7.10.2022.

Noķert pēdējo biļeti un pēc tam labsajūtā aplūkot uzrakstu “Izpārdots” 😉 Izrādes dienā lūkoties uz savu garderobes numuriņu Nr.13 un vietas numuru zālē Nr. 52 un klusi pie sevis ķiķināt, ka 13 reiz 4 ir 52 😉 Izrādes laikā ar pusaci redzēt gaismu un skaņu partitūras datoru ekrānos zāles maliņā 😉 Ierāpties savā vietā un domāt, ka pēc tam ar godu izrāpties un aiziet sapuķot spēlmaņus (biļeti pēdējā rindā gan vairs nepirkšu, sanāca liela snaikstīšanās) 😉 Viegli iesmaidīt par skatītāju reakcijām dažās pikantās ainās 😉 Šitādas amizantas bildītes manā prātā sazīmējas pēc visnotaļ nopietnās, viegli mistiskās, erotiskās, pārdomām bagātās izrādes “Naži vistās” Nacionālā teātra Aktieru zālē Ingas Tropas režijā.

Šajā izrādē, ko pati režisore Inga Tropa nosauc par pieaugšanas stāstu, ir gana daudz netveramu mirkļu, kas tīti tādā kā pārdomu plīvurā gan tiešā (skatuves ietērps), gan pārnestā nozīmē, tāpat arī vairākas pikantas erotiskas ainas ar īpaši izteiktu kustību un skaņu partitūru. Cik gan vienādi mēs visi esam savā nezināšanā, un cik atšķirīgi jeb dažādi savā zināšanā! Cik daudz pasaka jau katra aktiera būtība – smalkā, trauslā Jaunā sieviete Agnese Budovska (man tīri subjektīvi viņa visās lomās šķiet reizē trausla un ļoti spēcīga), muskuļotais, spēcīgais un reizēm pat brutālais atlants Ponijs Viljams (Gundars Grasbergs) un ne mazāk spēcīgais, bet visnotaļ ieturētais intelektuālis, no kura baidās ciema iedzīvotāji Gilberts Horns (Ivars Kļavinskis). Kad tam visam vēl klāt kostīmu mākslinieces Evelīnas Deičmanes darinātie tērpi – gan solīdais dzirnavnieka tērps, gan reizē vienkāršā un darbos nosmērētā sievietes kleita un priekšauts, un miesas krāsas tērps īpašajos mirkļos, gan zemnieka raupjais krekls, bilde “sazīmējas” kopā arī ar skaņu (Dana Indāne – Surkiene), kas tik mistiska un vilinoša reizē, un ar gaisīgo un apmaldīties rosinošo skatuves ietērpu (Austra Hauks). Arī man brīžiem bija tāda apmaldīšanās sajūta, kad it kā saproti un reizē nesaproti, un pēc brīža tavas sajūtas tevi atved pie īstās domas. Plīvurs uz skatuves, kurā gan ietīties un paslēpties, sildīties un salt, darīt labas un ne tik labas lietas, spēlēt ēnu teātri un vērot to kā debesīs peldošu mākoni vai koka lapotni – cik daudz sevī tas spēj ietvert! Ne jau velti izrādē vismaz trīs reizes saklausīju teikumu “Lietas mainās, kad es uz tām paskatos”. Viss atkarīgs no tā, kā mēs uz pasauli skatāmies.

Pirmie mirkļi, kad tumsā skan vien sirdspuksti, varētu šķist mazliet biedējoši. (Tie dzirdami arī izrādes izskaņā, un tad jūti, ka aplis ir nolēdzies.) Tad top gaisma, un Jaunā sieviete vēro pasauli, sauc to vārdos un apbrīno. Brīdī, kad viņas vīrs runā par tīrumu, sākas domu kalambūri manā prātā, jo arī Jaunā sieviete netiek gudra, kas tad ir tīrums, ar kuru vīrs viņu salīdzina. Vīrietis – zemes arājs un modinātājs, un vīrietis – sievietes miesas modinātājs un jaunas dzīvības radītājs ar savu “arklu”, kuru sievai patīk bučot... Atklāsme, ka viss, ko dara vīrs, nemaz sievai nav jāzina – viņa nedrīkst nākt zirgu stallī, jo zirgi nav pie viņas pieraduši, viņai nav jāiet uz pašu tālāko tīrumu, kas ir visauglīgākais no visiem, un, kā vēlāk izrādās, arī visi vīra darbi un soļi nemaz nav tik tīri un viennozīmīgi, kā varētu šķist...

Sarunas par dzirnavnieku un viņa dīvainībām, naida iesvelšana cilvēkā pret kādu citu, ko neviens lāga nepazīst, bet tikai nicina un nīst, jo nīduši arī visi pārējie. Mirklī, kad jaunā sieviete devusies uz dzirnavām un sastopas ar dzirnavnieku, uzsprakst tādas savādas dzirksteles, jo viņai gan mācīts šo cilvēku nīst, bet acīmredzot viņai nav īstas skaidrības un pārliecības, kāpēc tas būtu jādara, ja jau balss tonis tik šaudīgs – no iemācītā naida līdz bailēm, no dusmām līdz interesei. Tad, kad abi sarunājas, man top skaidrs naida iemesls – dzirnavnieks ir izglītots, lai arī varbūt tikai tautas gudrībās un mazliet grāmatu zinībās, bet viņš lieto to “velna puļķi” – pildu spalvu un dabū savas domas no galvas ārā uz papīra, kas taču ir kaut kas neparasts un tāpēc biedējošs...

Klausoties mūzikā, kas ir cilvēku balsis, pārņem sajūta kā kādā pirmatnējā ciltī, kuras ļaudis nododas dažādiem rituāliem, un nāk prātā tieši skandināvu rakstnieku darbi, nez – kāpēc? Vai zili rūtainās kleitas dēļ? Vai tādēļ, ka balsis, vārdi kaut kā atgādina šīs valodas? Tai pašā laikā spēcīgs kontrasts starp mūzikas misticismu un reālām dzīves norisēm, jo sevišķi reālistiskajām intīmajām ainām. Tajos brīžos bija jūtams arī skatītāju “noskaņojums” zālē no mulsiem iesmējieniem līdz grūtiem nopūtieniem... Interesanti, ka vecuma amplitūda bija visnotaļ plaša, gana daudz arī pāru, gan vecāku, gan jaunāku, un izpausmes arī abpusējas, tad laikam mulsinošs tas dabīgais process šķiet visām paaudzēm... Tikai bez tā arī nekāda pieaugšana nesanāk... Un mirklis, kad sievietes rokas noārda skatuves pasauli un viņas pašas dvēseli sedzošos plīvurus, lai taptu kas jauns, lai būtu vieta citām domām un citai elpai - tā ir tā pārtapšana, pieaugšana, kas reizē noslēpumaina, mazliet baisa un tomēr tik vajadzīga, gluži tāpat kā grāmata, ko atvadoties sievietes rokās ieliek dzirnavnieks, un kura izstaro gaismu un vairs nebaida sievieti paņemt rokā pildu spalvu un darboties ar to... 

Jā, šī ir izrāde, kurai derētu izlasīt grāmatu – lugas tekstu, lai visu vēlreiz pārdomātu un saprastu, vai esmu mācējusi “nolasīt” autora domu. Tā kā neviena pieaugšana, ne pāriešana no viena statusa citā, nav vienkārša, tad arī šī izrāde nav vienkārša – tas nav ne smejamgabals, ne parasta attiecību aplūkošana, tajā ir kaut kas no tiem uzartas zemes dziļumiem, kas atklāj arvien ko jaunu – vai nu kādas senas bagātības, vai kādus senus noslēpumus, vai varbūt dod iedvesmu un spēku kam jaunam augt un tapt gan caur arāja un dzirnavnieka darbu, gan caur mūžīgo vīrieša un sievietes saplūsmi vienā veselumā. Paldies par trauslumu un spēku reizē!