienīgā privātā sadaļa?...) Un arī tas vēl nav viss – interjerā ir virkne sponsoru dotu piederumu, arī pārtikas produktu piedāvājums saistīts ar reklāmu, tam visam pa vidu vēl pamācības “labākai dzīvei” (piekritīšu viedoklim, ka pēdējos gados šo “pamācītāju” saradies gana daudz, bet – kur aitas, tur cirpēji, ja nu reiz cilvēks ir tik naivs, ka ļaujas ietekmēties tikai no citu pieredzes, nekritiski to pieņemot, tad nav brīnums, ka šis bizness var zelt un plaukt).

Ļoti spilgti izzīmēti romāna varoņu raksturi – gan bērni, gan viņu vecāki un kriminālmeklēšanas inspektore ar kolēģiem, skaidri pamatoti visdažādākie rakstura sīkumiņi un ikdienas rutīna – patiešām reālpsiholoģisks romāns, kas tuvplānā parāda gan konkrētas profesijas ietekmi uz cilvēku, gan arī pārmērīgas aizraušanās ar kaut ko nozīmi. Un grāmatas mākslinieces Lotes Vilmas Vītiņas (viņa noformējusi arī pārējās latviski izdotās Delfīnes de Vigānas grāmatas) veidotais vāka noformējums ar daudzajām acīm – tik atbilstošs “iekšiņai”, kad visuredzošā kameras un fanu pūļu “acs” seko tev ik dienu, ik stundu, ik brīdi tik ļoti, ka tev sevis paša vairs nav...

Interesanti, ka līdzās visām norisēm minēta arī Francijas likumdošana, kas paredz reglamentēt laiku, cik ilgi dienā katrā vecumposmā bērni drīkst tikt nodarbināti šādās filmēšanās, un turpat līdzās ziņa par to, ka vecāki protestē pret šo likuma burtu, jo acīmredzot tas ietekmē viņu ienākumus un arī vajadzību pēc popularitātes. Skumji, ka likums jāmēģina apiet ar līkumu pat tādās situācijās, un tas notiek tādā visnotaļ mūsdienīgā un inteliģentā sabiedrībā kā Francijā. 

Spēcīga grāmata, būtu lasāma gan jauniešiem dažādos vecumos, lai pamanītu, ka varbūt tomēr nevajag visus tos “miljons tīkšķus”, kuri ir tikai “tukša bildīte”, gan pieaugušajiem, kuriem tā gribas palielīties ar saviem bērniem, viņu sasniegumiem – lai zina visi, gan skaudīgā kaimiņiene aiz žoga, gan klasesbiedri, kas mani nicināja, gan darba kolēģi un priekšnieki, un vēl, un vēl... Turklāt tad, kad tu pats, pieaudzis cilvēks būdams, izvēlies sevi “eksponēt””, tā ir un paliek tava paša brīva izvēle, bet brīžos, kad tu to dari ar sava bērna bildēm vai video – vai gan tu pajautā viņa viedokli? Un te es nerunāju par maziem “kumosiņiem” reizi pa reizei, kad esam devušies kādā atpūtā vai piedalāmies sacensībās, svētkos, koncertā, par kuru jau tāpat esam brīdināti, ka “tiks fotografēts un filmēts”, bet par ikdienu, kurā nekam ārpus kameras acs nav vietas... Vai es tā gribētu? Viennozīmīgi nē! Lai Dievs dod katram to saprašanu, ka nekā īstāka un patiesāka par reālu, dzīvu un zināmu cilvēku attiecībām un patikšanām vai ne–patikšanām uz pasaules nav, un nevajag to meklēt aiz stikla acs!